Romāna "Hohma" autors Svens Kuzmins: "Lielākā greznība ir pamosties no rīta un nezināt, ko šodien darīšu"

Svens ir brīvs kā putns debesīs, kuram nav jāievēro laiks, nav jāsteidzas uz mājām, lai atnestu produktus no veikala, vai noteiktā laikā jābūt vakariņās. Viņš neliedz sev apmeklēt kultūras tusiņus, reizēm uzspēlēt teātri un brīvbrīžos pastaigās daudz laika pavadīt pie jūras un mežā. Svenam literatūra ir privilēģija, kas daudziem nemaz tā arī nesanāk.

Svenam patīk fotografēt; iespējams, kādreiz viņam būs fotoizstāde. Viņš sevi sauc par mūzikas frīku, kuram ļoti patīk seni ieraksti, kur dzirdamas sašvīkātas plates skaņas. Tā esot tā īstā un netveramā sajūta, šādu mūziku var klausīties stundām ilgi. Šoreiz gan vairāk sarunājāmies par to, kā tas ir – būt rakstniekam. Un kā rakstnieks jūtas, kad tautās ir palaists paša radītais pirmais romāns Hohma.

Rakstniekam vajag grāmatu

– Tevi pazīst kā Svenu Kuzminu. Vai tas ir tavs īstais vārds?

– Jā, tādu vārdu man iedeva. Es uzaugu Latgalē, un tajā laikā jau sevišķi bieži nemēdza dot vārdus no citām kultūrām, tas ir diezgan oriģināli. Mani vecāki bija ļoti progresīvi tam laikam.

– Kā tevī ir vairāk – mākslinieka vai rakstnieka?

– Pēdējā laikā esmu sapratis, ka ir nepareizi tā dalīt. Kad mācījos Latvijas Mākslas akadēmijā, tur pastāvēja tāda sistēma, ka gribot negribot kaut kādā veidā ir jāidentificējas ar to, ko tu dari, jo pretējā gadījumā nav iespējams to padarīt par savas dzīves pamatu. Bet tur varbūt nevarēja tā līdz galam saprast, ka patiesībā jebkura mākslinieciska darbība ir daļa no veseluma. To nemaz nevar tā sadalīt. Viss, ko es rakstu, kaut kādā veidā ir saistīts ar mākslu, un visa mana māksla tagad dzīvo tikai grāmatās. 

– Ko studēji akadēmijā?

– Pabeidzu glezniecības nodaļu, iegūstot bakalaura grādu, savukārt grafikas nodaļā ieguvu maģistra grādu. 

– Kas bija pirmais teksts, ko uzrakstīji un saprati, ka vari būt vai esi rakstnieks?

– Ļoti labi atceros, ka skolas laikā, man šķiet, biju vienīgais cilvēks, kurš reāli kaifoja no tā, ka būs jāraksta domraksti. Tā bija baigā anomālija. Normālam džekam skolas laikā bija labi, ja var uzspēlēt futeni vai kaut kādā veidā nobastot stundas un neko nedarīt.

Protams, katram savas intereses. Dažiem patika dziedāt korī, bet tā, ka džeks brīvprātīgi rakstītu domrakstu… Tas bija kaut kas nereāls! Atceros vairākus tādus tekstus, sākot ar piekto klasi, kaut arī ar nelieliem stāstiņiem niekojos jau agrāk. Tad sākās tādi domraksti, pie kuriem strādāju ļoti apzināti.

Reiz biju paņēmis Regīnas Ezeras stāstu Cilvēkam vajag suni, kuru uzrakstīju no suņa skatpunkta. Biju pieķēries idejai, ka suņiem ir melnbalta redze, ka viņi neredz krāsas. Ģimene skatās krāsu televizoru, un arī suns mēģina skatīties, bet viņš neko nesaprot no tā, kas tur notiek. Tā bija suņa privātā eseja par stāstu. Tas bija mans pirmais apzinātais mākslinieciskais gājiens, pirmais apzinātais darbs, pie kā patiešām piedomāju, lai tas būtu uzrakstīts labi. Pirmais apzinātais eksperiments.

– Tiki novērtēts?

