Pieci gadi pēc Zolitūdes traģēdijas: kas un cik saņēma kompensācijās, kad būs tiesas spriedums, kas vainīgs?

Tomēr punkts šai lietai vēl nav pielikts. Tikai nākamgad varētu būt spriedums pirmās instances tiesā, kam, pēc visa spriežot, sekos apelācijas gan otrajā, gan trešajā instancē. Vairāki cietušie jau miruši un tiesas spriedumu nesagaidīs. Arī izmaksātās kompensācijas salīdzinoši ir nelielas. Kā norit Zolitūdes traģēdijas tiesas process un kādi ir secinājumi? Sarunājamies ar biedrības "Zolitūde 21.11" vadītāju, Saeimas deputāti Regīnu Ločmeli-Luņovu, kura ir pilnvarota runāt cietušo vārdā.

Cietušie saņem kompensācijas un slēdz mierizlīgumu ar "Maxima"

Tas nebija uzreiz, tas notika pirms pusotra gada. Izmaksas notika divās kārtās. Pirmkārt, kompensācijas tika izmaksātas bojāgājušo ģimenēm – 100 000 eiro ģimenei kopumā. Šo kompensāciju izmaksa nozīmēja to, ka, parakstot līgumu par tās pieņemšanu, kas tika definēts kā absolūti brīvprātīgs process, visi bojāgājušo piederīgie apņēmās atsaukt jebkura veida materiālas pretenzijas pret "Maxima" par morālu vai fizisku kaitējumu visās tiesās – gan kriminālajos, gan civilajos procesos.

No 54 ģimenēm 52 ir parakstījušas šādu līgumu – pēc būtības miera izlīgumu. Pirms tos parakstīt, konsultējos ar kriminālprocesa speciālistiem, vai vispār tas varētu ietekmēt taisnīgu spriedumu. Mēs zinām, ka gan "Maxima" darba drošības jautājumu vadītāja, gan "Maxima" kā juridiska persona ir apsūdzēta kriminālprocesa ietvaros. Saņēmu atbildi, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likumu apstāklis, ka "Maxima" kā juridiska persona cietušajiem izmaksā kaut kādas kompensācijas, gala rezultātā varētu kļūt par vainu mīkstinošu apstākli krimināllietā. Bet, kā man paskaidroja, par mīkstinošu apstākli varētu kļūt arī tas, ja "Maxima" šiem cilvēkiem izmaksātu tikai pa 10 eiro. Likums nenosaka, kādai summai ir jābūt.

Kad citi dzird šo Latvijas mērogiem milzīgo ciparu – 100 000 eiro, tad liekas: “O, tas ir daudz!”. Bet jārēķinās ar to, ka no visām 54 ģimenēm tikai trīs ģimenēs pēc konkrēto cilvēku bojāejas palika tikai viens piederīgais. Visās pārējās ģimenēs bija līdz pat astoņiem deviņiem cilvēkiem. Katrai ģimenei savā iekšienē bija jāvienojas, kā sadalīs šo summu. Protams, tas bija grūti un smagi, jo jebkura pieauguša cilvēka dzīvē var būt gan vairāki laulātie, gan vecāki, brāļi un māsas, bērni un mazbērni, kuri saskaņā ar mūsu mantojuma likumdošanu kļūst par likumisko mantojuma saņēmēju. Bija diezgan smagi, bet pusotra gada laikā 52 ģimenes šo kompensāciju saņēma. Palikušas vēl divas ģimenes, kuras tām nepiekrita, jo šīs divas ģimenes joprojām vēl savā iekšienē nav vienojušās, kā šo summu sadalīt.

100 000 eiro "Maxima" gadījumā ir maksimālā summa, bet salīdzinoši tā nav liela. Mūsu valsts vēsturē šādās traģēdijās ir maksātas lielākas summas [Talsu traģēdijā, kad 1997. gadā no ugunsdzēsēju autoceltņa nokrita un bojā gāja bērns, tiesa no VUGD par labu vecākam piedzina 120 000 latu jeb 170 774 eiro – red.]. Ja pārrēķinām, vidēji uz vienu bojāgājušā radinieku, tie ir ap 20 000 eiro. Kopumā šajā pirmajā kompensāciju izmaksas kārtā tika izmaksāti 5,2 miljoni eiro.

