"Latvija nav mana valsts, šī mentalitāte mani atgrūž," sapratusi latviete Dzintra

 – Tikko kā esmu ieradusies no Kipras. Nodzīvoju tur mazliet vairāk par diviem gadiem. Salas ļaužu dzīvesstils ir krietni dabiskāks un relaksētāks nekā daudzviet. Zemniecisks. Cilvēkiem pavisam cita vērtību sistēma. Jau šonedēļ braukšu prom – uz Grieķiju.

– Latvijā nedzīvoju jau trīspadsmit gadus. Arī patlaban te esmu tikai tā, starp citu, bet jūtu lielu nepieciešamību pēc iespējas ātrāk doties prom. Tā bijis vienmēr.

– Kāpēc šāda attieksme – tik rezervēta?

– Latvijā jūtos nospiesta un nomākta, kā lielā, noslēgtā kastē. Te cilvēkiem ir uzskats, ka pārējā pasaule uz mums īpaši neattiecas. Izmetam loku, paskatāmies apkārt, tad žigli atpakaļ – kā gliemezītis uz savu mājiņu. Šī mentalitāte mani atgrūž. Tā nav manējā. Apzinos: runāju latviski, spēju sazināties ar cilvēkiem, bet šī nav mana valsts. Pat latviešu literatūru nevaru palasīt. Nav runa par to, ka nepatīk, tomēr tajā nekas neburbuļo, nedzirkstī. Ar sacīto nemēģinu kādu vai kaut ko noniecināt, vienīgi pamatoju, kāpēc mani aizvien mazāk velk uz latviskumu. Pat Jāņi un Dziesmu svētki neuzrunā un neaizkustina. Pat mūsu mūzikas grupas ne. Tā nav pavilkšanās līdzi globalizācijai, bet skice, ar kuru rokās laikam esmu šajā dzīvē jau ienākusi. Atceros, ka mums uz skolu bija sasūtītas grāmatas un kartes no Anglijas. Man tās ne mirkli nesaistījās ar eksotisku neaizsniedzamību, jo skaidri zināju: reiz tur būšu. Bez mazākās saķeres ar loģiku, jo kāda gan cilvēkam aiz dzelzs priekškara var būt saistība ar pasauli, kas ārpusē?

Jūtos citplanētiski

– Ja šī nav jūsu tauta, kāda ir jūsējā?

– Nekur nav manas tautas. Es jūtos – citplanētiski. Bet pati to pieņemu. Bērnībā bija citādi. Atceros no skolas laikiem, kā, vērojot cilvēkus, sevī piefiksēju: tātad šādā situācijā jārīkojas tā. Dabiski tas nekad nav sekmējies – izveidot kādu nemainīgu priekšstatu un visu laiku to drillēt. Man vajag kā aktierim, kam katrs tēls dod iespēju pārtapt jaunā personībā, pieskarties citam izziņas lokam, sākt visu no nulles. Tāpēc priekšstatu par to, kas esmu un kāda esmu, ļauju veidot citiem.

– Nedomāju, ka dzīve ir savstarpēji saistītu posmu ķēde vai nebeidzama kāpšana tikai uz vienu stingri izvirzītu mērķi. Es savējo neredzu kā plūdumu, drīzāk kā haosu, taču skaidri zinot, ka centrs esmu es pati. Pārējais – uz visām pusēm ejoši stari, ceļi vai takas. Tāpēc ne ar ko nenodarbojos uz ilgu laiku. Daru to, kas aizrauj, bet, tiklīdz jūtu, ka šajā jomā esmu jau sevi izsmēlusi un visu sev nepieciešamo atskārtusi, dodos atpakaļ uz centru un sāku ko citu. Varbūt pat atgriežos punktā A vai B, taču – lai rīkotos citādi. Man nekad nav bijusi vēlme iekāpt tajā pašā upē vēlreiz.

– Kāda jums mēdz būt pirmreizējā iekāpšana, piemēram, tēmā par kristāliem? Kā tapa šī grāmata? Lēkājot no vienas tērcītes uz nākamo, tik pamatīgu iedziļināšanos taču nav iespējams panākt!