– Tā īsti ne. Man likās ļoti interesanti, es pavadīju aizraujošu laiku, tas bija augstākais, uz ko varēju tiekties. Arī tagad tas ir augstākais, uz ko tiecos. Man vispār šķiet, ka mākslā ir interesanti uzdevumi, ko risināt vispirms.      

– Kā ir ar pašcenzūru?

– Šausmīgi. Kad parādās lasītāji, tie kļūst par cenzoriem un kritiķiem. Bet vienmēr ir pašcenzūra.

– Mūsdienās ļoti daudzi cenšas un vēlas būt rakstnieki. Dažiem ir iekšējais cenzors, citiem nav.

– Man ir ļoti nikns iekšējais cenzors, viņš ļoti daudz ko nelaiž cauri. Un īstenībā brīžiem viens no literārajiem uzdevumiem ir ar to cenzoru atrast kompromisu. Varbūt tās ir bailes pieņemt galīgo lēmumu? Ir jāsaprot, ka es nekad nerakstīšu tik labi kā Pols Osters, tāpēc tam cenzoram vajag pievilkt grožus, apzinoties, ka manas iespējas nav neierobežotas. Pateikt sev – šobrīd pietiks ar šādu līmeni, nākamreiz mēģināšu labāk. Ar pirmo reizi augstāko līmeni nesasniegt, tas tā nenotiek nekad.

– Pieminēji Polu Osteru. Viņš ir tavs ideāls?

– Viņš nav mans ideāls, bet viņš ir viens no maniem lielajiem rakstniekiem. Arī Venedikts Jerofejevs, Hanters Tomsons, savā ziņā arī Sergejs Dovlatovs. Uz ideju par Hohmu lielā mērā mani uzvedināja Umberto Eko.

– Reizēm cilvēki ietekmējas no saviem elkiem un sāk viņus kopēt.

– Zini, tas ir garāks stāsts. Mans vectēvs bija konservatīvs intelektuālis, bērnībā mani ļoti trenkāja par to, ka nevajag lasīt vairākas grāmatas vienlaikus. Un es mēģināju ar to cīnīties, varbūt tādā veidā kliedēju uzmanību, mazāk iegūstot no literatūras.

Savā ziņā viņam ir taisnība, tomēr sapratu – ja pavadu pārāk daudz laika ar vienu autoru, tad pēkšņi kaut kas no viņa stila un balss sāk lipt klāt. Tā man bija ar Mārgaretu Atvudu. Esmu atklājis, ka ir ļoti laba metode, kā tikt galā ar to pielipšanas problēmu.

Ja pavadi laiku ar dažādiem autoriem, tas mazliet apskaidro skatījumu. Sāc skatīties vairāk no malas. Bet saprotams, ka idejas pielīp. Pašam radīt ir ļoti grūti. Pat nezinu, vai kādreiz pats esmu radījis kādu ideju. Parasti tās no kaut kurienes noķeru. Un tas ir par to pašu. Stils, idejas, balss – jebkas var pielipt.  

– Vai visas grāmatas izlasi no sākuma līdz beigām?

– Nē, esmu atradis kompromisu. Vienā brīdī sapratu, ka ir divu veidu grāmatas. Ir tādas, kuras šķiru un skatos, cik vēl lappušu palicis līdz beigām, kad drīkstēšu to beigt lasīt. Tas ir tik nepatīkami un smagi. Tad otrs variants, kad vispār aizmirsti, ka lasi grāmatu, jo pēkšņi attopies, ka ir pagājušas astoņas stundas un esi bijis pilnībā iegrimis tajā. Tas ir ideālais scenārijs.

Pirms gadiem pieciem pēkšņi attapos – man tik ļoti nepatīk šī grāmata, tik ļoti labprāt tās vietā lasītu citu. Un ja nu es nelasītu līdz galam? Kā jums patīk tāds variants? Man ļoti patīk! Tomēr sapratu, ka jābūt kompromisam, jādod katrai grāmatai iespēja. Simt lappuses ir okei. Ja tās nepavelk manis paša vai autora vainas dēļ, tad man ar šo grāmatu nebūs attiecību.

– Vai tā nav necieņa?