Kompensācijas saņēma ne tikai bojā gājušo ģimenes

Bija arī kompensāciju izmaksu otrā kārta, kura notika pēc cita principa. Par pamatu tika ņemti tiesu medicīnas ekspertīzes slēdzieni, kuri atrodas krimināllietā. Tas bija vienīgais objektīvais pamats pēc kura varam cilvēkus sadalīt kategorijās.

Protams, bija arī izņēmumi. Latvijas Republikas normatīvie akti nosaka traumu sadali trīs pakāpēs – smaga, vidēja un viegla. Traumas ir ar ļoti plašu spektru. Piemēram, pie vidējām traumām tika pielīdzināti gan cilvēki, kuri guva mugurkaula skriemeļu lūzumu, gan ekstremitāšu lūzumus, gan cilvēki, kuriem bija vienkārši sasitums, bet ar nervu bojājumu. 

Cilvēki ar smagām traumām dabūja 75 000 eiro, ar vidējam traumām no 20 līdz 35 000 eiro, bet ar vieglām traumām - 5000 eiro. Kopumā šiem cilvēkiem izmaksāja 900 000 eiro.

Diemžēl tiesu medicīniskās ekspertīzes rezultātā trīs izmežģījumus guvuši ugunsdzēsēji kriminālprocesā netika atzīti par fiziski cietušiem, jo šo traumu nevar vizuāli konstatēt. Ekspertīzes slēdzienā, pētot medicīnas iestāžu materiālus, nevar atrast pierādījumus tam, ka tas, ka cilvēks bija slimnīcā ir tieši saistīts ar Zolitūdes traģēdiju. Arī man tas bija šoks – ja vizuāli netiek konstatēts zilums vai skrāpējums, nevar teikt, ka cilvēks šīs katastrofas rezultātā dabūja traumu. Piemēram, vienam ugunsdzēsējam bija iekšēja mugurkaula trauma, bet, tā kā viņam jau iepriekš bija muguras sāpes, nebija pierādījumu tam, ka stāvoklis, kādā viņu nogādāja slimnīcā, ir katastrofas iemesls.

Pašlaik tiek gatavota kompensāciju izmaksu trešā kārta. Ārpus pirmās un otrās kompensāciju izmaksas kārtas palika 52 cilvēki, kuri bija veikalā, necieta fiziski, bet gan morāli. Tās ir traumas, kuras mūsu medicīna nevar ne aprakstīt, ne konstatēt. Piemēram, kādam cilvēkam regulāri uznāk fobija - viņš nevar iziet no mājām, baidās ieiet veikalā, nekomunicē ar cilvēkiem, neguļ, ir anomāls bezmiegs un psihiski traucējumi.

Šajos gadījumos katram cilvēkam prasība ir no trim līdz četriem tūkstošiem eiro. Lūdzam no visas šīs masas izdalīt cilvēkus, kuri ir pārdzīvojuši visvairāk. Tie ir trīs nepilngadīgi bērni, kuri bija veikalā, bet, paldies Dievam, necieta fiziski. Tas viss viņiem palicis atmiņā un mēs pat nevaram pareģot, kā tas varētu nākotnē izpausties. Savukārt trīs meitenes, kuras strādāja veikalā "Drogas", stundu nosēdēja tumšā vietā, absolūti nezinot, kas ir noticis un baidoties, ka atkal kaut kas var sprāgt vai sabrukt. Sagaidām, ka tuvākajā laikā "Maxima" piekritīs šo kompensāciju izmaksai.

Saņemot kompensāciju, cilvēks atsakās no pretenzijām tikai pret "Maxima"

Cilvēkiem pat nevajadzēja mainīt savas prasības kriminālprocesa ietvaros, jo summa par morālas kompensācijas pieprasīšanu palika tā pati - gan pret uz apsūdzības sola nonākušajiem cilvēkiem, gan pret ēkas īpašnieku "Homburg Zolitude", gan ēkas būvnieku "Re&Re" un citiem. Citiem vārdiem sakot - pret visiem tiem, kurus tiesa atzīs par vainīgiem traģēdijā. No prasības ir izslēgta "Maxima".

