Režisors Kirils Mihanovskis: mēs vēlējāmies, lai filma spridzinātu aiz vitalitātes
Filmas “Brīvības ekspresis” (“Give Me Liberty”, 2019) uzņemšanas laikā tās režisors (Kirill Mikhanovsky) 12 aktierus un uzņemšanas grupu iesēdināja mikroautobusā un ar ātrumu 60 kilometri stundā traucās pa Milvoki pilsētas ielām Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Tas nebija viegli, bet iznākums bija brīnumjauks – filmas pirmizrāde notika Kannu un Sandensas kinofestivālos un visā pasaulē to slavē gan kritiķi, gan skatītāji. Piedāvājam interviju, ko režisors sniedza lietuviešu žurnālistam Dovydas Kiauleikis īsi pēc filmas pirmizrādes Kannu kinofestivālā.
Kas radās vispirms – stāsts vai filmas varoņi?
Vispirms bija darbs. 1990. gadā es aizbraucu studēt uz ASV. Viena no manām pirmajām darba vietām bija sociālais dienests, kur strādāju par šoferi. Ikdiena bija pilna jautru, satraucošu, aizkustinošu un skaistu notikumu. Es sastapu daudzus sirsnīgus un laimīgus cilvēkus. Tas bija filmas sākuma punkts. Tā radās scenārijs ar jautri tēliem, kurā saplūda komēdija, detektīvs, mīlas stāsts un ceļojuma stāsts.
Kā jums izdevās radīt tik dabisku jucekļa gaisotni, nekaitējot filmas uzņemšanai? Filmas darbība ilgst vienu dienu, lomas tēlo 12 dažādās valodās runājoši 80 gadus veci cilvēki ratiņkrēslos.
Sākot strādāt ar “Brīvības ekspresi”, mēs jau zinājām, ko vēlējāmies sasniegt – lai filma spridzinātu aiz vitalitātes, lai tā būtu pilnīgi īsta! Mēs vēlējāmies, lai tā atainotu Milvoki – parastu ASV pilsētu, kas ir devusi iedvesmu šai filmai ar neprofesionāliem aktieriem. Mēs patiešām radījām sev milzum daudz grūtību – ar angļu valodā nerunājošiem veciem ļaudīm, cilvēkiem ar kustību traucējumiem, daudznacionālām vietējām kopienām un dažiem aktieriem no Krievijas (iztēlojieties – vīzas, ceļazīmes, grafiki). Situāciju padarīja vēl grūtāku filmēšana ziemā dažādās vietās, ārkārtīgi ierobežotie naudas līdzekļi, minimālais gatavošanās laiks filmai. Turklāt filmas darbības vieta ir ar aktieriem, kas ir no ļoti atšķirīgiem sociālajiem slāņiem, un uzņemšanas grupu pārpildīts mikroautobuss, kas ar ātrumu 60 kilometri stundā traucas pa vienu no ASV pilsētām. Tikai tā varējām uzņemt “Brīvības ekspresi”. Tāpēc juceklis ir tik dabisks, tāpēc filma ir tik patiesa.
Kāpēc devāt filmai nosaukumu “Brīvības ekspresis”?
Būtībā šī filma ir par amerikāņu sapni. Daudzi saka: tas ir miris. Kā tas iespējams? Mēdz gadīties, ka filmēšana tuvojas beigām, bet filmas nosaukuma vēl nav. Tā bija arī mums. Mēs sēdējām kafejnīcā un ienāca puisis krekliņā, uz kura bija attēlota Brīvības statuju ar aizsietām acīm. Viens no Amerikas tēviem Patriks Henrijs ir teicis: „Give me liberty or give me death“ (“Dodiet man brīvību vai nāvi.”). Ir uzskats, ka šī frāze iedvesmojusi Amerikas Savienotās Valstis, kas tolaik bija Britu impērijas sastāvā, sākt cīņu par neatkarību. Tas ir amerikāņu sapņa pamatu pamats, jo cilvēkam nav nekā nozīmīgāka par brīvību.
Tātad filma “Brīvības ekspresis” pēta amerikāņu sapņa koncepciju. Veidojot filmu, jūs domājāt par to vai arī vēlējāties dalīties stāstā par konkrētiem varoņiem?
Šis jautājums man ir tuvs un es kļūstu nikns, kad cilvēki saka: amerikāņu sapņa ideja ir mirusi. Kas ir amerikāņu sapnis? Šajā filmā nav sarunu par politiku. Taču man patīk, ka mēs uzdodam dažus politiskus jautājumus. Manā izpratnē amerikāņu sapnis nav tas, kas mūs Amerikā gaida. Amerikāņu sapnis ir tas, ko cilvēki atved līdzi uz Ameriku. Tas ir amerikāņu sapnis. Ja esat atbraucis un sakāt, ka amerikāņu sapnis ir miris, tas nozīmē, ka neesat to atvedis līdzi. Tas ir miris tikai tad, ja ir miris jūsos. Tas negaida, ka to notvers.
