Principi viņam bija svarīgāki nekā izdevīgums. Politiķis leģenda - Eduards Berklavs

1959. gadā Berklavs tika atbrīvots no visiem amatiem un izsūtīts uz Vladimiru, kur atradās līdz pat 1968. gadam. Izsūtīšana faktiski nozīmēja šķiršanos no sievas, jo dzīvesbiedre Margarita palika Rīgā. Visus izsūtīšanas gadus abi regulāri rakstīja viens otram vēstules.

“Astoņarpus gadus dzīvojot Vladimirā, es, protams, katru gadu rakstīju uz partijas Centrālo komiteju – gan Hruščovam personīgi, gan partijas Centrālās komitejas politbirojam, gan visiem kongresiem, kas notika šajā laikā, prasot ievērot ļeņiniskās nostādnes, kas taču bija komunistiskās partijas ideoloģijas pamatos.”

Vladimirā Berklavs bija filmu iznomāšanas kantora priekšnieks, kura galvenais uzdevums bija izpildīt finanšu plānu. Protams, Berklavu turpināja uzmanīt – blakus viņa dzīvoklim mita čekistu uzraugs. “Gandrīz visiem logiem bija aizkari, bet aizdomīgā kaimiņa logi līdz pusei bija blīvi nomaskēti kā cietumā. Gaisma iespīdēt varēja tikai pa augšējām rūtīm. Uzmanīgi caur sienu ieklausījos kaimiņa rīcībā. Tā bija pieskaņota manējai. Kad vakaros likos gulēt, manas gultas matracis un arī pati metāla gulta savienojumu vietās nočīkstēja. Tas pat notika, kad, gultā guļot, pagriezos uz otriem sāniem. Varēju dzirdēt, ka kaimiņš aiz sienas gulēt iet reizē ar mani. Tas pats notika rītos. Kad cēlos es, cēlās arī kaimiņš.”

Dzīvojot svešumā, Berklavs ik palaikam painteresējās par iespējām atgriezties Latvijā. Viens no nosacījumiem – viņam jāpiekrīt darbam, ko piedāvās partija. Berklavs iebilda, jo tādējādi viņam tiek atņemtas pilsoņa tiesības izvēlēties darbu pēc patikas un specialitātes. Viņš gan uzsvēra, ka nepretendē uz vadošu darbu, jo partijas politika laika gaitā nav mainījusies.

1968. gadā partijas priekšnieki nolēma, ka Berklavs var atgriezties dzimtenē. Ierodoties Latvijā, viņš aizgāja uz partijas Centrālo komiteju, kur saņēma ultimātu – vai nu viņš atzīst savu pretpadomju darbību, to nožēlo un saņem augstu amatu, vai arī iet strādāt uz Rīgas elektromašīnbūves rūpnīcu. Daudz nedomādams, Berklavs izvēlējās otro variantu.

“Aizbraucu uz rūpnīcu, tur mani sagaidīja kadru daļas priekšnieks, un tur es satiku arī vienu no mana laika milicijas darbiniekiem, kas tur jau bija nozīmēts kā čekists strādājošo kontrolei. Ierados rūpnīcā kā galvenais aizdomīgais. Sākumā vēl biju partijas biedrs, man uzdeva lasīt referātus strādnieku sapulcēs. Es to arī labprāt darīju. Bet, kad nolasīju referātu, vēlāk izrādījās, ka to apsprieda rajona partijas komitejā. Partijas sekretārs bija pateicis: “Mēs viņam devām iespēju laboties, bet viņš ar Ļeņina citātiem visu politiku nostādīja pret mums.”

Kaut arī bija zaudējis visus augstos amatus, Berklavs turpināja būt politiski aktīvs. Turklāt viņš bija pretvalstiski aktīvs. “Kā toreiz rīkojos? Kad atgriezos no Vladimiras apgabala un strādāju Rīgas elektromašīnu rūpnīcā, es nevarēju tā vienkārši palikt no visa malā un neko nedarīt. Tā kā man nebija iespēju publicēties vai tribīnē kāpt, es meklēju cilvēkus, kam tādas iespējas bija. Griezos pie tiem cerīgākajiem. Rakstīju vēstules – gan Ojāram Vācietim un Imantam Ziedonim, gan Ēvaldam Valteram, Jānim Streičam, Aloizam Brenčam, Raimondam Paulam, Kārlim Sebrim, Ansim Epneram.”