– Dzīvojot Londonā, vienbrīd īrēju istabu ļoti foršā rajonā – Kamdenā. Tur atrodas slavens tūristu un hipiju tirdziņš, kur pulcējas galvenokārt jaunieši – galēji nelaimīgie un tikpat sakāpināti pārlaimīgie. Goti – nomāktie, rastafāri – priecīgie. Apkārt vienmēr aktīva un dzirkstoša gaisotne. Man sanāca tam tirģelim katru dienu iet cauri. Viendien apstājos pie galda, kas apkrauts ar kristāliem. Sāku ar tiem spēlēties. Tādā līmenī, kā glāstot kaķi – pieliec roku un jūti enerģiju. Viss tik pašsaprotami, ka vārdi skaidrošanai nav vajadzīgi. Pārdevējs izrādījās vīrs, kurš šajā jomā tikko bija sācis savu biznesu. Vārds pa vārdam, līdz viņš izteica piedāvājumu strādāt kopā. Mani tas ieinteresēja – vācu materiālus, pētīju, analizēju, salīdzināju. No visādām teorijām, lai cik autoritatīvas tās, nevadījos – biju daudzkārt pārliecinājusies, cik tās subjektīvas un bieži pretrunīgas. Izmantoju vienīgi to informāciju, kas sabalsojas ar iekšējo sajūtu. Tā man ir jebkurā jomā – no grāmatām nemācos.

Ap stendu visu laiku bija cilvēki, uz kuru jautājumiem jāatbild – jāstāsta, jāskaidro, jāparāda, kā kurš akmentiņš iedarbojas. Mani tas aizrāva. Gan sarunas ar pieredzējušiem kristālu pazinējiem, gan tādiem, kam šī ir pirmā sastapšanās ar nepazīstamo. Strādājot ar cilvēkiem, nevari kādu piespiest pārlēkt piecus soļus uz priekšu, lai dabūtu viņu sev blakus. Visā, ko esmu darījusi, par savu uzdevumu uzskatu cieņpilni akceptēt to uztveres līmeni, kurā atrodas dialoga partneris. Vienalga, vai pasniedz mūziku, vadi sporta nodarbības vai stāsti par kristāliem, ir jārēķinās, ka iesētā sēkla ne vienmēr uzdīgst uzreiz. Taču zinu: ja vien darāmajā būs ielikta sirds, īstajā brīdī situācija iegrozīsies tā, kā vislabāk.

– Kad jutu, ka kristālu loks iziets un laiks dzīvē kaut ko mainīt, nonācu Kiprā, tajā tuksnešainajā salas daļā, kas tuvāk Sīrijai. Strādāju kādas viesnīcas sporta klubā. Taču pēc Londonas bija grūti kaut kur iejusties, arī klimats nepatika, tāpēc drīz vien braucu atpakaļ. Bet mūzikas biznesu jau biju likvidējusi, kristālus pārdevusi. Situācijā diezgan sarežģīta, un tādā uzradās izdevniecības “Avots” piedāvājums uzrakstīt par kristāliem grāmatu.

Taču pēc grāmatas prezentācijas Rīgā nodzīvoju tikai četrus mēnešus. Nedomāju, ka tik ātri mukšu prom, bet ziema izrādījās pārāk neganta. Ne vien tāpēc, ka sals dažbrīd ieslīdēja trakos mīnusos; mani vairāk nomāca tā cepšanās savā sulā, kas notika visapkārt. Citviet dzīvojot, nelasu viņu avīzes, nerunāju par politiku, neesmu šajos notikumos iekšā. Tas izbrīvē telpu būt ar sevi, būt pašai. Šeit man pat negribot ar visu veidojās arī emocionālā piesaiste, izteikti negatīva. Dzerot “Narvesenā” kafiju, tikai pēc avīžu virsrakstiem vien neapzināti jāuzsūc šī tumsa sevī. Visu laiku jāstaigā ar mūziku austiņās, lai nevajadzētu klausīties, par ko cilvēki runā. Bija tāda iztukšotības sajūta, ka domāju: kur piedāvās darbu, tur braukšu, tikai – prom! Sanāca, ka tā atkal ir Kipra, tikai salas zaļākais gals. Šoreiz ļoti patika. Atkal darbojos izklaides biznesā. Pa dienu sports, vakaros dažādi pasākumi. Mūzika, viktorīnas, šovi. Daļu laika pati esi uz skatuves – visu vadi un organizē, pārējo aizpilda mākslinieki.

