Atklāta intervija ar Liepājas Gada skolotāju Jāni Rudzīti - par mata tiesu no nāves bērnībā līdz izcilam pedagogam
Liepājas 8. vidusskolas mājturības un tehnoloģiju skolotājs Jānis Rudzītis uz dzīvi raugās ar gaišu skatu. Pusaudžu gados, pārciešot vairākas onkoloģiska rakstura operācijas, pratis nostāties uz savām kājām un veiksmīgi atgriezties ikdienas ritējumā. Šobrīd ar saviem skolēniem dalās ne tikai grāmatu zinībās, bet arī dzīves pieredzē un labestībā.
Savā audzināmajā klasē Rudzītis uzņēma divas meitenes ratiņkrēslā un parādīja, ka cilvēks ar ierobežotu rīcību arī var būt patstāvīgs. Reiz skolēni Jāni novērtējuši un ieteikuši titulam Latvijas lepnums, viņš vairākkārt ieguvis Liepājas Gada skolotāja balvu, pilsētas skolēnu līdzpārvalde viņu novērtējusi kā Foršāko skolotāju.
Bērnība betona džungļos
“Dzimis esmu Aizputē, bet sirdī īstens liepājnieks. Uzaugu betona džungļos – Ezerkrastā. Bērnību atceros kā ļoti saulainu, piedzīvojumiem un pieredzes bagātu, kur sētā mudžēja dažāda vecuma un sociāla rakstura jauniešu bari,” Kas Jauns Avīzei stāsta Jānis Rudzītis.
“Stroikas bija ikdiena tā laika bērniem, skraidīt pa vēl nepabeigtām ēkām bija gan vilinošs prieks, gan risks. Mammām stress un sirmi mati, tēvi pa logiem rājās, arī celtniekiem rūpe, tie nemitīgi dzina projām mazos delverus no kārtējā būvlaukuma. Katra diena ausa ar nezināmo un nepastāvīgo, pagalmos brieda jauna cīņa starp sētas puikām un meitenēm, kas būvēja bunkurus no pamestajiem un dažreiz nozagtajiem ķieģeļiem un pat gāzbetona bluķiem.”
Laika apstākļi nav bijis šķērslis, ziemā gājuši pāri aizsalušajam Liepājas ezeram, kur bieži arī ielūzuši. Skolas brīvdienas Rudzītis gan labprāt pavadījis Kazdangā pie mīļajiem vecvecākiem, tā bija viņa īstā bērnības sala, slavenā barona fon Manteifeļa zeme, kur vēl joprojām stāv skaistā un cēlā pilsmuiža.
“Man nebija sveši lauku darbi, no pļaušanas un siena vākšanas līdz pat teliņu sagaidīšanai un jēriņu dzimšanai, sīpolu un cukurbiešu vākšanai, arī dīķu, upju pārpeldēšanai un draudzīgo lauku bērnu iemīlēšanai. Tas viss vēl šodien plūst manās asinīs. Taču šī prieka pilnā un šķietami bezrūpīgā bērnība ilga līdz 14 gadu vecumam, kad, tieši Kazdangā sadraudzējoties ar vietējiem džekiem, negribēju būt nemākulīgāks, vājāks un centos pierādīt, ka arī es protu vadīt motociklu. Man šādas pieredzes tomēr nebija. Diezgan neveiksmīgi beidzās šis izrādīšanās mēģinājums – pamatīgi satraumēju kāju,” turpina stāstītājs.
Liktenis piespēlē pārbaudījumus
Šķietami nebūtiskais sasitums pārauga ļaundabīgā slimībā. Mirkli pirms 9. klases mamma ieteica apmeklēt ārstu, jo kāju nevarēja noslogot par visiem 100 procentiem.
“Tā četru gadu garumā ilga mans skaudrais, bet gaišās krāsās izgaismotais ārstēšanās posms. Drošību un atbalstu saņēmu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā ar fantastisku, iejūtīgu un neatsveramu ārstējošo personālu priekšgalā. Īpaši paldies saku ārstiem Andim Lācim, Jānim Krastam un Aleksandram Zaķim. Ģimenes un draugu atbalstīts, cīnījos par dzīvību. Tīri aiz māņticības operācijas vairs neskaitīju,” teic skolotājs.
Katra medicīniska manipulācija – ķīmijterapija, apstarošana un kājas daļas amputācija – aizvien vairāk atņēma spēkus. Vislielākās raizes bijušas māmiņai Inesei, viņai līdzi juta lielā ģimene. Un tomēr smagos brīžos tu paliec viens pats ar sevi, kur vieta rodas sarunām ar Dievu un dabu, jautājot – kāpēc?
