Fotogrāfa dramatiskā pieredze Ventas klintī: "Šī gleznainā vieta gandrīz kļuva par manas dzīves pēdējo pieturas punktu"

Dalos savā pieredzē, lai brīdinātu visus ceļotājus – nekad nepieļaut manu kļūdu, neizturēties neuzmanīgi un nestaigāt tuvu klints malām. Tās ir ļoti mānīgas – par to sestdien pārliecinājos pats un varu pateikties tikai kaut kam augstākam, ka tas man nebeidzās ar ko ļaunāku par pazaudētu telefonu un laulības gredzenu.

Tas bija nemanāms mirklis. Tikko biju pabeidzis drona lidojumu, uzņēmis skaistus Ventas un Ātrā kalna klints (atsegums Ventas kreisajā krastā Nīkrāces pagastā, aizsargājams ģeoloģisks piemineklis – Red.) kadrus un sācis atpakaļceļu uz mašīnu, kur gaidīja sieva un dēls. Nezinu, vai spēru kļūmīgu soli mazdrusciņ par daudz pa kreisi vai uz tieši gar nogāzes malu vijošās taciņas radās neliels grants noslīdējums – taču nākamajā sekundē attapos, ka esmu zaudējis līdzsvaru un uz vēdera strauji slīdu lejup pa nogāzi.

Pirmās izjūtas – sirreālas. Neticība, ka tiešām šobrīd notiek kaut kas tik bīstams. Nākamā – jau skaudra realitātes apzināšanās, saprotot, ka nenovēršami slīdu bezdibenī, jo tūdaļ grantētā nogāze beigsies un sekos brīvais kritiens pāri pašas klints malai (apmēram 7–10 metru augstums, apakšā no klints atlūzušie akmeņi un šķembas).

Domās jau atvadījos no tuvajiem un sagatavojos kritienam un asam triecienam, pēc kura sekotu, iespējams, briesmīgas sāpes, iespējams, samaņas zudums uz laiku vai visiem laikiem... Šajā mirklī manu slīdēšanu pēkšņi apturēja neliels kociņš, kurš auga vien kādu metru no kraujas malas. Tas uztvēra manu kreiso sānu un kļuva, ļoti iespējams, par dzīvības glābēju. Pieķēries pie tā, es mirkli apsvēru situāciju.

Redzēju, ka drona kaste nokritusi lejā, brikšņos, padsmit metrus zem manis. Uz leju tikt – bezcerīgi, klints vertikāli stāva, nokāpt bez alpīnistu ekipējuma nav iespējams. Atlika tikai mēģināt uzkārpīties pa slīdošo grants nogāzi atpakaļ līdz taciņai, apzinoties, ka neveiksmīgs mēģinājums beigsies ar vēl vienu slīdēšanu lejup, un tad jau mani diez vai vairs uztvers kāds kociņš.

Intuitīvi pieņēmu pareizo lēmumu – mēģināt uz augšu skriet četrrāpus un iespējami ātri. Tādā veidā grants nepaspēja ievilkt savā lejupslīdošajā plūsmā, un tiku līdz nākamajam kociņam, pie kura pieķerties. Vēl pēdējie metri līdz taciņai, atkal tīra grants, mēģinu paraustīt kādu priedes sakni, taču tā mani neturēs, jo tūdaļ izraujas ārā...

Neko darīt, nāksies veikt vēl vienu ātru kaķa skrējienu. Pirms tam vēl cenšos uzmest uz taciņas fotosomu, kas visu laiku bijusi ar pleca jostu uz muguras. Tā kādas divas reizes spītīgi atripo atpakaļ, beidzot paliek augšā. Sakoncentrējos pēdējam posmam un – esmu atpakaļ augšā, uz takas.

Šajā brīdī pārņem ne tikai atvieglojums, bet vienlaikus arī aizkavējusies šausmu sajūta, kuru glābšanās brīdī prāts acīmredzot bloķēja, lai netraucētu rīcībai. Saprotu, ka esmu izglābies vai nu no nāves, vai katrā ziņā invaliditātes. Ceļš pa brikšņiem aizaugušo leju pēc drona kastes arī nebija viegls, taču te jau perspektīva noripot tikai pāris metrus šķita salīdzinošs nieks.

Nekad neejiet klints malām tuvāk par metru! Jums var šķist, ka nav no kā baidīties, ka pārvaldāt situāciju, taču pat nepamanīsit, kā kontroli par to būsit zaudējis. Un Skrundas novada pašvaldībai tomēr vajadzētu šo bīstamo taciņu, kuru ieminuši acīmredzot entuziasti, šeit civilizēt, ierīkot žogu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Ātrais kalns tiek reklamēts arī pašvaldības tūrisma lapā.