– Nē, nē, tā nav necieņa. Tā ir cieņa pret savu laiku, kad tu sevi nespīdzini ar lieku literatūru. Bet tajā pašā laikā tu dod grāmatai lielu iespēju. Daudzām grāmatām tas jau ir vidus, daudzas, kurām pat nav simts lappušu, izlasi līdz beigām. Tas ir tas cieņas apliecinājums autoram.

– Vai ir kāds darbs, ko tu vēlētos pārrakstīt?

– Dažreiz ir tā, ka tā ideja ir tik forša, ka šķiet – ak, cik žēl, ka man tā pašam neienāca prātā! Kāds es esmu stulbenis, tas ir tieši tas virziens, kādā iet manas idejas. Re, džeks sēdēja un izdomāja, bet es te dienām ilgi staigāju apkārt un par to neiedomājos. Tad, no vienas puses, ir baigā škrobe, no otras puses – spīts.

Tas spīts ir tāds, ka es apņemos turpmāk būt pret idejām uzmanīgāks, būt vērīgāks pret dzīvi. Ja runā metaforās, man liekas, tā ir tāda kā putnu vērošana. Paskrien garām kāds šausmīgi rets neapgredzenots stārķis vai kas tur. Viņš pazib, tu neievēro, un tikmēr viņš ir aizlidojis. Un viss. Kad es atkal tādu ievērošu? Varbūt nekad. Tādas sajūtas ir bieži.

Baltā lapa ir cilvēces ienaidnieks

– Kā tu pieturi idejas? Reizēm neatnāk cita, tās nesajaucas un tu neaizmirsti?

– Esmu pietiekami ietrenējies gadu gaitā noturēt ideju, lai to uzglabātu līdz brīvam brītiņam. Ideju varu noturēt stundu vai divas. Tas ir diezgan daudz, lai atrastu mirkli kaut kur nolīst un uzšņāpt uz papīra.

– Tā ir tāda kā īpašā Svena dienasgrāmata?

– Nē, tā pat nav dienasgrāmata, tie ir haotiski pieraksti. Vienkārši tādi zibšņi. Visu laiku mēģinu ieviest sistēmu, bet sistēma visu laiku mainās. Es patiesībā nedomāju par kārtību – nav iespējams rakstīt un uzturēt kārtību domas ātrumā.

Tas man ir bišķi par traku. Tāpēc par kārtību es cīnos. Ja viss ir izmētāts pa lapiņām, tad visu salieku vienā kastē. Un tad, ja man kaut ko vajag un pēc atmiņas zinu, ka tur tajā kastē ir tas, ko man vajag tagad, kaut kādas rezerves detaļas, tad rokos un rokos, kamēr atrodu vajadzīgo.

– Vai tev ir bail no baltās lapas, kad jāsāk rakstīt?

– Jā, protams. Kuram tad nav? Tās ir šausmas. Baltā lapa vispār ir cilvēces ienaidnieks.

– Kā tu ar to cīnies?

– Es to uzreiz ar kaut ko sasmērēju. Momentā, tiklīdz piesēžos. Bija jāpaiet daudziem gadiem, lai to saprastu. Ja rakstu ar roku, tad uzzīmēju kaut ko, kas ir saistīts ar rakstāmo tekstu – vienalga, vai tas būtu literārs vai pasūtījuma darbs.

Ja rakstu datorā, tad ļaujos apziņas plūsmai, jo tāpat pēc tam izdzēsīšu. Divi zaķi ar vienu šāvienu – vai nu tu uzraksti kaut ko, kas pēkšņi izrādās svarīgs, un tad tu pēc tam to vari izmantot, vai arī vismaz esi pārkāpis pāri sākuma barjerai.

– Vai ir kāds īpašs rituāls rakstīšanai?

– Mūzika un apgaismojums ir svarīgi. Vispār esmu mūzikas frīks. Rakstīšanai pārsvarā der mūzika, ko pietiekami labi zinu no galvas, lai nebūtu jāklausās līdzi tekstam. Piemēram, pie gandrīz jebkura Boba Dilana gabala varu strādāt diezgan mierīgi. Pie Nika Keiva varu rakstīt. Bet, tiklīdz iznāk kāds jauns albums, tu nevari rakstīt, tas nav iespējams, jo tev vienkārši jāklausās. Dažreiz strādāšanai lieliski noder instrumentālā vai elektroniskā mūzika, arī ambientā mūzika.