Tiesas spriedums tikai nākamgad

Nākamgad pirmajā instancē varēsim uzzināt, kas vainīgs – visi deviņi apsūdzētie, vai tikai daļa no viņiem un kādas juridiskās personas vainojamas. Pašlaik tiesā esam ļoti tuvu debatēm. Tikko bija pēdējais posms pirms tām, kad bija jāliecina pašiem apsūdzētajiem. Likums viņiem ļāva izvēlēties - atteikties liecināt, piebilstot, ka viņiem nav ko papildināt tam, ko viņi sniedza pirmstiesas izmeklēšanas laikā, rakstiski vai liecināt mutiski ar iespēju uzdot jautājumus. Ja viņi izmanto likuma normu, kas ļauj liecināt rakstiski, tad iespējas viņiem uzdot jautājumu nav. Lielākā daļa apsūdzētu izmantoja savas tiesības liecināt rakstiski un pārējiem procesa dalībniekiem nebija iespēju uzdot papildu jautājumus.

Mutiski liecināja tikai divi apsūdzētie. Būvuzraugs projekta pirmajai kārtai Mārtiņš Draudiņš, kurš, starp citu, bija vienīgais, kurš atvainojās cietušo priekšā. Vēl mutiski liecināja būvinspekcijas priekšnieka vietniece Aija Meļņikova. Visi pārējie neatzīst ne vainu, ne izteica kādu atvainošanos. Vēl vairāk…

Būvekspertīzes veicēja Andra Gulbja rakstītajā liecībā, kuru, es apzinos, rakstījis kāda advokāts, bija teikums, kurš šajā situācijā nebija veiksmīgs. Saturs bija aptuveni šāds: apsūdzība ir absolūti izdomāta politikāņu un mediju spiedienā. Tas izraisīja negatīvu vilni cietušajos.

Pašlaik prokurore paņēma pauzi, jo jāprecizē apsūdzība. Formāli tas nozīmē to, ka prokurori mainīs apsūdzības, bet sapratu, ka viņi tikai koriģēs apsūdzību. Viņi vēlējās sagaidīt apsūdzēto liecības, lai redzētu visu ainu kopumā, kad liecības snieguši visi – arī cietušie un liecinieki. Prokuroriem arī bija svarīgi, vai apsūdzētie atzīst savu vainu, kas arī skaitās vainu mīkstinošs apstāklis. 6. decembrī mums jāuzzina apsūdzību saturs.

Tiesas notiek visā Latvijā

Individuālās tiesvedības ir tikai civillietās. Nevaru pateikt to precīzu skaitu, jo cietušajiem ir vairāki advokāti – ne tikai Aldis Gobzems, arī Jevgenija Tverjanovica-Bore un citi. Civillietu skaits nesakrīt ar cietušo skaitu, jo vienā lietā var būt apvienotas divas ģimenes vai vairāki cietuši. Saskaņā ar mūsu tiesu sistēmu, tiesas notiek visā Latvijā – no Liepājas līdz Rēzeknei.

Zinu, ka pret "Maxima" ir palikušas septiņas civillietas. Bija vairāk, bet tās tika izbeigtas pēc kompensāciju izmaksām un mierizlīgumu noslēgšanas. Viena no šīm lietām ir no bojāgājušā ģimenes, kura nav piekritusi saņemt kompensāciju. Pārējās sešas - ar morāli cietušajiem, kuri bija veikalā un vēlas no "Maxima" piedzīt morālo kompensāciju [kompensāciju izmaksu trešā kārta, kura vēl nav sākusies – red.]. Joprojām tiesā paliek lietas pret citiem uzņēmumiem, pret kuriem ir aizdomas, ka viņi ir vainīgi "Maxima" sabrukšanā. Daļā procesu, kurus ierosināja Gobzema kungs pret "Maxima" un "Homburg Zolitude", tiek pārslēgtas advokāta pilnvaras uz advokātu biroju "Vilgerts", jo Gobzems ir ievēlēts Saeimā un viņam advokāta prakse ir jāpārtrauc. Gobzems pirms pāris nedēļām Zolitūdes traģēdijā cietušo sapulcē skaidroja, ka arī līdz šim "Vilgerta" biroja darbinieki kārtoja visas lietas, viņš bijis tikai kā priekškars tam visam.

