"Čīkst tie, kas neko negrib darīt" - uzņēmējs par to, kā ar Latgales mēbelēm aprīkojis pat kruīza kuģus
Daudzi, it īpaši politikāņi pirms vēlēšanām, cenšas Latgali iztēlot par bēdu ielejām, noklusējot, ka arī šeit netrūkst uzņēmīgu cilvēku. Viņu vidū ir Mihails Šlujevs, kura izveidotā mēbeļu ražotne Līvānos izgājusi pasaules tirgū.
Šlujevs deviņdesmitajos gados nodibināja SIA "Sencis" un divdesmit gadus vēlāk jaunu zīmolu "Lett", kas ar mēbelēm apgādā restorānus, skolas un pat kruīza kuģus. Mihaila ieteikums tiem, kam viss ir slikti, ir pavisam lakonisks un vienkāršs – beidz čīkstēt.
Mācījās no poļiem
“Tas sākās deviņdesmitajos, kad visas mēbeles bija jāved no Polijas,” atminas uzņēmējs. Redzot, kā mēbeles ražo poļi, Mihails sapratis, ka nekā pārāk sarežģīta tajā nav. Tā arī radās vēlme kaut ko ražot pašam. “Mana mamma bija šuvēja, un apkārt bija daudz galdnieku, tā nebija nekāda problēma,” atceras Mihails. Vispirms viņš devās pie poļu ražotājiem mācīties, viņi piekrituši un parādījuši visu, kas būtu jāzina par šo darbu. “Tur nekādu noslēpumu nav. Tajā laikā Polijā mēbeles ražoja katrā trešajā mājā,” teic Šlujevs.
Nopircis vienu komplektu – dīvānu un divus krēslus, viņš tos atveda uz Latviju un izjauca pa detaļām, lai visu izpētītu. “Izejvielas atvedām no Polijas, karkasu uztaisīja galdnieki, izmainījām dizainu. Tā ražošana arī sākās,” Mihails raksturo uzņēmuma pirmsākumus.
Pirmā reize kā pirmais kucēns
Tagad šī ir ražotne ar 150 darbiniekiem un aizvien augošu atbildības slogu – jādomā, kā nodrošināt darbu, laikus samaksāt nodokļus un visu pārējo. Veiksmīgi pārdzīvojot 2008. gada krīzi, Mihails ap 2011. gadu saprata, ka Latvija kļūst par mazu un tirgus jāpaplašina. Pirmais eksporta mēģinājums bija ielauzties Somijā, taču somu uzņēmums bankrotēja un par mēbelēm tā arī nesamaksāja. “Tā bija pieredze – gan laba, gan slikta,” atminas Mihails. Kopš tā laika veicies labāk, uzkrātā pieredze, kontakti, dalība izstādēs liek par sevi zināt, un tagad Līvānos ražotās mēbeles ir daļa pat no kruīza kuģu dizaina.
No lēta dīvāna līdz dizaina krēslam
Pirmajos darbības gados runa nemaz nebija par dizaina mēbelēm, tā ir jauna niša, kurā ražotne Sencis laika gaitā evolucionēja. “Sākumā nekas nesanāca. Diezgan grūti pārkārtoties no 150 eiro vērtu dīvānu ražošanas uz krēsliem, kuri maksā trīs tūkstošus,” neslēpj Mihails.
Dizaina krēsli nav domāti tikai sēdēšanai, te prasības ir pavisam citas, līdz ar to jāmainās arī attieksmei pret darbu. “Iegājām tajā tirgū un ar laiku parādījām, ka protam to darīt. 2017. gadā tika izveidots jauns zīmols – "Lett".”
Ražotne "Sencis" arī joprojām darbojas un nekur nepazudīs, bet SIA "Lett" ir tirdzniecības uzņēmums, kā saka uzņēmējs, Senča ražojumu augstais plauktiņš. Uzņēmums sadarbojas gan ar vietējām dizainerēm Santu Meikulāni un Andu Ozoliņu, gan ar dāņiem un itāļiem. Jauno zīmolu Mihails sauc par 20 gadu pieredzes un darba rezultātu. Nosaukums ņemts no vārda lettisch jeb latvietis, tādējādi nesot Latvijas vārdu pasaulē.
