Rīgas domes deputāts palīdz pensionārei nepalikt uz ielas
Priekšvēlēšanu kampaņās politiķi, izvēloties sev atbilstošāko retoriku un saukļus, parasti sola atrisināt visas iedzīvotāju problēmas, sākot no bērnudārzu rindām un skolotāju algām līdz asfaltētiem ceļiem un sakārtotu velo satiksmi.
Centīgākie vēlētāji turpina pildīt savus pilsoņa pienākumus un iet atbalstīt savus favorītus kā pašvaldību, tā Saeimas un pat Eiroparlamenta vēlēšanās. Mazāk aktīvie, nogurušie un cerības atmetušie pat vairs necenšas, jo uzskata, ka nekas tik un tā nemainīsies – viņu vajadzības nevienam nerūp. Realitāte, diemžēl, parāda, ka tieši otrai sabiedrības daļai bieži vien izrādās taisnība, un kārtējais jaunais deputātu sasaukums turpina iesākto. Tā domāja arī Lilija Pētersone – 77 gadus veca pensionāre Rīgā, kuras pensija ir 167 EUR mēnesī un dzīves apstākļi, maigi izsakoties, nožēlojami.
Taču šādu, cerību pilnu, vēstuli mēs saņēmām no Lilijas kundzes, kas liek domāt, ka viss ir atkarīgs no konkrētiem indivīdiem, kas iesaistīti politikā.
“Labdien!
Mans vārds ir Lilija Pētersone. Šajā vēstulē es vēlos izstāstīt savu rūgto pieredzi, kā arī no sirds pateikties kādam Rīgas domes deputātam, kurš neļāva mani izmest dzīvei uz ielas. Šo cilvēku nepazinu līdz pat šī gada janvāra beigām, kad viņš pēkšņi ieradās pie manis mājās, Artilērijas ielā, interesējoties par manu samilzušo dzīvokļa problēmu. Viņš, Andris Bačkurs, bija uzzinājis, ka māja, kurā es dzīvoju, ir pārdota, un līdz jūlijam iedzīvotājiem jāpārslēdz jauni nomas līgumi par daudz lielāku īres maksu vai arī jāizvācas. Tā kā mana pensija ir 167 EUR mēnesī, es nevarēju atļauties pārslēgt līgumu, tāpēc devos uz RD Mājokļu un vides departamentu, kur pieteicos sociālā dzīvokļa rindā un man piešķīra 961. vietu. Tas nozīmē, ka dzīvokli es varētu saņemt ne ātrāk kā pēc 10 gadiem. Lieki teikt, ka biju izmisumā. Pirmās tikšanās laikā Bačkura kungs man izstāstīja, ka dzīvokļa piešķiršanas procesu iespējams paātrināt, ja iedzīvotājs ir vecāks par 75 gadiem un solījās šo jautājumu risināt.
Godīgi sakot, pēc mūsu tikšanās nodomāju, ka tas tāds blefs vien būs, jo man radies priekšstats, ka mūsu domes deputāti prot tikai skaisti solīt. Tomēr zvanu saņēmu jau pēc nedēļas, februāra sākumā. Bačkura kungs bija nosūtījis vēstuli uz RD Labklājības departamentu un lūdzis rast iespēju meklēt risinājumu situācijai, uzsverot, ka šajā gadījumā RD Mājokļu un vides departaments nepilda Rīgas pilsētas saistošajos noteikumos atrunāto. Joprojām biju ļoti skeptiska, bet februāra beigās pie manis atnāca sievietes no sociālā dienesta apskatīt, kādos apstākļos es dzīvoju, lai noskaidrotu, vai man patiesi pienākas sociālais dzīvoklis. Nākamreiz Bačkura kungs mani apciemoja martā, sakot, ka rinda, visticamāk, tiks paātrināta, jo sociālais dienests uzrakstījis atzinumu, ka es šobrīd dzīvoju sliktos apstākļos. Tas man deva cerību staru, ka nenāksies dzīvot uz ielas. Tomēr prieks nebija ilgs. Neskatoties uz sociālā dienesta atzinumu, aprīlī es saņēmu lēmumu no Mājokļu un vides departamenta Dzīvojamo telpu izīrēšanas komisijas, ka dzīvoklis man tomēr nepienāksies, jo, viņuprāt, es pašlaik dzīvoju pietiekami apmierinošos apstākļos. Šajā brīdī man nolaidās rokas.
