Pētniece skaidro, kāpēc zilaļģu sērga Baltijas jūrā izplatās arvien plašāk

Boikova skaidroja, ka Baltijas jūrā, iestājoties karstam laikam, zilaļģu veidošanās novērota arī pirms dažiem gadsimtiem. Tā ir ļoti sena parādība Baltijas jūrā, taču cilvēka darbības rezultātā pie antropogēnās slodzes un lauksaimniecības notekūdeņiem šis fenomens iegūst arvien plašāku izplatību, ekosistēmai nodarot lielus zaudējumus.

"Jāsaprot, ka Baltijas jūrā zilaļģes zied ļoti, ļoti sen. Vēl 18.gadsimtā, kad nenotika intensīva rūpniecība, Baltijas jūrā tika novērota zilaļģu vairošanās. Jautājums ir par to, cik daudz, kādos izmēros un cik ilgstoši," teica pētniece.

Pavasarī, kad upes jūrā ienes pietiekoši daudz slāpekļa un fosforu, tad zied citas aļģes, kas minētās vielas notērē. Savukārt vasarā, kad neorganiskais slāpeklis tuvojas nullei, tad savairojas tādas zilaļģes, kas slāpekli, kas nepieciešams viņu dzīvības procesiem, spēj paņemt no gaisa, stāstīja Boikova.

Eksperte norādīja, ka, zilaļģēm savairojoties, tām ir ļoti augsta peldspēja - tās uzkrājas ūdens virsējos slāņos. Zilaļģes citiem organismiem nav vērtīga barība, un tās dara vairāk ļauna nekā laba - esot milzīgos slāņos, tās sāk lēnām sadalīties, sedimentēties uz jūras gultni un patērēt skābekli. Rezultātā izveidojas bezskābekļa zonas - iepriekš tādas bijušas Baltijas jūras dziļākajās vietās, piemēram Gotlandes ieplakā. Taču tagad somu zinātnieki jau aptuveni desmit gadus "sit trauksmi" par to, ka bezskābekļa zonas strauji paplašinās, un viens no iemesliem tam ir strauja zilaļģu savairošanās, pastāstīja Boikova.

Taču bez zilaļģēm Baltijas jūrā ir arī citas problēmas - naftas piesārņojums no intensīvas kuģošanas, notekūdeņi, kuros arī ir organiskās vielas, kas arī veicina zilaļģu savairošanos, teica pētniece, piebilstot, ka piesārņojumu veicina arī farmakoloģija, kosmetoloģija.

"Jūrai slodze ir ļoti liela, tas atstāj iespaidu uz organismiem. Klimata pārmaiņu ietekmē nāk klāt arī daudzas jaunas sugas, un ir grūti pateikt, kā jūra rezultātā pārveidosies," teica Boikova.

Viņa skaidroja, ka jūrai tāpat kā cilvēkam piemīt adaptācijas spējas - jūra spēj veikt noteiktus pašattīrīšanās procesus, bet "kurā brīdī pienāks sarkanā līnija, pēc kuras viss var aiziet galīgi pa pieskari, to patlaban nevar pateikt".

Boikova gan pauda, ka katram Baltijas jūras reģionam minētā "sarkanā līnija" ir individuāla un unikāla. Tā kā sugu daudzveidība jūrā nav liela, tās ekosistēma ir ļoti trausla, jo katra suga veic kādu noteiktu funkciju. Līdz ar to - jo mazāk ir organismu, jo vieglāk ekosistēmu ir izsist no līdzsvara. Lai gan Baltijas jūra ir viena no pasaules okeāna izpētītākajām jūrām, vēl aizvien ir ļoti daudz neatbildētu jautājumu, teica Boikova.

Pašlaik ar zilaļģu straujo savairošanos neko īsti darīt nevarot, sacīja eksperte. Viņa pastāstīja, ka zviedru kolēģi esot mēģinājuši jūrā iepumpēt skābekli, lai paātrinātu zilaļģu pūšanas procesu, taču tas līdz šim neko reāli neesot devis.

