Hermanis: "Eiropu apdraud ne tik daudz arābu imigranti, cik pašu rietumnieku gļēvums"
Eiropu pašlaik apdraud ne tik daudz arābu imigranti, cik pašu rietumnieku gļēvums, šādu viedokli intervijā "Dienai" paudis režisors Alvis Hermanis, komentējot nesenos notikumus Vācijā un arī citviet Eiropā, kad Jaungada svinību laikā, visticamāk, iebraucēji no arābu valstīm masveidā seksuāli uzmākušies sievietēm.
Hermanis uzskata, ka eiropieši - gan politiķi un policija, gan masu mediji - pārāk toleranti raugās uz situāciju un reaģē uz to. Pēc Hermaņa domām, šāda situācija izveidojusies, jo Eiropā "pie šprices" esot 60.gados dzimuši kreisie intelektuāļi, kuri dominē ne tikai politikā, bet vēl jo vairāk medijos un kultūrā. "Kreisais liberālisms, un jo īpaši kreisie intelektuāļi, ir radījis tādu situāciju, īpaši Vācijā, ka mediji ir atrāvušies no realitātes. Kaut kādā ziņā to var salīdzināt ar situāciju, kāda pašlaik ir Krievijā, kad cilvēki, ja viņi vēlas apmainīties ar informāciju, dara to internetā," sacījis režisors, "ja tev ir atšķirīgs viedoklis, tu automātiski nonāc pie neonacistiem."
"Jāņem vērā, ka Rietumu kreiso nometnē ir ļoti daudz nianšu un izpausmju, tomēr, kā es to sapratu, pašā pamatā ir filozofisks uzstādījums, kas ir primārs: indivīda brīvība vai sabiedrības grupu intereses. Tas, protams, ir tāds ļoti filozofisks jautājums, bet, cik saprotu, kreisie intelektuāļi vienmēr ir pieņēmuši, ka indivīda brīvība ir pāri visam. Līdz ar to grupu intereses - vai tās būtu nacionāla valsts vai ģimene - ir pakārtotas. Šajā gadījumā situācija ir novesta līdz neizbēgamai sadursmei, neizbēgamam konfliktam, tāpēc kreisie šobrīd ir sprukās. Situācija ir tāda, ka vidus politikā ir palicis tukšs. Par vidu es saucu (...) konservatīvo pilsoņu sabiedrību, kas jebkurā sabiedrībā ir galvenā grupa," situāciju raksturojis Hermanis, kura skatījumā "arī Latvijā vidus ir tukšs".
Hermani satrauc, ka nākotnē situācija varētu kļūt vēl sliktāka. Viņš atsaucas uz kādu ANO cilvēktiesību komisāra rakstu, kurā esot bijusi pausta nožēla, ka "21.gadsimtā, jo īpaši Eiropā, ir valstis, kas turas pie nacionālas valsts idejas". "Mūsu globālajā pasaulē nacionālas valsts ideja esot novecojusi, robežām esot jābūt vaļā. Es gribu teikt, ka nacionālas valsts demontāža - apzināti vai neapzināti - ir ieprogrammēta mūsdienu globālajā pasaulē. Vācijā joprojām nedrīkst lietot tādu vārdu savienojumu kā "nacionāla valsts", jo tas viņiem asociējas ar nacismu, ar viņu pagātni. Bet nu konflikts parāda, ka ir nepieciešams kaut kāds vidusceļš. Vācijā ir vairāki varianti, lai situācija būtu kontrolējama un sabiedrība būtu apmierināta," sacījis režisors.
Hermanis ir pārliecināts, ka Vācijas uzbrukumu gadījumā nevar runāt par "atsevišķiem kretīniem" no musulmaņu vidus, bet gan ir jārunā par mentalitāti. "Man liekas, ka cilvēki paši zina, kā musulmaņu sabiedrībā ir aprakstītas sievietes, jo īpaši "neticīgās" sievietes... Es tikai gribu teikt, ka īstais apdraudējums Eiropai ir ne tik daudz šie arābu imigranti, cik pašu rietumnieku gļēvums. Kā mēs zinām, jebkurā zaļumballē vīrieši būtu šo lietu nokārtojuši un savas sievietes aizstāvējuši. Vācijas sabiedrība ir veidota tāda, ka viņu vīrieši vairs negrib aizstāvēt savas sievietes." Arī policija uz situāciju esot reaģējusi pārprasti politkorekti.
Pēc režisora domām, pēdējās desmitgadēs ir ārkārtīgi mainījusies Rietumu sabiedrības hierarhija. "Kas ir lielākais izaicinājums mūsdienu vīrietim? (...) Kļūt par biznesmeni, uzņēmēju. 20.gadsimta vidū, nemaz nerunājot par 19.gadsimtu, tas tā nebija. Tad "trepi augstāk" bija kļūt par skolotāju, profesoru... Savukārt mūsdienās šī šlipsaino vīriešu kasta, kas ir uzņēmēji, - tur arī aiziet smadzenes. (..) Šobrīd tieši augsta līmeņa uzņēmēji redz pasauli kopsakarībās, redz to kritiskāk nekā mēs, intelektuāļi. Jo mēs, intelektuāļi, lielā mērā esam tādi "dīvānā bezdētāji", mūsu rokas jau sen ir par īsām, mēs varam kaut ko atreaģēt."
"Politiķiem Vācijā stipri ir jādomā, kā no šīs putras tagad tikt ārā. Es vēlreiz saku: sabiedrība Vācija pašlaik strauji radikalizējas. Jo, saproti, mums Latvijā notikušais ir lielā mērā kaut kas abstrakts, savukārt viņiem tas ir ļoti personisks," uzsvēris režisors, "šobrīd slūžas ir atvērtas, un neviens neko nekontrolē un arī nespēj kontrolēt. (..) Īsi sakot, jautājums ir, vai politiķi spēj atzīt savas kļūdas. Ja nespēs, tad, domāju, Eiropas Savienība tāda, kāda tā ir pašlaik, nebūs vairs iespējama, tā sadalīsies. Piemēram, būs viena jauna konfigurācija, kuras robežas salīdzināmas ar Austrumeiropas robežām."