Pēc Bačkura kunga ierosinājuma maijā mani jau otro reizi apsekoja sociālā dienesta darbinieces un vēlreiz uzrakstīja slēdzienu, ka atbilstu kritērijiem, lai man piešķirtu sociālo dzīvokli. Tomēr pavisam drīz es atkal saņēmu atteikuma vēstuli no Mājokļu un vides departamenta, jo Būvvalde teikusi, ka mājai šobrīd notiek tikai fasādes remonts, tāpēc pagaidām tajā vēl var dzīvot. Jau atkal zvanīju deputāta kungam un viņš apsolīja maija beigās pie manis atbraukt. 23. maijā mani apmeklēja un šajā brīdī bija skaidri redzams, ka mājai tiek veikts ne tikai fasādes remonts, bet pilnā sparā rit arī iekšdarbi mājas kāpņu telpā un citos dzīvokļos. Bačkura kungs uzņēma fotogrāfijas un nu jau trešo reizi man teica, lai nemetu plinti krūmos, jo šoreiz apstākļi patiesi ir neatbilstoši dzīvošanai.
Vēlāk sāku saņemt draudus, ka man tiks atslēgta gāze, ūdens un elektrība, citādi meistari nevarot strādāt. Jūnija vidū man ziņoja, ka Būvvalde apsekojusi māju, lai konstatētu, vai tiešām tiek veikti iekšdarbi. Gaidīju, kas notiks tālāk. Pēc Jāņu brīvdienām Bačkura kungs atkal mani apciemoja un parādīja Būvvaldes vēstuli, kurā apstiprināts, ka mājā notiek patvaļīga būvniecība un īpašniekam tiks uzlikts sods, kā arī tiks apturēti būvdarbi. Taču tas nerisināja manu jautājumu par dzīvesvietu, kas bija kļuvusi pavisam nopietna - es vairs nevarēju aiziet uz labierīcībām, kas atradās mājas kāpņu telpā, jo tur bija remonta rezultātā nogāzušies griesti. Tomēr Bačkura kungs teica, ka tagad mums ir reāls pierādījums netaisnībām, kādas Rīgas domes iestādes veic jau pēdējos 10 gadus, un tas mums palīdzēs situāciju atrisināt. Jāsaka atklāti, ka es vairs neticēju, ka ir iespējams kaut ko panākt. Taču man neatlika nekas cits, kā paļauties.
Jūlija sākumā man atkal zvanīja Bačkura kungs, kurš bija sazinājies ar RD Labklājības departamenta vadītāju un vienojies, ka departamenta pārstāvis ar sociālā dienesta darbiniecēm personīgi atvedīs Mājokļa un vides departamenta atbildīgās personas pie manis, lai redzētu, kādos apstākļos es dzīvoju. Galu galā, sociālais dienests bija mani apmeklējis jau divas reizes un uzrakstījis atbilstošus slēdzienus, bet Mājokļa un vides departamenta darbinieki pat nebija izgājuši no kabineta. Jau drīz Bačkura kungs ieradās pie manis kopā ar sociālā dienesta vadītāju un darbiniecēm, kā arī pārstāvi no Mājokļu un vides departamenta. Šai kundzei, redzot manus dzīves apstākļus, bija liels izbrīns, ka līdz šim dzīvoklis nav piešķirts. Šajā brīdī izcēlās asa diskusija starp sociālā dienesta darbiniecēm un Mājokļu un vides departamenta pārstāvi par visu iepriekš notikušo, galu galā nonākot pie secinājuma, ka šo jautājumu skatīs trešo reizi.
Visbeidzot, 18. jūlijā es saņēmu ziņu, ka RD Mājokļu un vides departaments ir paātrinājis dzīvokļa rindu un man zvanīs, tiklīdz būs pieejams dzīvoklis. Biju patiesi laimīga, ka problēma ir atrisinājusies, tāpēc vēlreiz aicināju deputāta kungu pie sevis, lai varētu viņam pateikties, jo viņš bija ziedojis savu brīvo laiku un nesavtīgi man palīdzējis. Šajā tikšanās reizē Bačkura kungs domīgi teica, ka līdzīgas problēmas, visticamāk, skar lielu daļu Rīgas iedzīvotāju, tāpēc viņš vēlas rosināt pārskatīt atbildīgo iestāžu darbu, lai šādas situācijas neatkārtotos. Un man nav pamata viņa solījumam neticēt, jo pati personīgi pieredzēju, ka viņš citu cilvēku vajadzības ceļ augstāk par sava labuma gūšanu, tāpēc domāju, ka viņš paveiks lielas lietas. Paldies deputāta kungam! Es vēlējos, lai par manu pieredzi uzzina arī citi!”
Lidija Pētersone pārvākusies uz savu jauno dzīves vietu 8. septembrī.