“Iztēlojoties bērnību, redzu to kā lielu graudu klēti, kura jāpiepilda ar piedzīvojumu ražu, lai pietiktu atlikušajiem gadiem, no kā mieloties un spēkus pasmelties. Vārds liktenis kļuva skaidrāks un saprotamāks. Tu vērīgāk ieklausies cilvēku viedokļos, pārdomās un, galvenais, viņu pieredzē. Slimnīca bija pārpilna ar palātām un gultām, kurās visi cīnījās par dzīvību. Lai kā būtu bijis, savu skaudro pieredzi nevienam neuzbāžu. Ja kāds jautā, izstāstu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka, skolā strādājot, pirmais jautājums no skolēniem, nākot uz manu mājturības kabinetu, ir – kas jums ar kāju? Tad nu es izstāstu visu, kā ir. Varu sevi likt par piemēru, ka nedrīkst padoties,” saka Jānis.
Studējot un pats mācot kulturoloģiju, viņš guvis daudz atziņu. Piemēram, dzīve ir kā strauja upe, pa kuru jāpeld pretplūsmā. Atliek vien nedaudz atslābt, kad saproti, kas tagad notiks. Jānis piekrīt arī Džona Lenona vārdiem, ka īstā dzīve sākas tieši tad, kad rodas pirmās problēmas. Attīstība ir kustībā, procesā, un nav svarīgi, kurā virzienā, jo arī pieļautās kļūdas mūs apgaismo.
Atradis savu sirdsdarbu
Liepājas 8. vidusskolu Jānis dēvē par savām otrajām mājām un ir ļoti priecīgs par iespēju strādāt ar jauniešiem. Pēc traumas sapratis, ka tālās Rīgas un pasaules skolas būs šķērslis tīri fiziski un arī finansiāli. Par labu esam atzinis Liepājas universitāti, kurā puisis ieguva mākslas pedagoga izglītību, un darbojas ar jauniešiem, kuri apgūst mājturības, dizaina un tehnoloģiju knifiņus. Arī vizuālā māksla un kulturoloģija ir Jāņa priekšmeti.
“Visi zēni un meitenes, kurus 17 gadu garumā esmu mācījis, iegulstas kā graudiņi manā dzīves klētī, no kuriem joprojām rodu spēku un spēju no jauna augt un attīstīties. Iegūto spēku dalu arī citiem. Nu jau manu skolnieku bērni sāk iet skolā. Šis ir mirklis, kad skolotājs klusībā sevi var saukt par pieredzējušu. Ne gluži skolotājs ar lielo burtu, bet tāds, kurš pārzina savu amatu un var dot padomus jaunai paaudzei. Pedagoģija kā zinātne neļauj atslābt un novecot, tā allaž spēj būt elastīga un mūsdienīga. Skolotāja amats ir mans sirdsdarbs. Jūtu saites, kas pašu tur pie bērniem, un arvien vairāk aug atbildība viņu priekšā,” stāsta skolotājs.
Atceras katru absolventu
Jāņa vārdiem runājot, bērni ir saules stari viņa mūžā. “Cenšos darbā, vismaz savās stundās, jauniešiem un bērniem radīt vidi, kur viņi gūst jaunradi, radošumu, mīlestību un atbalstu. Nekad neesmu šķirojis cilvēkus pēc sociālām, mantiskām vērtībām un fiziskiem dotumiem. Cits citu dēvējam un arī izjūtam kā draugus. Autoritāra vadības stila metodes jauniešus nobloķē, tie neieklausās teiktajā. Sākumam jābūt caur draudzību, savstarpējo attiecību veidošanu.”
Rudzītis ir bijis arī klases audzinātājs vidusskolas posmā, visi absolventi veiksmīgi atraduši vietu savā dzīves ritējumā. “Atceros katru puisi un meiteni, tostarp Aiju Naumovu un Kristīni Kazilaiti, meitenes, kuras bija ratiņkrēslā. Arī Jāni Kalniņu, kas sargā vārtus Latvijas hokeja izlasē. Man ir bijuši cīkstoņi, daudzbērnu ģimeņu atvases, bāreņi, dažādu sociālu līmeņu, spēju un varēšanu bērni. Visi un katrs man mīļš un dārgs! Tieši dauzonīgākos uzticēja man,” atklāj skolotājs.