Kurš gatavs strādāt, bez darba nepaliks

– Tas, ka cilvēks kaut ko studējis, nepavisam nenozīmē, ka viņam visu mūžu tikai šajā jomā jādarbojas. Man Filoloģijas fakultāte nozīmēja jaunu sākumu, svaiga gaisa malku pēc nomācošās skolas rutīnas. Gāju stāties žurnālistos. Pie blakus galdiņa pieņēma dokumentus uz klasiskajiem filologiem. Grieķi, latīņi – man tas šķita ļoti interesanti, un iesniedzu papīrus tur. Izvēle apmierināja. Beidzot sāku sevi apzināties un just, sapratu, ka man daudz kas sanāk un padodas.

Pēc filologiem mēģināju studēt arī ekonomiku un menedžmentu, bet drīz pametu, jo tas, ko mums mācīja, bija tik attālināts no tā brīža situācijas Latvijā, ka vairāk atgādināja teorijas no amerikāņu biznesa grāmatām. Turklāt biju sākusi apmeklēt kursus, kur apgūst skatuves lietas, bet nodarbības laika ziņā pārklājās. Izvēlējos to, kas saista vairāk. Sāku ņemties ar teātri, publicēties presē, skaistas nejaušības dēļ kļuvu par ētera balsi “Radio Skonto”. Ap to laiku populārais dīdžejs Horens Stalbe atgriezās no ekspedīcijas Nepālā, un mēs kopā sarakstījām grāmatu “Pusceļš”.

– Zvaigžņu slimība nepiemetās?

– Šo sajūtu nepazīstu. Man bija tikai nedaudz pāri divdesmit, kad pēkšņi secināju – viss iecerētais sasniegts. Ko tālāk? Rotēt pa to pašu orbītu? Visu laiku sevi atražot, darot vienu un to pašu? Ja neapgūstu kaut ko jaunu, man ir drausmīgi garlaicīgi. Krītu nomāktībā. Mūkot no šīs sajūtas, devos uz Angliju.

Kad esi pilnīgi citā vidē, nepieciešamība izdzīvot liek improvizēt, gan atraisot pārsteidzošu radošumu, gan pārbaudot izturības sliekšņa augstumu. Nauda man nekad nav bijusi galvenā, tomēr diez vai tagad vairs dzīvotu tā – tik pieticīgi.

Kādu brīdi pastrādāju bārā. Tad viss pārējais atvirzījās, jo sāku apgūt mūziku. Studijas vokālajā institūtā, pēc tam dažādi kurs, džezs, perkusijas. Radās izdevība spēlēt kopā ar ļoti profesionāliem mūziķiem. Sākumā meklējām koncertus, kuros var vienkārši pieteikties un uzstāties, līdz beidzot saņēmāmies tos organizēt paši. Ja gribi labu iznākumu, viss jādara pašiem. Te noderēja zināšanas menedžmentā un žurnālistikā, arī izdevniecību darbā gūtā pieredze.

– Bet no kā jūs iztikāt?

– Vienmēr esmu sportojusi, bet, dzīvojot Londonā, vienā brīdī sagribējās skriet. Relaksējoties pēc mūzikas pasniegšanas stundām, sāku ar 5–10 kilometru garām distancēm, tad papildināju slodzi ar strukturētākiem treniņiem. Vasarai beidzoties, spriedu: tagad nāksies iet uz sporta klubu un maksāt par abonementu. Varbūt labāk naudu ieguldīt kursos un nokārtot atbilstošu kvalifikāciju, lai ar savu vaļasprieku varētu arī pelnīt. Tā izdarīju. Kļuvu par sporta treneri. Ūdens aerobika un joga, pilates – pēc kā ir pieprasījums, to arī pasniedzu. Cilvēkam, kurš gatavs strādāt, nevienā vietā uz pasaules palikt bez darba nav iespējams.