Zinu, ka šo pilnvaru pārslēgšana notiek tikai uz civilajiem procesiem, nevis kriminālprocesu. Tas nozīmē, ka ne Gobzems, ne "Vilgerts" pārstāvji nepiedalīsies gaidāmajās debatēs kriminālprocesa ietvaros. Tas ir skumji, jo tā bija arī iespēja izteikt kaut kādus argumentus, aizstāvot apsūdzības pozīcijas, jo, kā zinām, apsūdzētos aizstāv ļoti stipri, es pat teiktu – liela daļa Latvijas labāko advokātu. Apsūdzībā ir trīs prokurori, bet diemžēl no cietušo puses tik labas aizstāvju komandas nav.

Pašā sākumā tieši cietušo aizstāvju bija vairāk. Piemēram, mums bija viens talantīgs jurists, kurš pēkšņi un negaidīti atteicās pārstāvēt cietušos tiesā, jo saņēma labu darba piedāvājumu, un piedāvāja visiem noslēgt vienošanos ar Gobzema kungu.

Neesmu profesionāls jurists, neesmu no advokātu mafijas, visus šos procesus vērtēju kā cilvēks, kurš vada sabiedrisko organizāciju. Saprotu, ka advokāts ir profesija, bet jebkurā profesijā ir jābūt savam ētikas kodeksam. Un jebkuram cilvēkam, pat ja viņš ir advokāts, jābūt savai pilsoniskai pozīcijai. Manuprāt šajā lietā no advokātu puses, lai cik profesionāli viņi nebūtu, tomēr trūkst cilvēciskās pozīcijas.

Kā piemēru varu minēt vienu salīdzinājumu. Tur, kur sabruka "Maxima", stāv daudzstāvu ēka, kas pārgāja īpašumā igauņu bankai, kura ļoti pretojas tam, lai no tās atteiktos par labu pilnvērtīgai piemiņas vietai. Tas projekts, ko viņi pašlaik plāno īstenot paredz veidot dārzu jeb parku uz pazemes autostāvvietas jumta, mēs jau smejamies – veido Zolitūdi numur divi. Kā var iedomāties atnest skices, kur parks un koki atkal iestādīti uz jumta?! No pazemes garāžas viņi, lūk, nevar atteikties, jo tai jābūt, lai tiktu ievērotas visas būvniecības normas – attiecīgs autostāvvietu skaits uz dzīvokļu skaitu. Bet – tad, kad šis igauņu uzņēmums Latvijā meklēja arhitektu, kurš varētu uzņemties izveidot jaunu projektu, lai turpinātu "Homburg Zolitude" projektu, viņi neatrada arhitektu. Visi Latvijas arhitekti, pie kuriem vērsās šis uzņēmums, atteicās. Kaut gan jebkurš varētu teikt: “A, kas? Esmu profesionāls arhitekts, neko nepārkāpju”. Šeit ir kāda robeža, ka tu pats vari izdarīt izvēli – vai piedalīsies kādā procesā, kādus vārdus tu rakstīsi savam aizstāvamajam cilvēkam liecībā – vai tu ierakstīsi, ka ir jāatvainojas, vai to, ka visa apsūdzība ir politikāņu ne mediju spiediens? Zolitūde ir bezgalīgs stāsts par cilvēkiem, kuri parādās visā savā krāšņumā.

- Vai no visām šīm civillietām, izņemot tās, kas pārtrauktas pēc Maxima kompensācijas saņemšanas, ir kādā noslēguma stadijā?

- Mēs, biedrība Zolitūde 21.11, ar cietušajiem uzreiz vienojāmies, ka biedrība sekos līdzi un palīdzēs tikai attiecībā uz kriminālprocesu, jo civillietas saistītas ar katra cilvēka individuālu lēmumu, kādu summu viņš vēlas piedzīt, ar kāda advokāta palīdzību to darīs un tā tālāk. Cik zinu, vismaz viena lieta ir beigusies ar "Maxima" pozitīvu spriedumu, kur mūsu tiesa lēma, ka "Maxima" nav jāizmaksā morālās kompensācijas, jo tā nav vainīga. Pie tam "Maxima" ir vinnējusi arī Administratīvo tiesu pret Valsts darba inspekciju par to, ka uzņēmumam nebija iespējas paredzēt jumta sabrukumu, ka viņi to nevarēja ietekmēt ar saviem uzņēmuma iekšējiem resursiem.