Jānis savu enerģiju iegulda arī mājturības un tehnoloģiju jomas attīstībā, jo ir Liepājas mājturības skolotāju metodiskās apvienības vadītājs.
Ne jau balvas ir galvenais
Latvijas lepnumam Jāni pieteica meitene ratiņkrēslā Aija Naumova kopā ar klasi. ”Tas bijis liels pārsteigums! Galu galā esmu tikai cilvēks, un jebkura uzslava ir ļoti patīkama. Taču nekādā gadījumā neizvirzu sev mērķi dzīves laikā iegūt kādus titulus. Vārds paldies gan sasilda. Šāda valoda vai vērtību kurss man tīk vislabāk. Tikai tas mani cels,” pārliecināts ir Jānis.
Latvijas lepnumam viņš izvirzīts pat vairākkārt, bet apbalvošanas ceremonijā vēl nav bijis. “Varbūt pat labi, lai tas lidinās ideju līmenī. Ja kāds mani uzskata par labu esam, lai tas paliek mūsu starpā. Es šo godu piešķirtu tiem cilvēku simtiem un tūkstošiem, kas pasauli dara mīļāku bez jebkādiem nosacījumiem. Neizvirzu sevi priekšplānā. Daru savu darbu ar lielu mīlestību,” atzīst pedagogs.
Dieva dāvana
Jā, darbs Jāni ceļ spārnos, bet mieru viņš rod pie sievas Agneses un meitiņas Terēzes Marijas. Abas ir ļoti radošas meitenes, Agnese ir profesionāla māksliniece. “Dzīvojot ģimenē, ir ļoti svarīgi būt vienotam veselumam,” Jānis katru vakaru ar sievu un meitu pārrunā dienas aktualitātes un piedzīvoto.
“Līdzās Agnesei es nevaru palikt malā, radošums mūs caurstrāvo. Mūs iepriecina viss – sīklietiņas, mīļbrītiņi un jebkurš notikums, ko piedāvā jauna diena. Tie var būt gadatirdziņi meitas skolā vai fotografēšana kādā pasākumā, draugu uzņemšana un dzimtenes apceļošana, pasaules mākslas un kultūru mainīgās tendences iepazīšana, arī mūsdienu cilvēces virzība kopumā. Agneses klātbūtne mani nemitīgi iedvesmo.
Piemēram, sāku gleznot un jau vairākās izstādēs piedalos kā dalībnieks. Gleznošanas stilu gan varētu nosaukt par rudzisma manieri. Tas nav nekas īpašs, bet ar savu temperamentu. Krāsas uz audekla ziežu kā sviestmaizes. Gleznas top pusstundas vai stundas garumā, bet daru to ar prieku, atslodzei. Kā teikts Liepājas brāļu dziesmā: “Tie ir mūsu sapņi, mūsu krāsas, kurās savu dienu krāsojam! Tās ir mūsu rokas, mūsu otas, kuras dzīves peļķē noskalo!”
Jānim arī ļoti patīk fotografēt: “Mani gan nesaista tradicionālās foto kompozīcijas, mēģinu atrast citu kadru vai stāstu – varbūt šķībāku, varbūt nepieradinātāku. Interesantāks šķiet noskrandis kaķis, nevis zīda tērpos apģērbtās lelles. Ar sievu fanojam par citādo. Esam sev apsolījuši izstaigāt katru Liepājas ieliņu. Piekritīšu indiāņu teicienam: cilvēka dzīves laikā jāpietiek ar to, cik redz līdz horizontam.”
Jānis gan saka lielu paldies savam bērnības draugam Jurim Užegovam, kurš šobrīd dzīvo Honkongā. Ar viņu kopā Jānis apciemojis mūsdienu Bābeli Ņujorku, kas vēl vairāk Jāni pārliecināja, ka laimīgā zeme ir Liepāja, līdzās Baltijas jūrai.
“Nekad neaizmirsīšu, ka biju ļoti tuvu nāvei. Man ir dota otra iespēja elpot šo gaisu, un es to arī pilnasinīgi izmantoju. Dievinu Jāņa Jaunsudrabiņa Balto grāmatu, kur rakstnieks atspoguļo savas bērnības gaitas, kas pārsteidzošā kārtā sasaucas ar manu pasaules uztveri. Varu priecāties kā Imants Ziedonis par puteklīti. Saules aptumsums, negaiss, zibens un skabarga aiz naga – tas viss ir ārkārtīgi kaifīgi! Mīlēt un tapt mīlētam ir Dieva dāvana,” sarunu noslēdz daudz pieredzējušais pedagogs.
