Soctīklos ļaudis šūmējas, ka bijis nožēlojami: ko īsti Vējonis pateica savā genocīda piemiņas runā?

Vakar, 25. Martā, Brīvības pieminekļa pakājē uzrunājot valsts augstākās amatpersonas, ministrus, Saeimas deputātus, dažādu valstu diplomātus, konfesiju pārstāvjus un citus klātesošos valsts galva atgādināja, ka šodien aprit 70 gadu, kopš Latvijā pastrādāti noziegumi pret cilvēci. Pēc runas cilvēki metušies kritizēt valsts prezidentu sociālajos tīklos, taču šoreiz pārmests nevis neveikls un kļūdains izpildījums, bet gan tas, ka Vējonis runājis par tā laika latviešiem, kuri dažādu iemeslu dēļ - tostarp arī brīvprātīgi - sadarbojušies ar okupējošo PSRS armiju un šā vai tā pielikuši roku iedzīvotāju izsūtīšanās.

“Twitter” lietotāji neslēpj sašutumu

No visa pateiktā sociālo tīklu lietotājiem apziņā iespiedās tieši Vējoņa pārdomas par to, ka starp PSRS noziedzīgo rīkojumu izpildītājiem bija arī latvieši.

Īpaši asi diskusijās iesaistījās žurnāliste Elita Veidemane, kura pauda neizpratni par to, kā šāds prezidenta runas sacerētāju darbs nonācis līdz pat mikrofonam:

Daļa lietotāju gan norāda, ka prezidents uzrunā pateicis vien to, kas zināms vairumam, taču par ko runāt nemīl:

Ko tieši pateica prezidents?

Pirms mesties diskusijā un formēt savu viedokli, pienāktos iepazīties ar Raimonda Vējoņa 25. marta uzrunu tās pilnībā. Tās kopija ir pieejama Valsts prezidenta kancelejas mājaslapā. Pārpublicējam to nerediģētā formā:

"Šodien aprit 70 gadi, kopš Latvijā tika pastrādāti noziegumi pret cilvēci. Šī gadadiena varētu kļūt par simbolisku sākuma punktu godīgai sarunai par pagātni un piemiņu. Mūsu vēsture nav un nekad nav bijusi melnbalta un viennozīmīga. Arī Latvijas iedzīvotāju deportācijas 1949. gada martā veica ne tikai tam speciāli ievestais karaspēks un čekisti.

Savus līdzcilvēkus represijām brīvprātīgi vai pret savu gribu, aiz bailēm vai pārliecības nodeva arī kaimiņi, radi un pašu novadnieki. Padomju vara un partija deva rīkojumu, bet Latvijas iedzīvotāji, starp tiem arī latvieši, bija tie, kas šo rīkojumu izpildīja. Gan partijas biedri un komjaunieši, gan VDK darbinieki. Tie, kas uzrādīja un aizveda, tie kas apsargāja. Arī tie, kas klusēja. Šī vaina ir daļa no mūsu tautas mantojuma, jo katru varas mašinēriju darbina cilvēks.

Represijas nevarētu īstenot tādā apmērā bez Latvijas iedzīvotājiem, kuri bija uzsākuši aktīvu kolaboracionismu ar okupācijas režīmu. Viņus atklāt ir taisnīguma jautājums pret visiem tiem, kas cieta no padomju režīma nežēlības.

Bet vēl svarīgāk ir izcelt no pagātnes tumsas tos retos cilvēkus, kas spēja un paspēja kādu izglābt. Tie cilvēki, kuri, riskējot ar visu, naktī steidzās brīdināt izsūtāmo sarakstos iekļautos tuvākos vai kaimiņus, lai tie nekristu par upuri padomju teroram. Tie ir varoņi, kuriem vēl esam parādā piemiņu.

Starp viņiem bija arī tādi, kuri sākotnēji kalpoja jaunajai varai, bet pēdējā brīdī attapās. Kļūdīties ir cilvēcīgi. Nelabot savas kļūdas nav.