– Rakstīt vari jebkurā vietā?

– Katrā vietā ne. Ja ieslēdzies savās pleijera austiņās, iespējas paplašinās. Ļoti bieži izvēlos mūziku konkrētam uzdevumam, piemēram, Hohmā. Gandrīz katrs gabals šajā grāmatā tapis, domājot par noskaņu. Ja man stāstā vajag spēcīgu traģiku, tad nedrīkst klausīties neko sentimentālu, citādi nostūrēšu tur, kur nevajag.

Tādā ziņā mūzika mazliet orķestrē visu, kas pēc tam uzrakstīsies, un tas man ir galvenais. Arī apgaismojumam ir jābūt labam, nedrīkst būt pārāk gaišs vai pārāk tumšs. Ciest nevaru baltu gaismu, visas tās vēsās lampas, kas ir kā morgā. Man vispār darba vieta ir apkarināta ar lampiņu virtenēm.

Es daudz strādāju mājās. Rīgā, teiksim, ir vietiņas, kur ir tā gaisotne, kas der. Bet es arī daudz strādāju, tā teikt, ar kājminamo domāšanu, ļoti daudz kas rodas vienkārši ejot. Ja ir nevis tehniski jāuzraksta, bet jāsaliek kaut kādā secībā vai jāuzraksta kāds domājamais darbs, tad ļoti bieži rakstu arī pastaigas laikā, ejot gar jūru vai pa mežiem un pilsētas vecajām vietām.

– Cik zinu, jūra tev ir stihija, daļu bērnības pie tās esi pavadījis.

– Jā, jūra ir ļoti spēcīga. Jūrai ir liktenīguma pieskaņa. Tur nav kompromisu. Ja esi jūrā, tad ir viss, tu esi viņas žēlastībā. Jūru izjūtu pat liktenīgāk nekā mežu, lai gan ļoti mīlu mežu. Romānā Hohma ir daudz par mežu.

Talanti jākopj vispusīgi

– Pēc kampaņas #iamintrovert (es esmu introverts) uzzinājām, ka rakstnieki ir nesabiedriski, iekšup vērsti, bet tu man tāds neliecies.

– Es sevišķi neticu tai introvertu un ekstravertu fīčai, man šķiet, ka tur kaut kas ar to terminoloģiju nav īsti kārtībā pašos pamatos (smejas). Kampaņa ir forša un ļoti asprātīga, to ir uztaisījuši cilvēki ar lielisku humora izjūtu. Man liekas, tā kampaņa ir ģeniāla kā tāds joks par sevi – jā, mēs taču esam tie kūtrie un introvertie latviešu rakstnieki! Patiesību sakot, esmu baigais mājās sēdētājs. Astoņdesmit procentu sava laika pavadu vienatnē, lādējot baterijas.

– Tu taču piedalies teātra Nerten izrādēs.

– Mēs tekstus neizdomājam uz vietas, faktiski tā ir tā pati rakstīšana. Mums ar Tomu (Treibergu – aut.) draudzība ir absolūti literāra, mēs pat iepazināmies literārajā nometnē. Toms ir tuvāk tādam klasiskam teātrim, jo viņam tēvs ir režisors, līdz ar to ģimenē ir bijusi Staņislavska skola. Mums abiem teātris vairāk ir tāds Mihaila Čehova variants, mēs ieejam pašos tēlos, nevis virzām viņus uz āru. Tā kā transformējamies.

Tā ir mazliet tāda pārmiesošanās. Esmu pamanījis – ja jūtu, ka esmu uz skatuves un kaut ko rādu cilvēkiem, tad ir garantēts, ka aizies greizi, nospēlēšu falšu noti un izdarīšu kaut ko ļoti stīvu un neveiklu. Tas pats, starp citu, ir ar prozas lasījumiem auditorijai. Precīzi. Tiklīdz vairs neesmu pilnībā es, sev par pārsteigumu secinu, ka tas ir izdevies. Tā uz čuju pilnīgi.