Uzreiz, kad notika veikala jumta sagruvums, vairāki juristi teica, ka Latvijas tiesu prakse ir tāda, ka civilprocess ir sacensība starp prasītāju un atbildētāju. Pierādījumus jāvāc tam, kas prasa. Un kā var savākt pierādījumus vainai cilvēks bez ekspertu slēdziena, bez krimināltiesas sprieduma un tā tālāk? Tāpēc visi juristi no sākuma ieteica sagaidīt spriedumu un tad vērsties ar pieteikumu civilkārtā.

Bet ir risks, ka šīs apsūdzētās kompānijas tiks iztukšotas. Principā tas bija iemesls, ka prasības tika vērstas pret tām kompānijām, kuras ir maksātspējīgas. Piemēram, juristam Aldim Allikam, kurš pašā sākumā bija iesaistīts šajā lietā, pieder ideja, ka vispirms ir jāvēršas pret ēkas īpašnieku. Rietumu pasaulē notiek tā: iet bojā vai tiek ievainots cilvēks, kurš atrodas kādā publiskā ēkā. Tad viņš vēršas pret ēkas īpašnieku, kurš izmaksā kompensāciju, izmantojot vai nu apdrošināšanu vai paša līdzekļus. Un tad ēkas īpašnieks ar reversu prasību var prasīt zaudējumu atlīdzību no īstā vaininieka – būvnieka, ēkas ekspluatatora, tās uzrauga un tā tālāk. Mums diemžēl tāda apdrošināšanas prakse nav. Mēs tikai ar ilgiem kliedzieniem un vēršanos caur medijiem pie sabiedrības uzmanības panācām to, ka apdrošināšanas kompānija "Ergo" cilvēkiem izmaksāja kompensācijas par materiālu zaudējumu, jo "Ergo" bija apdrošinātājs gan būvniekiem, gan pašai "Maxima". Tas ir precedents, jo parasti Latvijā ir tā, ka apdrošinātājs sagaida krimināltiesas spriedumu, kas ir vainīgs un tad izmaksā kompensāciju cietušajam un tad vēršas ar reversu prasību pret īsto vainīgo. Tādas kārtības, kā notiek visā Eiropā vai ASV, ka uzreiz cietušais saņem kompensāciju un ēkas īpašnieks pēc tam vēršas ar reversu prasību pret īstiem vainīgiem, mums nav. Tāpēc tas viss ilgst gadiem.

- Ko un kam īsti "Ergo" samaksāja?

- "Ergo" cietušajiem samaksāja par materiāla rakstura pretenzijām. Piemēram, cilvēkam autostāvvietā pie veikala stāvēja automašīna, kura tika bojāta. Bet pat šīs kompensācijas bija grūti dabūt. Vienam puisim sabojāja mašīnu, kuru vairs nevarēja atjaunot. Viņa prasība bija ap 5000 eiro. Viņam bija jāgaida četri gadi, lai saņemtu šo kompensāciju, jo viņam nebija KASKO un viņš kompensāciju varēja saņemt tikai no veikala apdrošinātāja.

Aizkrāsoja pierādījumus

- Nākamgad tikai būs skaidrs apsūdzības formulējums. Kāds tas varētu būt?

- Varam tikai pareģot. Tas viss ir tiesas rokās, un nedrīkst aizmirst, ka tā ir tikai pirmā instance un vēl noteikti būs otrā un, domāju, arī trešā instance. Vienīgais, kas ir skaidrs – prokurori, koriģējot apsūdzību, teica, ka nemainīs apsūdzības pantus. Maksimālais sods par tiem ir septiņi gadi brīvības atņemšanas.