Zilaļģes Baltijas jūrā ir vēsturiska parādība, taču cilvēka darbības rezultātā ir neprognozējami palielinājusies to intensitāte, bet problēmas risināšana ir ilgtermiņa risinājums. Lai cīnītos ar šo problēmu, būtu jāpanāk aizliegums kuģiem, kuģojot pa Baltijas jūru, tajā kaut ko izlaist, tostarp notekūdeņus, rekomendēja pētniece.

Cilvēku jutība pret zilaļģēm ir atšķirīga, taču, saskaroties ar tām, personai var rasties izsitumi, konjuktivīts, jo zilaļģes izdala toksīnus. Nav vēlams paļauties uz to, ka, ejot peldēt ūdenī, kurā ir savairojušās zilaļģes, un pēc tam noskalojoties dušā, viss būs kārtībā. Ārzemēs tika konstatēts, ka cilvēki bija saindējušies ar austerēm, kuras patērēja ūdeni, kurā bija savairojušās un sedimentējušās zilaļģes. Tas nozīmē, ka zilaļģu izdalītie toksīni pārvietojas pa barības ķēdi, skaidroja Boikova.

Zilaļģu mūžs nav ilgs, taču tās ļoti strauji vairojas, dienā notiekot pat līdz piecām šūnu dalīšanām. Vislabāk tas esot redzams satelītattēlos, kuros novērojama Baltijas jūras pārklāšanās ar zilaļģēm. Zilaļģu ziedēšana noslēgsies, pierimstot karstumam, sacīja Boikova, piebilstot, ka to izkliedēšanai nepieciešama arī spēcīga ūdens saviļņošanās. Silta rudens gadījumā zilaļģes varētu vairoties arī augustā un septembra sākumā.

Kā ziņots, Veselības inspekcija (VI) ir noteikusi ierobežojumus peldēties vairākās Latvijas peldvietās saistībā ar zilaļģu savairošanos tajās, aģentūrai LETA pavēstīja VI pārstāve Elīna Šķēle.

Inspekcija aicina pirms peldes vizuāli novērtēt ūdens stāvokli un atturēties no peldēšanās, ja ūdenī visā peldvietas akvatorijā novēro ūdens saduļķošanos un tā iekrāsošanos zaļā krāsā, kā arī netīri zilganzaļu plēvi virs ūdens vai aļģu saskalojumus.

Savukārt Polijas varasiestādes trešdien paziņoja, ka zilaļģu dēļ slēgušas daudzas pludmales Baltijas jūras piekrastē. Polijas televīzija šonedēļ demonstrēja no gaisa uzņemtas ainas, kas atklāja zaļu aļģu paklāju jūrā.

Kā liecina Zviedrijas Meteoroloģijas un hidroloģijas institūta apkopotā informācija, teju visu Baltijas jūras centrālo daļu piepilda zilaļģes. Zilaļģu daudzums šovasar Baltijas jūrā varētu būt vislielākais novērojumu vēsturē. Zilaļģes klāj Baltijas jūru no Polijas krastiem līdz Stokholmai un Somijai.

Vismazākā zilaļģu koncentrācija ir ūdeņos pie Dānijas, kā arī Rīgas līcī un Botnijas līcī. Latvijas piekrastē lielāks zilaļģu daudzums sestdien manīts vietām pie Ziemeļkurzemes - gan Irbes šaurumā, gan Rīgas līcī.

Zilaļģu masveida savairošanos šovasar veicinājis ilgstoši karstais un saulainais laiks. Ūdens temperatūra Baltijas jūras lielākajā daļā pakāpusies piecus un pat vairāk grādus virs normas.

Zilaļģes ir dabiski iekšzemes un jūras ūdens organismi, bet problēmas var radīt to masveida savairošanās - tā saucamā "ziedēšana" - jo daļa zilaļģu sugu ir potenciāli toksiskas un, atmirstot ūdenī, var izdalīt toksīnus. Peldētājiem šie toksīni var radīt alerģiskas ādas reakcijas, kā arī acu un gļotādas kairinājumu.

Zilaļģu masveida savairošanos var atpazīt pēc ūdens netīri zilganzaļās krāsas, plēves uz ūdens un izskalojumiem krastā.