– Zinu, ka esi vērtējis jaunos literātus. Kā ir vērtēt citu darbus?

– Simtprocentīgi piekrītu apgalvojumam – lai pats kaut ko iemācītos, ir jāmāca citiem, jo mācīšana ir pieredzes apmaiņa. Vienvirziena pedagoģija – tā nav mācīšana, tā ir dresūra. Laba mācīšana ir arī mācīšanās no citiem. Tas ir ārkārtīgi bagātinoši – padalīties ar jaunajiem autoriem lietās, ko pats esi caur kļūdām un pieredzi atklājis, un vienlaikus arī pieņemt, ka jaunajiem autoriem ir daudz svaigākas un manai paaudzei neraksturīgas idejas.

Plus kaut kas saprātīgs par to darbu arī jāpasaka, jācenšas nesarunāt muļķības un jāapzinās sava nezināšana. Jo ko tad es varu iemācīt? Varu tikai padalīties kļūdās un pieredzē, viss pārējais ir viedokļi un gaume. Vēl es varu nodarboties ar literatūras ieteikšanu, un tad recenzējamie var ieteikt man to, ko pats nekad neiedomātos izlasīt. Tā ir tāda mijiedarbība. Ideālā gadījumā veidojas sinerģija.

– Rakstošus cilvēkus nereti izmanto reklāmas aģentūras, pasākumu un izklaides kompānijas...

– Vairāk gan iznācis iesaistīties publicistikā vai dažādos priekšlasījumos. No reklāmas man ir sanācis veiksmīgi izvairīties, taču tāpat sanāk strādāt ar daudzām lietām, kas nav brīvā māksla, bet visi scenāriji ir bijuši tuvu literatūras pasākumiem. Lielākais pasākuma scenārijs, ko esmu rakstījis, ir Latvijas Literatūras gada balvas pasniegšanas ceremonijai.

– Tad jau esi veiksmīgs cilvēks, ja ar literatūru pelni sev iztiku?

– Tā ir milzīga privilēģija. Bet es neveltu sevi visu literatūrai, šā vai tā man sanāk strādāt ar to, kas nav grāmatu rakstīšana. Sadzīves kompromiss, ko esmu mēģinājis atrast starp darbu un literatūru, ir visos darbos pēc iespējas tuvu turēties literatūras jomai un nozarei. Tā ir stratēģija, kas daudzmaz palīdz nenovērst uzmanību no literatūras. Daudziem nemaz tā arī nesanāk. Tur man tiešām ir paveicies, tas prasījis daudz laika, sviedru un asiņu.

– Ir kādi plāni nākotnei?

– Grāmatas rakstīt. Vismaz vairāk nekā tagad.

Par hohmu, provinci un laiku

– Vai tava dzīve ir hohma?

– Vairāk tajā žargoniskajā nozīmē nekā ivrita nozīmē (smejas). Katra cilvēka dzīve ir hohma, jo klātesošas ir abas nozīmes – gan tas žargona joku vārds, gan tās gudrības, kas senā ivrita vārda tulkojumā. Sasniegt vai ne, tas ir cits jautājums. Bibliskā skaidrojumā tā gudrība nav tikai daudzu zināšanu klātesamība, bet daudz plašāk, tā var būt iedvesma vai dievbijība, vai kas cits. Tādā ziņā jā – dzīve ir hohma. Jā.

– Esi veiksmīgs rakstnieks, tavi darbi ir tulkoti vairākās valodās.

– Paldies visiem, kuriem pateicoties tas bija iespējams. Vienatnē to nav iespējams paveikt. Atkal – rakstīšana ir laime. Laime nelaimē, tomēr... Lai izdotu divas daudzmaz normālas grāmatas, man bija jāsaraksta un jāneizdod daudzas draņķīgas grāmatas.

Pirms stāstu krājuma Pilsētas šamaņi bija vairāki, kas tā arī neieraudzīja dienas gaismu. Paldies Dievam, ka tā. Ja būtu izdevis visas tās šausmas, kuras biju gatavs izdot divdesmit gadu vecumā, iespējams, man pašam gribētos tās izpirkt un nodedzināt.