Cik zinu, tad visiem deviņiem apsūdzētajiem vainu mīkstinošs apstāklis ir tas, ka viņi līdz šim nav tiesāti. Pieļauju, ka varētu būt arī reāli cietuma termiņi, it īpaši ņemot vērā, ka tā ir pirmā instances tiesa.

Personīgi uzskatu, ka pirmā instance piespriedīs reālu apcietinājuma termiņu vismaz daļai apsūdzēto. Neskatoties uz to, ka joprojām paliek neskaidrs, kas tieši "Maxima" ēkai bija izstrādājis dalītu kopņu savienojuma mezglu – Sergets vai uzņemums, kas izgatavoja metāliskās kopnes, uzskatu, ka būvkonstruktoram ir vislielākā vaina.

Visa tā trijotne – būvkonstruktors, būveksperts un būvuzraugs – vainīgi. Kā liecināja liecinieki, būvkonstruktors Sergets bija klāt visam būvniecības procesam. Saprotu, ja cilvēks, piemēram, bija izprojektējis veikalu ar vienlaidus kopni un viss… Aizbraucis un nevienu reizi vairs nav bijis būvniecības laukumā, neredzēja, kā tas izskatās dabā un tā tālāk. Bet Sergets bija klāt, viņš piedalījās regulārajās būvnieku sapulcēs! Viņa palīgam – būvdarbu otrās kārtas vadītājam - burtiski nedēļu pirms sabrukuma uzdeva jautājumu, vai tad, kad uz jumta ber zemi un ceļ ziemas dārzu, konstruktors ir pārliecināts, ka jumts izturēs, vai konstruktors nevēlas vēlreiz pārbaudīt slodzes. Rupji runājot, tas bija piedāvājums vēlreiz pārrēķināt un apskatīties. Viņi varēja izdarīt visu – atsegt paneļus zem griestiem, visu paskatīties. Bet nē! Sergets teica – viss kārtībā, lai viss notiek. Ja nebūtu šis moments, es šaubītos, jo es neesmu asinskārs cilvēks.

Man lietā šokēja viena liecība, ko teica kāds 1945. gadā dzimis strādnieks, kuram bija pienākums aizkrāsot kopņu savienojuma mezgliņus, skrūves ar ugunsdrošu krāsu. Kad viņam uzdeva jautājumu, vai viņš pirms krāsošanas redzēja, ka pie skrūvēm ir parādījušās dažu milimetru šķirbiņas, plaisas? Viņš teica – jā. Un sekoja jautājums – kāpēc jūs par to nevienam nepateicāt? Atbilde – nu kā, es taču esmu vienkāršs krāsotājs, nezinu, vai tas ir vai nav pareizi, un vispār mans pienākums nav ziņot, ko es tur redzēju. Labi, cilvēks tiešām nav profesionālis, viņš nav konstruktors. Viņš aizkrāsoja visu trijos slāņos un pēc krāsojuma tās šķirbas vairs nebija redzamas. Izlasot šo liecību, redzam traģēdiju. Vienam (Sergetam) uzdod jautājumu, kāpēc viņš, redzot šos bojājumus, neinteresējas un neko tālāk nedara, kaut viņš var visu izlabot, bet otrs (krāsotājs) neko nesaprot un neuzskata par vajadzīgu kādam uzdot jautājumus.

Tāpēc domāju, ka daļa cilvēku dabūs reālus cietuma termiņus. Bet nevaru pateikt, vai šie spriedumi paliks spēkā pēc otrās vai trešās instances. Daudz esmu pētījusi dažādus spriedumus par pēdējiem gadiem, un tajos ir ļoti dažādas ainas – pirmā instance spriež vienu, apgabaltiesa citu un Augstākā tiesa nepiekrīt apgabaltiesai. Te variācijas varētu būt ļoti, ļoti dažādas.

