Dana Reizniece-Ozola noliedz baumas, ka grasās pamest ZZS
Saeimas deputāte, bijusī ekonomikas un finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS), kura nākusi klajā ar skarbu paziņojumu, ka Aivaram Lembergam līdz ar viņa iekļaušanu ASV melnajā sarakstā jāpamet politika un „jāpaiet malā”, noliedz, ka grasās pamest Latvijas Zemnieku savienību (LZS) - partiju, kuras viena no ciešākajām sabiedrotajām ir Lemberga vadītā „Latvijai un Ventspilij”.
Reizniece-Ozola ilgus gadus bijusi viena no „Latvijai un Ventspilij” līderēm – valdes locekle, līdz pirms gada to atstāja un iestājās citā ZZS veidojošā partijā – LZS, lai to „pārveidotu par modernu un dinamisku politisko spēku”. Pēc viņas tagadējās krasās vēršanās pret Lembergu, izskanējušas runas, ka nu Reizniece-Ozola varētu pamest arī LZS un pieslieties kādai no valdošās koalīcijas partijām, piemēram, „Attīstība/Par!”.
Portāls Jauns.lv Reizniecei-Ozolai jautāja, vai tā varētu būt tiesa. Viņa teica: „Nē, negrasos pamest Zemnieku savienību. Ja tā būtu, tad netaptu šis paziņojums”. Toties Lembergam „jāpaiet malā”, jo viņa darbība neskar tikai viņu vienu, bet gan veselu pilsētu: „Mēs jau redzam, ka veselā pilsētā ir apstājusies ostas darbība un haoss izplatās”. Uz to, kāda varētu būt turpmākā LZS un ZZS sadarbība ar „Latvijai un Ventspilij”, Reizniece-Ozola atbildēja: „Šobrīd mans aicinājums ir tieši Lemberga kungam. Kā būs turpmāk, lielā mērā atkarīgs no viņa darbībām jeb lēmumiem”.
Jauns.lv jau rakstīja, ka Reizniece-Ozola 16. decembrī nāca klajā ar paziņojumu „Mums vajadzīgi jauni simboli”, kurā teikts: „Šis nav brīdis, kad meklēt zelta vidusceļu, izvairīties no skaidras pozīcijas un gaidīt, kamēr vētra beigsies. (..)Šoreiz stāsts nav tikai par Aivaru Lembergu. Tas ir stāsts par Latviju. Tas ir stāsts par mums visiem. Kaitējums, ko nesīs šīs sankcijas ekonomikai, politikai, būs ilgstošs un smags. Tas skars daudzus. Aivaram Lembergam ir jāpaiet malā. Aiziešana no politikas ir vienīgais pareizais solis. Tas jāsper uzreiz un pavisam. Tas ir solis, ko spert valstsvīram. Līderim ar atbildību pret partiju, ventspilniekiem un valsti. Aiziet ar pašcieņu, nevis agonēt, politiskās agonijas šausmās līdzi velkot tik daudzus”.