Dabūjusi trenera vietu Londonā, tomēr secināju – tas nav mans. Visu laiku telpās, hanteles, trenažieri. Un darbošanās bieži nomācošā reklāmās sagrābstītu prasību fonā, jo daudzi ir tik attālināti no dabiskā, ka nāk uz sporta klubu nevis nodrošināt ķermenim sakarīgu slodzi, bet kaut ko bezjēdzīgi pieaudzēt klāt vai aizdabūt prom.

Man grūti strādāt ar to, kam neticu un kas nesaskan ar manu vērtību sistēmu. Tāpēc lielākais dažādo kursu ieguvums ir padziļinātā izpratne par to, kā jāstrādā pašai ar sevi. Bet “stiprie papīri” – trenera kvalifikācijas apliecinājums, kam visās Eiropas valstīs ir liels svars.

Es visur esmu tūriste

– Esat arī jogas pasniedzēja?

– Man ir sava joga, kurai daudzi, iespējams, nepiekristu. Uzskatu, ka joga nav guru sports vai trenera vadībā apgūstama joma, bet iekšējais ceļojums sevī. Katram atšķirīgs, jo tikai pa paša veidotu maršrutu. Tam jāelpo, jādzīvo. Man joga, tāpat kā sports, nekad nebūs kāda konkrēta disciplīna, kuras apgūšana tiek apstiprināta ar sertifikātu, bet stāsts par apziņu, par momenta apzināšanos. Par mācīšanos tvert mirkli arī nehedonistiskā aspektā. Ja tevī nav miera, tu nevis par to cepies, bet vienkārši akceptē, ka tā miera nav! Galvenais – piefiksēt. Joga ir stāsts par to, ka apzinies situāciju. Bez vērtējuma. Bez citu komfortam paredzēta skaidrojuma.

Īstais komforts – garīgais – ir tikai sevī. Tas nāk no radošā procesa, lai kādā veidā tas izpaustos. Manī tas iestājas, kad sevi izaicinu. Un viens no sevis izaicināšanas veidiem man ir ceļošana. Tāpēc pilsētu vai valstu nosaukumiem, uz kurām dodos, manā uztverē lielas nozīmes nav. Anglija, Kipra, Grieķija – tas ir sekundāri. Primārais ir iekšējā nepieciešamība izzināt, iepazīt un apgūt kaut ko sev svarīgu.

– Lai kaut ko izzinātu, iepazītu un apgūtu dziļāk par acīs krītošo virskārtu, taču vajadzīgs laiks mierīgam vērojumam. Kur tam vieta tik dinamiskā dzīves ritmā?

- Tā brīža iekšējai nepieciešamībai laiks aizvien atrodas. Londonas sākumposmā man bija svarīgi gūt apstiprinājumu tam, ka rāpšanās ārā no kastes, kurā cilvēks iesprostots, ir viņa dabiskākā izpausme. Londona nav ne Anglija, ne angļi, bet valsts pati par sevi. Varena upe, milzīgs katls, kurā burzguļo visu pasaules tautu sajaukums, brīnumainā kārtā atstājot neskartu arī katras neatkārtojamo savdabību. Ļaudis, kas tur ierodas, varbūt pat vairāk izprot savu mentalitāti un kļūst paši, nekā dzīvojot savu sakņu zemē. Jo aptver, ka pasaule ir dažāda un daudzveidīga, un tajā viss iederas, visam pietiek vietas.

Pirmais lielākās ieinteresētības objekts man bija Āfrika. Nonākot ar šiem ļaudīm tuvākā saskarsmē, bija aizraujoši vērot, cik svarīga afrikāņiem ir ģimene, dzimta, piesaiste senču zemei. Atrodoties Kiprā, vairāk kontaktējos ar arābiem. Jā, viņi spēj dzīvot jebkur pasaulē, bet visa atskaites sistēma atrodas tur, mājās. Arābs nevar sevi iedomāties izņemamu un pārstādāmu citviet. Nozīmīgs izziņas posms bija briti – riktīgie, tur dzimuši. Londonā tādu maz. Man laimējās. Pateicoties šim cilvēkam, dziļāk iepazinu Anglijas komēdiju, sāku saprast viņu humoru. Arī to aptvēru, kāpēc latvietim tas īsti “nepielec”. Īsto britu padoms ļoti svarīgs arī valodas apguvē. Te nav runa par variantu, ko māca skolā, bet par valodas krāsu un nianšu izjūtu.