Komforts un minimālisms
Šlujevs pats ir itāļu komforta un skandināvu minimālisma fans, tāpēc savā darbā cenšas tos apvienot: “ Dažreiz dizaina mēbeles ir ļoti smukas, bet ērtuma nedaudz trūkst. Tur ir citāda funkcija. Dizaineri vairāk domā, kā izskatīsies, nevis cik ērti uz krēsla būs sēdēt.”Mihails meklē vidusceļu, lai ir skaisti, ērti un arī pieejami: “Jebkuram zīmolam 60% no preces cenas būs mārketinga izdevumi, un cilvēks ne jau dīvānu pērk, viņš pērk brendu. Mūsu misija ir taisīt mēbeles, kuras ir kvalitatīvas, brendīgas un arī pieejamas.” Turklāt tagad pircēji vērtē arī materiālus, piemēram, cik tie ir ekoloģiski. “Tas nav vienkārši dīvāns, tur ir vesela filozofija,” skaidro ražotājs.
Latviešu koks
Zīmols "Lett" nav latvisks tikai vārdā. “Mums ir lepnums, ka izmantojam Latvijas koku un finieri. Arī daudziem ārpakalpojumiem, piemēram, kad vajag liektās detaļas, mums ir sadarbība ar vietējiem galdniekiem,” stāsta Mihails.
Diemžēl pilnīgi visu saražot tepat nav iespējams, un daudz kas jāpasūta no ārzemēm. Piemēram, putu poliuretāna ražotāju Latvijā būs grūti atrast, tāpat ar daudzām metāla detaļām un audumiem.
2000 kajīšu mēneša laikā
Ar Līvānu ražojumiem apmēbelēti mājokļi, biroji, skolas, bērnudārzi, slimnīcas un arī daudzi Zviedrijas pansionāti. Ironiski, bet Latvijas tirgū "Lett" ir salīdzinoši jauns spēlētājs, tāpēc jānostiprinās pašu mājās. Līvāniešu kontā ir pārvadāšanas un loģistikas uzņēmums DVS, "Vairāk saules" un citi restorāni.
Viens no interesantākajiem pasūtījumiem bijis jāpilda kruīza kuģim. “Iedomājieties, viens kuģis ir apmēram 2000 kajīšu, un to vajadzēja izdarīt mēneša laikā,” lepojas Mihails. Latvijai šādi lieli projekti bieži iet secen, jo nav ticības, ka to ir iespējams izdarīt. Taču, ja darbs tiek rūpīgi izplānots, sarežģījumiem nevajadzētu būt. “Ja visi ražošanas procesi ir sakārtoti, viss iet kā pa sviestu un nebūs nekādu problēmu,” iedrošina Mihails. Darbs šajā projektā prasījis augstu organizētību, izturību un arī ātrumu. To paveicot, uzņēmums sevi ir pierādījis: “Kruīza kuģu mēbelēm ir vislielākās prasības. Ja jau mēs kuģiem varam saražot, tad, protams, varam nodrošināt visas prasības.”
Latviešu skepse
Latvieši gan izceļoties ar tūlītēju skepsi. Mihails neslēpj, ka pārliecināt, ka Latvijas precei ir tikpat augsta kvalitāte kā Vācijā vai Itālijā taisītai, ir grūti: “Tie ir stereotipi, ka Vācija uzreiz nozīmē kvalitāti un Dānija dizainu. Ļoti maz cilvēku zina, ka daudzi šie zīmoli ir ražoti tepat Latvijā. Daudzos uzņēmumos pat līgumā rakstīts, ka viņi nevar teikt, ka mēbele ražota Latvijā. Tirgo, bet nekur nav teikts, kur tas ražots.”
Joprojām daudzi dzīvo ar mītu, ka “Latvijā jau neko neražo”, un pat nevēlas dzirdēt patiesību. Ar šādu attieksmi Mihailam bijis jāsastopas kādā Ķīpsalas izstādē: “Viņi domā, ka tā mēbele ir atvesta no Polijas vai citurienes, un netic, ka tas ir ražots Latvijā. Mēs esam ļoti kautrīgi. Mums ir daudz par ko lepoties, bet mēs tā klusiņām.”
Nečīksti, bet mēģini
Netrūkst tādu, kuri visu noniecina, par visu sūdzas, kuriem nekas nekad nav labi, tikai slikti. Mihails ar savu uzņēmumu šādiem īgņām par spīti darbojas jau divas dekādes un apstāties nedomā. Tā darīt iesaka arī citiem. “Ir tāda īpatnība, ka čīkst tie, kas neko negrib darīt. Ja visu laiku čīkstēsi, ka nekas nesanāk, tā arī būs. Vajag mēģināt un cerēt, ka sanāks, tad arī izdosies,” aicina Šlujevs. Viņš ir pārliecināts, ka ārzemēs kļūdas ir dārgas, kamēr pašu mājas ir īstākā un drošākā vieta, kur mēģināt.