Lai gan lielākā daļa izvesto bija latvieši, represētos nešķiroja pēc tautības. Deportācijas bija politiska, ideoloģiska, pat ekonomiska akcija ar dažādiem mērķiem un daudz plašākām sekām, nekā varētu likties. Tā bija traģēdija, kuru mēs dalām ar pārējām Baltijas valstīm.

25. marta teroram sekoja četrdesmit gadi baiļu un neuzticēšanās. Četrdesmit gadi, ko daudziem no mums nācās pavadīt kurlmēmā sabiedrībā. Nedrīkstot, nespējot runāt par savu un savu tuvinieku likteni. Nespējot sadziedēt savas rētas.

Pirms 30 gadiem mēs pateicām pārliecinošu “nē” aizmiršanai. Desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju devās vēsturiskajā sēru gājienā no Daugavmalas uz Brāļu kapiem, lai pieminētu padomju represijās cietušos.

Tāda piemiņas kultūra ir pilsoniskas sabiedrības pamats. Tā apliecina, ka mums ir kopīgs liktenis, uz kura veidot kopīgu nākotni. Šis liktenis var būt sāpīgs, un šis pamats var būt akmeņains, bet tas ir mūsu.

Represētie un viņu ģimenes nekad neaizmirsīs  padomju režīma nodarīto, bet vai 30 gadu laikā tas nav pabalējis no mūsu pašu atmiņas? Cik daudz atcerēsies mūsu bērni, un ko par 1949. gada 25. martu zinās mūsu mazbērni? Jauniešu nepilnīgās zināšanas jau tuvākajā nākotnē var apdraudēt deportāciju piemiņu.

Varētu jautāt, kāpēc tas ir tik svarīgi? Sāpīgas pagātnes notikumu pieminēšana nav neitrāls vēsturis­ku faktu atspoguļojums. Tā raksturo mūsdienu sabiedrības morālos un politiskos orientierus, izpratni par sevi un savām attiecībām ar citiem.

Mums valstiskā līmenī ir svarīgi nodrošināt, ka attieksme pret komunisma noziegumiem sabiedrībā tiek uz­tverta kā universāla morāles mēraukla. Tā ir skaidra un nepārprotama robeža starp labo un ļauno, pieņemamo un nepieņemamo, pareizo un nepareizo. Tas ir atgādinājums, ka ar ļaunumu nevar būt kompromisi.

Atcerēsimies to!

Lai Dievs svētī mūsu zemi!"

Kā zināms, 1949. gadā Padomju Savienība veica masveida deportācijas no Baltijas valstīm. No Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tika izvesti vairāk kā 92 000 cilvēku (no Latvijas ap 43 000).

Jau vēstīts, ka vakar vairāki simti cilvēku, tostarp valsts amatpersonas, pulcējās Komunistiskā genocīdu upuru piemiņas gājienā cauri Vecrīgai.

Gājiens sākās pie Okupācijas muzeja un noslēdzies pie Brīvības pieminekļa, kur notika ziedu nolikšana. Kā novēroja aģentūra LETA, gājiens pulcēja lielākoties gados vecākus cilvēkus. 

Gājienā piedalījās arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece (VL-TB/LNNK), Aizsardzības ministrs Artis Pabriks (AP) un vairāki citi Saeimas deputāti. Vairāki gājiena dalībnieki rokās tur Latvijas, Lietuvas, Igaunijas karogus. Kopumā gājiens norisinājās mierīgā gaisotnē. Tas noslēdzies pie Brīvības pieminekļa, kur notikusi arī goda sardzes maiņa.

Pirmdienas rītā galvaspilsētā piemiņas pasākums notika arī pie Šķirotavas stacijas. Arī tur amatpersonas un iedzīvotāji nolika ziedus, pieminot 1949.gada 25.marta traģiskos notikumus.