Londona fascinē ar radošo gaisotni. Tādas nekur citur Eiropā nav. Pat ejot pa parastu ielu, māksla burtiski skrien virsū – metro staciju ārpuses un iekštelpu apgleznojumi. Angļu divstāvu autobusu iekšpuse – krāsas kā pasakā. Tas ir tik forši, ka no skatīšanās vien gribas uzsmaidīt pasaulei. Un kur vēl fantastiskā arhitektūra! Visu laiku kaut kas jādara, sevi nesaudzīgi triecot uz priekšu. Dzīves ritms ir tik ātrs, ka vari piepildīt jebkuru vēlmi, ja vien nestāvi uz vietas. Gribi nodarboties ar mūziku? Mācies, saorganizē grupu, spēlē! Vēlies izmēģināt svaigēšanu? Viens pūtiens – sapērc veikalā dīgstu podiņus, noklāj ar tiem visu palodzi un mielojies uz nebēdu. Vari darīt jebko. Aplauzties, mācīties no kļūdām un sākt atkal. Ir tik labi iekust šādā straumē, lai kopā plūstu tālāk. Tieši anonimitāte un atsvaidzinošā iespēja iejukt pūlī ir visforšākais.

– Tas nav mans ceļš. Manējais – saglabāt to anonimitāti, kas palīdz iekšējai brīvībai. Tāpēc man sader ar cilvēkiem, kuriem nav miera, jo viņi ar kaut ko dedzīgi aizraujas. Ar mūziķiem, kas tā pārņemti ar savu mākslu, ka ar viņiem ir par ko parunāt. Ar pasaules apceļotājiem. Tādu kļūst aizvien vairāk. Cilvēks apgūst kaut ko jaunu un interesantu, uz gadu vai diviem aizbrauc kaut kur pastrādāt, lai sapelnītu naudu nākamajam ceļojumam. Rodas cits skatījums uz dzīvi. Tāds, kam cauri zibeņo prieks, ka pasaule ir tik plaša un atvērta. Piederība pie šādiem cilvēkiem – tā ir mana ieprogrammētība, mana programma. Taču man jārēķinās, ka tāpēc neesmu iederīga nevienā sabiedrībā, vai tā būtu Latvija vai cita vieta pasaulē. To zinu un sevī pieņemu. Jūtos ar šo sajūtu komfortabli. Pat nemēģinu kaut kur iederēties vairāk.

– Arī Sprīdītis klejoja pa pasauli, īsto piederību meklēdams, taču pēc tam vīlies atgriezās mājās. Tāpat sanāca Pēram Gintam...

– Mūsdienu pasaule tomēr ir mainījusies. Daudzi, kas aizbraukuši, vairs tomēr nespēj īsti atgriezties pat tad, ja fiziski to izdarījuši. Un to nenosaka tikai ekonomiskie apsvērumi, bet tieši sajūta, ka es te vairs neiederos. Man tas vienu brīdi radīja diskomfortu, tagad vairs netraucē. Tas ir forši – es visur esmu tūriste. Bet tas midzenītis, kas ielikts mūsos kā māju sajūta, man ir iekšā, visu laiku līdzi. Mana saimniecība, ko varu patīrīt, kontrolēt, lai kā arī man nepatiktu vārds kontrolēt. Šodien ir tā, rīt būs citādi, bet mājās vienmēr kārtība.

Jo mazāk plānoju, jo vairāk dzīvoju

– Katrai tautai ir savas īpatnības, kas jāciena, ar kurām jārēķinās un kam jāmāk piespēlēt. Tas man nesagādā grūtības, jo šķiet rosinoši un interesanti. Taču es tur ienāku citā līmenī. Tādā, kur neviens nebāžas virsū ar mentalitātē ierakstītiem pareizības un nepareizības rāmjiem, man nepieņemamu tabu sistēmu. Latvijā, kur visi ir cieši sapīti ar radniecību vai citām saitēm, attieksme – nenāciet, lūdzu, man klāt, es negribu ne par jums, ne ar jums! – skaitās neiederīga, neizprotama, pat zaimojoša. Bet Kiprā vai Grieķijā esmu cilvēks no ārpuses, tāds, kurš ceļo un ar savām prasmēm pelna maizi. Vietējā vide tādus pieņem draudzīgi. Viņiem ir interesanti, man arī. Tā ir mūsdienu šeit un tagad realitāte, uz kuras bāzes veidojas attiecības. Labas attiecības, jo tām pamatā ir savstarpējā bagātināšanās.