„Viņai vairs nekas neinteresē, viņa vienkārši gatavojas mirt…”
Viss smagi un grūti…

- Pa šiem gadiem no cietušajiem jau miruši seši cilvēki, un būs vēl vairāk, jo daudzi cilvēki ir gados, kuri slimo. Traģēdijā gāja bojā mana bērna bērnudārza audzinātāja Marina, viņai dzīvi palika vecāki. Tēvs mira gadu pēc Marinas, bet mātei, kura vēl dzīva, ģimenes kapos jau izgatavots piemineklis ar visu vārdu un uzvārdu, viņa tur pielikusi pat savu fotogrāfiju. Es viņai zvanu un prasu, kā tad tā? Viņai vairs nekas neinteresē, viņa vienkārši gatavojas mirt…

- Kriminālprocesā agrāk vai vēlāk būs kāds spriedums. Vai cietušie var cerēt vēl uz kādu kompensāciju saņemšanu?

- Šajā lietā ir 283 cietušie. Absolūts vairums no tiem ir cēluši prasības vairāku miljonu apmērā. Kas varētu šo naudu samaksāt? Deviņas fiziskas personas? Vai firmas, no kurām varēja maksāt tikai "Maxima"? Tās prasības tiks proporcionāli sadalītas, tur neskatīsies uz to, kāds apgrozījums ir konkrētajam uzņēmumam. Cik spriedumā būs fiziskas vai juridiskas personas atzītas par vainīgām, starp tām arī solidāri sadalīs. Tas nozīmē, ka "Maxima" varētu pieprasīt tikai vienu daļu, bet tā jau kompensācijas ir izmaksājusi.

Protams, ka izmaksu apmērs nebūs identisks tam, ko prasa paši cietušie. Cietušie varētu kaut ko saņemt, bet baidos, ka tie tiešām būtu tikai centi. Zinu, ka dažiem uzņēmumiem ir arestētas pāris mašīnas, bet pārsvarā tās ir tukšas kompānijas. Piemēram, Ivara Sergeta būvkonstruktoru uzņēmums ir atzīts par maksātnespējīgu. Šis uzņēmums pat nevarēja apmaksāt advokāta pārstāvniecību tiesā. Tāpēc maksātnespējas administrators uzrakstīja pilnvaru, ka pats Sergets pārstāv savu bankrotējušo uzņēmumu tiesā.

Tā kā baidos, ka "Maxima" būs vienīgā, kas kaut ko reāli samaksāja visā šajā lietā. Bet "Maxima" ir ko zaudēt – tā ir reputācija, zīmols, kurš maksā krietni vairāk, nekā viņi samaksās. "Maxima" taču caur tiesu bija arestēti arī īpašumi.

Tiesas process. Fakti

Rīgas Pārdaugavas tiesā Zolitūdes traģēdijas lietā ir celta kriminālapsūdzība deviņām personām: "Maxima" ēkas būvekspertīzes veicējam Andrim Gulbim, "Maxima Latvija" ēkas būvinženierim Ivaram Sergetam, būvprojekta vadītājam Andrim Kalinkam, uzņēmuma "Re&Re" būvdarbu vadītājam Staņislavam Kumpiņam, pirmās kārtas būvuzraugam Mārtiņam Draudiņam, Rīgas pilsētas būvinspekcijas priekšnieka vietniekam Jānim Balodim, Būvniecības uzraudzības nodaļas ekspertei Marikai Treijai, būvinspekcijas priekšnieka vietniecei Aijai Meļņikovai un "Maxima Latvija" darba aizsardzības speciālistei Innai Šuvajevai.

Apsūdzība celta pēc Krimināllikuma 12., 146., 239. un 319. pantiem par prettiesisku nonāvēšanu aiz neuzmanības; darba aizsardzības noteikumu pārkāpšanu; par celtņu, tiltu, ceļu pārvadu un citu būvju celtniecības normu vai noteikumu pārkāpšanu un par valsts amatpersonas pienākumu nepildīšanu, kas izraisījis smagas sekas vai vairāku cilvēku nāvi un miesas bojājumus. Nākamā tiesas sēde nozīmēta 6. decembrī.

Kā zināms, 2013. gada 21. novembra vakarā notika viena no lielākajām upuru skaitā ziņā traģēdijām celtniecības objektos Eiropā pēdējo 20 gadu laikā, lielākā traģēdija Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas, sagrūstot Zolitūdes "Maxima" bojā gāja 54 cilvēki (to skaitā trīs glābēji, vairāki veikala darbinieki un tā apmeklētāki), kā arī vairāki desmiti tika ievainoti.