Tas bija maksimālista laiks, tomēr cenšos to stulbo ideālistisko bezkompromisu hipiju sevī saglabāt, neļaut viņam nomirt, jo kļūt par vecu, garlaicīgu āpsi negribas. Visas neizdotās grāmatas esmu izjaucis pa daļām, izņēmis no tām labāko, salicis to savā speciālajā ideju kastītē. Kas no savas vecās un sliktās literatūras bija glābjams, to saglābu.

– Ko tev pašam nozīmē romāns Hohma?

– Parasti nenotic tiem stāstiem, kas ir īsti, un notic tiem, kas ir sacerēti. Tas ir interesanti, bet es neteikšu, kurš stāsts ir kurš, lai spēle varētu turpināties. Man pāris cilvēku, kuri dzīvojuši dažādās Latvijas mazpilsētās, ir teikuši: “O, jā, vecais, tā arī ir!”

Gan mīlestība pret to vidi, gan aizkaitinājums pret tās ierobežotību ir ļoti, ļoti daudzpusīgas jūtas. Un, ja man jāpasaka īsumā, tad tur tikpat kā nav biogrāfisku lietu, toties ir ļoti plaša pieredzes apstrāde.

Protams, reģionālā prese, kuru tik sirsnīgi un dvēseliski mīlu, jo nekas cits tik precīzi neatspoguļo mazpilsētas domāšanas un dzīves procesus kā reģionālā prese. Esmu to pētījis un studējis, tāpēc grāmatā tās ir tik daudz.

– Grāmatas mākslinieks esi pats. Kāpēc izmantoji kontrastus – melna lapa un balti burti, balta lapa un melni burti?

– Man tas patīk.

– Anotācijā rakstīts – pazīstams konflikts: skumjas pēc dzimtās pilsētas un vienlaikus vēlme uz visiem laikiem ar to pārraut saiknes neatkarīgi no tā, vai tas patiešām ir izdarāms vai nav.

– Tā īsumā ir sajūta, ko romānā izvēršu. Ļoti labi atceros, kā noķēru ideju, ka vajag to uzrakstīt. Ilgi malos un nevarēju atrast risinājumu. Varbūt tas ir 19. gadsimta, varbūt pat senākas literatūras stereotips, ka cilvēkam ir jābūt galvenajam varonim.

Man tas kaut kā nestrādāja, ka darbību virza cilvēks. Neiet, un viss. Tad reiz atceļā no pēdējā vilciena uz to bērnības vietu, pa to tumšo ceļu pilnīgi bez nevienas mašīnas, bez nekā, kur tikai koki no abām pusēm ieskauj ceļu, tur es tā eju viens pats un pēkšņi sajūtu tās drausmīgās pretrunas, to emocionālo spēku, kad patiešām tas viss žņaudz un dedzina krūtīs.

Šī sajūta ilga varbūt sekundes simtdaļu. Es to notvēru un sapratu – nē, cilvēks nevar būt galvenais varonis, ja vieta izraisa tādas sajūtas. Tātad vieta ir svarīgāka nekā cilvēki, kuri sajūtas pieredz un izdzīvo.

Jo vairāk tāpēc, ka tās sajūtas viņus vieno. Mēs ar mazpilsētas draugiem par to esam runājuši. Daudzi to izjūt, tāpēc grāmatā mētājos no skatpunkta uz skatpunktu, no cilvēka uz cilvēku,  skatu leņķi mainās tieši tāpēc, ka daudzi to izjūt, turklāt katrs citādi. Tās sajūtas vienmēr ir ļoti pretrunīgas.

– Kur tu tagad dzīvo? Arī mazpilsētā?

– Dzīvoju Rīgā, kas ir vidēja izmēra pilsēta. Rīgai piemīt viena svarīga lielpilsētas īpašība, kas man ļoti valdzina – Rīga gan tagad, gan vēsturiski kā nozīmīga tirdzniecības osta vienmēr ir bijusi tāds kā starpkulturāls katls, kur mijiedarbojas un sajaucas dažādas kultūras gan no novadiem, gan no dažādām pasaules valstīm.