Bet no Londonas aizbraucu tāpēc, ka jutu: tādā tempā vairs nevēlos strādāt. Vismaz kādu laiku ne. Kiprā man arī bija garas darba stundas, bet tās iespējams vadīt krietni relaksētāk. Bez tās spriedzes, ko uzliek Anglijai raksturīgās priekšnieks – padotais attiecības. Princips – vairāk, vēl vairāk ciparos izmērāma labuma kompānijai! Tiklīdz radoša darba rezultātu sāk mērīt uz produkcijas ražošanu attiecināmās mērvienībās, dzirkstele pazūd. Es privāti pasniedzu mūzikas stundas un attiecībā uz savu darbu šo attieksmi nejutu, tomēr pamazām piezagās izsīkums, sākotnējo pacēlumu nomainīja stress: naudas maz, dzīve dārga, saules nav... Tagad saprotu – zemapziņa signalizēja, ka iekšējās harmonijas atjaunošanai vajadzīgas pārmaiņas, un visvairāk – saule un svaigs gaiss.

– Tie izrādījās īstie harmonijas priekšnoteikumi?

– Tie meklējami iekšējā sajūtā, ka esi saslēdzies ar savu kodolu. Lielākajai daļai cilvēku problēmas sākas brīdī, kad viņi paģērē, ka jābūt tam vai tam un tieši viņu noteiktā kārtībā. Diemžēl realitātei tas tikpat kā nekad neatbilst. Bet mana saimniecība ir tikai mana. Pārskatāma. Es tajā orientējos un, lai to sakārtotu, man pietiek pašas izvēlētu un sarūpētu līdzekļu un instrumentu.

Man vienmēr kaut kādā kapacitātē ir līdzi kristāli. Tas nekas, ka varu ielikt somā tikai kaut ko maziņu. Man ir savi mīļākie akmentiņi, pie kuriem parasti meditēju. Patīk apgulties un uzlikt sīku kristāliņu uz trešās acs. Lai cik mazs, tas ar savu svaru masē šo vietu, aktivizē emocijas, uzbur vīzijas. Pamostoties viss ir pavisam citādi.

Katrai dienai savs akmentiņš. Šim brīdim kabatā moldavīts, ļoti rets akmens, ko atrod tikai vienā vietā Čehijā. Meteorīta atlūza. Ārēji necils, viegls un caurspīdīgs, izskatās kā stikliņš, taču ļoti spēcīgs. Skaitās transformatīvs, ne visi var šo enerģiju izturēt, tāpēc, lai pierastu, vajadzīgs laiks. Ļoti atbilstīgs manai iekšējai nepieciešamībai. Manam kodolam.

– Jums daudz domubiedru, ar ko dalīties savā pasaules izjūtā, iespaidos?

– Bija, bet tagad vairs nav. Viss jau ir piefiksēts sevī. Lai ko kāds pateiktu desmit dažādiem cilvēkiem, pretī katrs reflektēs citādi. No tā izriet: ak Dievs, ko es te ņemos, kāda man daļa par citiem! Tāpēc vairāk dzīvoju, izgaršojot pašreizējo momentu. Man ir tāda iespēja, un to ar pateicību izmantoju. Rīt būs cita. Taču nevienam neplīšos virsū ar stāstu par to, ka man kaut ko obligāti vajag, kaut kas jāsasniedz, un, ja vēlamais nepiepildīsies, būšu neapmierināta. Vairs nav iekšēji nepieciešams kādam sevi apliecināt. Izbaudīt mirkli un pēc iespējas maksimāli sajust to sevī un sevi tajā – tas tagad ir mans gandarījums. Jo mazāk plānoju, jo vairāk dzīvoju.

