Astoņus gadus pensionāre no krāpnieces nevar atgūt tiesas piespriestos 780 eiro
Pensionāre, liepājniece Ausma jau teju astoņus gadus nevar saņemt no krāpnieces izkrāpto naudu, kaut gan tiesa spriedusi viņai par labu un lieta nodota tiesu izpildītājam. Krāpniece, kura reiz bija komersante, viltīgi izvairās no parāda nomaksas, un juridiski viņai nav ne īpašumu, ne ienākumu.
Tikmēr Ausmas kundze internetā uzgājusi informāciju, ka viņas pāridarītāja nodarbojas ar uzņēmējdarbību (pēc visa spriežot, nelegālu).
“Kurzemes apgabaltiesas Civillietu kolēģija 2010. gada decembrī nolēma man no krāpnieces Ritas piedzīt zaudējumus – 550 latus (782 eiro). Lieta tika nodota tiesu izpildītāju kantorī. Kopš tā laika lieta nekust ne no vietas, katru gadu vismaz divas reizes pie tiesu izpildītājas interesējos, kas notiek, vai varu cerēt saņemt izkrāpto naudu. Katru reizi no tiesu izpildītājas atbilde ir viena un tā pati: “Nav likuma, lai no parādnieces varētu kaut ko piedzīt. Tagad viņai vairs nepieder nekas.”
Vai tiesu izpildītājiem nebūtu aktīvāk jāsadarbojas ar Tieslietu ministriju tādu likumu izstrādē, kas neļautu krāpniekiem izlocīties no parādu kārtošanas? Kāpēc netiek piespriests piespiedu darbs līdzekļu ieguvei? Ja es kādu maksājumu laikus nenokārtoju, man ar soda procentiem maksājamā summa tiek palielināta. Bet šajā gadījumā nekas nenotiek,” savu sašutumu pauž Ausma.
Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomē šo situāciju skaidro šādi:“Tā kā zvērināts tiesu izpildītājs pilda valsts deleģētu funkciju – tiesas nolēmumu piespiedu izpildi, savā darbībā viņš drīkst lietot tikai tos piespiedu līdzekļus un tādā kārtībā un apmērā, kā to atļauj likums. Saskaņā ar Civilprocesa likumu zvērināts tiesu izpildītājs drīkst vērst piedziņu uz parādnieka kustamo mantu un nekustamo īpašumu, naudas līdzekļiem pa rādnieka kontos un citiem parādnieka ienākumiem, piemēram, darba algu.
Ja konkrētajam parādniekam nav mantas, īpašumu un ienākumu, kas pārsniegtu to summu, kuru saskaņā ar Civilprocesa likuma 594. pantu aizliegts ieturēt parāda dzēšanai, zvērinātam tiesu izpildītājam nākas secināt, ka konkrētajā brīdī piedziņa nav iespējama. Vienlaikus Zvērinātu tiesu izpildītāju padome vērš uzmanību, ka zaudējumu piedziņai nav noilguma. Proti, kamēr vien izpildu dokuments atrodas pie zvērināt a tiesu izpildītāja, tikmēr pastāv iespēja, ka agrāk vai vēlāk parādniece sāks saņemt kādus ienākumus vai iegūs mantu, uz kuru var vērst piedziņu. Tiklīdz tas notiks, zvērinātam tiesu izpildītājam būs pamats rīkoties – apķīlāt un pārdot parādnieces mantu.
Zvērinātu tiesu izpildītāju padome norāda, ka Latvijā attiecībā uz parādu nemaksātājiem likums neparedz piemērot piespiedu līdzekļus – parādu cietums vai piespiedu darbs. Padome pastāvīgi sadarbojas ar Tieslietu ministriju, lai pilnveidotu parādu piedziņu regulējošos normatīvos aktus, taču šo procesu kavē sabiedrībā spēcīgi iesakņojies uzskats, ka no divām izpildu lietas pusēm lielāko aizsardzību un līdzjūtību pelnījis tieši parādnieks, nevis piedzinējs.
Lai gan Zvērinātu tiesu izpildītāju padome ir par taisnīgu līdzsvaru, tomēr personām, kas ir parādnieki, jāapzinās, ka savas saistības ir jāpilda un parāds cietušajai pusei jāatlīdzina. Mainoties sabiedrības kopējai attieksmei, samazināsies tādu gadījumu skaits, par kādu jautā Ausmas kundze.”