Manuprāt, tā lielpilsētai ir ļoti svarīga īpašība. Tas ir tas, kā mazpilsētās nav. Mazpilsētas ir ļoti noslēgtas. Lai gan, protams, atbraucot no Londonas vai Berlīnes, tu staigā pa Rīgu, un viss šķiet tik maziņš, dzīve tik lēni rit. Tas man ļoti patīk – salīdzinoši Rīga nav tik dinamiska kā Maskava vai Ņujorka. Tādā ziņā man patīk dzīvot Rīgā.

– Cik ilgi rakstīji Hohmu?

– Nezinu, cik ilgi bija tas rakstīšanas un dzēšanas process, bet no idejas līdz papīram pagāja apmēram divi gadi.

– Ar kādām sajūtām turēji rokās savu pirmā romāna eksemplāru?

– Grāmatu no izdevniecības uz mājām vedu ar patīkamu satraukumu, bet mazliet dabūju aukstu ūdeni sejā. Biju ļoti daudz darba ieguldījis tieši vizuālajā noformējumā un skatījos līdzi, lai viss būtu tieši tā, kā vajag.

Tātad atvedu mājās, apsēdos un dziļi ieelpoju, svinīgi izsaiņoju, noplēsu plēvi, atšķīru vaļā – un tieši tajā eksemplārā bija tipogrāfijas brāķis. Domāju – nu moins! Atvēru vēl vairākus eksemplārus un secināju, ka tas brāķis bija viens uz visu tirāžu. Bet labi, ka tieši tā grāmata nonāca pie manis.

– No amata brāļiem esi saņēmis ieteikumus, atzinību, kritiku?

– Ieteikumus vajag ignorēt, sevišķi no amata brāļiem, jo viņiem ir tendence ieteikt ko tādu, kas strādātu viņiem pašiem, un beigās var iekrist tajās lamatās, ka sāc ietekmēties. Esmu saņēmis solidaritātes apliecinājumus, esmu saņēmis ļoti iedrošinošus vārdus no cilvēkiem, kuru viedokli ārkārtīgi respektēju. Esmu saņēmis aizrādījumus no cilvēkiem, kuru viedoklim ir vērts uzticēties.

– Pēc Hohmas iznākšanas tevi tagad aicina uz intervijām radio, televīzijā un citos medijos. Vai slava nereibina?

– Neesmu jau pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Lielākā laime ir tā, ka šīm lietām zūd aktualitāte. Popularitāte ir pārejoša.

– Kā pavadi brīvo laiku?

– Nepatīk lieli tusiņi, patīk pasākumi, kur var aprunāties ar draugiem vai kolēģiem, patīk labi koncerti, garas pastaigas, braukt ar riteni, peldēt jūrā, patīk spēlēt ģitāru un kaut ko komponēt amatieriskā līmenī, lasīt grāmatas, aizmirst to, ka literatūra ir mans profesionālais lauciņš, izslēgt apziņu un vienkārši baudīt grāmatu tā, it kā man nebūtu ne jausmas, kā to ir iespējams uzrakstīt. Viena no lielākajām greznībām ir pamosties no rīta un nezināt, ko es šodien darīšu. Pamosties no rīta bez plāna un pienākumiem.

– Ko tu ieteiktu Hohmas lasītājiem?

– Grāmata pieaugs un aizies prom no manas gādības, sāks dzīvot patstāvīgu dzīvi. Bet es negribu to pilsētu mest ārā. Man prātā tā ir uzbūvēta detalizētāk, nekā var aprakstīt vienā grāmatā. Man šķiet, ka tur vēl ir stāsti. Tā ir joma, kuru es vēl papētīšu. Es varu novēlēt, lai būtu jautri vai vismaz lai nebūtu garlaicīgi.

– Vai tas, ko runājām, ir tava patiesā dzīve?

– Es domāju, ka jā, cik nu varu objektīvi spriest. Raugoties no iekšas, domāju, ka ir gan. Tāda tā patiesā rakstīšanas dzīve ir. Nav tik glamūrīga, kā varētu domāt, īstenībā tā ir diezgan tehniska.