– Attiecības ar vīriešiem mani vairs neinteresē. Nav iekšējās nepieciešamības. Tās pat atsit, jo liek piezemēt to enerģiju, ko labāk izmantot citādi. Lietišķs funktieris: kamēr attiecības ir draudzības stadijā, tās ir piepaceļošas, bet, tiklīdz sākas kopdzīve, burtiski dzen zemē. Nekādā gadījumā neesmu vīriešu noliedzēja vai feministe, taču pašpietiekama sieviete gan. Ar draugiem mazliet citādi. Bija tā – tas ir labs draugs, tas labāks, bet šis – uz mūžu, vislabākais. Tagad visi unikāli, jo visi – tikai uz brīdi. Un visi – daļa no Dieva. Bet centrs – tikai pašā.

– Kā pārbaudīt, vai ar šo centru viss kārtībā?

– Ja jūti, ka iekšā pludo dziļš, patiess prieks, zini, ka sevi nemāni un šis ir tavs īstais, dievišķais stāvoklis. Ja jaunradīšanas prieka nav, tu sev kaut kur melo. Radi pretestību savam dabiskajam plūdumam. Sevi bloķē. Tomēr šos blokus, lai cik traucējoši tie būtu, ignorēt nevajag. Arī negatīvajās emocijās vērts padzīvot, lai saprastu, ko tās pauž, atgādina un māca. Un tad raisīties vaļā.

– Man uzurķēt jebkādas atmiņas ir grūti, jo tajās nedzīvoju. Ja nejauši iepeldu, žigli manos prom. Tāpēc bieži uz jautājumu, vai atceries, visbiežāk no tīras sirds atbildu: nē, neatceros. Man šobrīd viss ir citādi.

Tomēr tikties ar to mazo meitenīti man laikam būtu sāpīgi, ar šodienas acīm redzot, cik grūti cilvēkam, kuram nav sava ES apziņas. Tāpēc teiktu viņai: tiklīdz rodas kāds sastrēgums, izņem sevi no šā brīža situācijas un ieliec nākotnē. Un tad iedrošini sevi no tām, no nākotnes pozīcijām: tu esi, tu vari, tev ir tiesības uz savu dzīvi! Un atceries: kad gribas just mīlestību, tā radāma sevī. Ja tiecies pēc siltuma – atveries citiem. Ja ilgojies pēc miera – aiztaupi kašķi.

P.S.

Ar Dzintru Kalniņu sarunājāmies pašā vasaras nogalē, dažas dienas pirms viņas aizbraukšanas uz Grieķiju. Nupat sazinājāmies, un viņa pastāstīja, ka Grieķijā tomēr nav palikusi, bet devusies atpakaļ uz Kipru. Ārkārtīgi patīkot šīs zemes enerģētika – spēcīga, izteiksmīga, transformējoša, kas katrai dienai piešķir brīnuma gaidu un svētku sajūtu. Un kur vēl krāšņā daba!

Īsajā atelpas brīdī pēc aktīvās tūrisma sezonas beigām Dzintra dedzīgi metusies radošajā darbā – apkopojusi agrāk uzrakstītu sentenču krājumiņu “Tase viegluma”, iztulkojusi Virdžīnijas universitātes psihologa un psihiatra Džima B. Takera pētījumu “Atgriezties dzīvē”, ko izdevniecība “Avots” uz karstām pēdām izdevusi. Šī grāmata vēsta par bērniem, kas atceras savas iepriekšējās dzīves. “Man nav ambīciju pievērst neticētāju ticībai reinkarnācijas sakarā, bet šķiet – šis darbs būs īpaši svētīgs vecākiem un vecvecākiem, mudinot viņus vērīgāk ieklausīties savos bērnos un mazbērnos pat tad, kad šķiet, ka viņi pūš pīlītes. Savukārt tiem, kurus reinkarnācijas tēma interesē, grāmata būs īstais saldēdiens.” Uz jautājumu par iekšējo harmoniju Dzintra atbild: “Tieši šobrīd, te un tagad, manī notiek dzīves ciklu mija. Vēl ne reizi neesmu tik apzināti un skaidri apjautusi, ka vairs nekad nebūs, kā bija, būs daudz, daudz labāk.”