No Rīgas ebreju zēna līdz miljonāram Amerikā. Stāsts par Borisu Kliotu, kura vecākus nošāva, bet viņu atlasīja vergu darbam

Šis stāsts balstās uz autora radinieka, pirmskara Rīgā dzimušā Borisa Kliota dzīvi, kura personīgu traģēdiju un teju neticami veiksmīgu pavērsienu dēļ atgādina Spīlberga filmu. No ebreju zēna, kura ģimeni nogalināja nacisti, Boriss pamanījās kļūt par vienu no bagātākajiem ASV uzņēmējiem. Sarunā ar "Kas Jauns Avīzi" autors atklāj, kā iepazinis savu tuvinieku un ko no šā stāsta gūs lasītāji.

Nosūdzēts par Brežņeva kritiku

Ļeva Kliota dzimtā pilsēta ir Daugavpils. Pēc vidusskolas beigšanas viņš studijas turpinājis karaskolā, 12 gadus nodienēja padomju armijā, kur karjera beidzās, kad viņu nosūdzēja Valsts drošības komitejai kā toreizējā PSRS līdera Brežņeva politikas kritiķi un fiziķa disidenta Andreja Saharova uzskatu atbalstītāju.
“Smieklīgākais ir tas, ka par Saharovu toreiz nezināju gandrīz neko. Taču tas viss tik un tā beidzās ar manu izslēgšanu no Komunistiskās partijas un ierosinājumu piešķirt man kapteiņa pakāpi un pienākumus, kuri nebija saistīti ar politiku. Es paskaidroju, ka labāk tirgošu siļķes Rīgas tirgū nekā būšu ģenerālis viņu armijā,” atceras autors. Turpmākie dzīves ceļi Kliotu atveduši uz Rīgu, kur čekas nelabvēlībā kritušais militārists uzsācis strādāt tikko atvērtajā "Mēbeļu namā". Papildus tam viņš iestājās un 1983. gadā pabeidza Latvijas Universitātes Finanšu un tirdzniecības fakultāti, pārmaiņu laikos nodarbojies arī ar savu biznesu – tirgojis paklājus.

Onkulis Boriss

Interesi par literatūru Ļevs izrādīja jau armijas dienesta laikā, īpaši meklējot ārzemju autorus, kuru darbus iegūt tolaik nebija viegli. Jāpiemin, ka "Liktenis un Griba" nav rakstnieka pirmā grāmata – pirms tās tapušas citas un uzkrāts briedums, kas visbeidzot ļāvis pievērsties romānam, kas balstīts viņa radinieka neticamajā dzīvesstāstā. “Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā no ASV nolēma ierasties mans radinieks, par kuru tolaik es zināju salīdzinoši maz. Viņš bija dzimis Rīgā, līdz Otrajam pasaules karam paguva pabeigt ģimnāziju un tad, būdams ebrejs, tika pakļauts teju visām iespējamajām kara šausmām. Viņš zaudēja ģimeni, taču pats brīnumainā kārtā izdzīvoja un laika gaitā nonāca ASV, kur kļuva par bagātu uzņēmēju. Diemžēl ceļojums uz Rīgu neizdevās 1991. augusta puča dēļ,” stāsta Ļevs.

Pirmo reizi viņš Borisu satika Izraēlā, "Hilton" viesnīcā. “Iepazināmies, parunājāmies, un viņš man piedāvāja kopīgi iesaistīties biznesā. Mums bija 30 gadu starpība, es viņu saucu par onkuli, taču dzīves notikumu un citu specifisku iemeslu dēļ ir grūti precīzi noteikt mūsu radniecību. Viņa īstais vārds bija Boriss Kliots, taču grāmatā es viņu dēvēju par Borisu Zaļesski.”

Māsas un vecāki palika Rumbulā...

Par Borisa dzīvi rakstnieks laika gaitā uzzinājis no paša radinieka stāstītā: “Šādi, balstoties uz atsevišķu notikumu atstāstiem, Boriss man ir pazīstams jau kopš piecu gadu vecuma. Tolaik, vēl brīvajā Latvijā, viņš nopelnīja savu pirmo latu – paprasīja vietējiem Rīgas strādniekiem, lai ņem par palīgu tilta nojaukšanā. Bērnība un pusaudžu gadi manam onkulim pagāja pārticībā un mierā. Viņš paguva studēt un nopietni pievērsās dejošanai – vienā brīdī viņu pat paņēma Latvijas Nacionālajā operā. Pēcāk, sekojot tēva pēdās, viņš nodarbojās ar mežu tirdzniecību.”

Līdzīgi kā gandrīz visiem Eiropā arī Borisa dzīvi pilnībā mainīja Otrais pasaules karš. Viņa četras māsas, tēvu un māti nošāva Rumbulā, pašam bija lemts izdzīvot. “Viņš palika dzīvs, jo tika ierindots starp jaunajiem un stiprajiem, kurus atlasīja darbam. Pārējās situācijās līdz pat kara beigām viņu glāba gan atjautība un drosme, gan arī veiksmīgas sakritības,” teic Ļevs.

Ņujorkā kļūst par uzņēmēju

No nacistu gūsta Boriss izkļuva, kad kādu Vācijas rūpnīcu, kurā viņš strādāja kara pēdējos gados, bombardēja ASV lidmašīnas. Tālākie ceļi rīdzinieku aizveda uz Parīzi un tad – uz ASV, kur liktenis, šķiet, nolēma Borisam dāsni atdarīt par visām iepriekšējo gadu ciešanām. Parīzē viņam pavisam nejauši izdevās nopelnīt ievērojamu naudas summu. Tas bija interesants posms viņa dzīvē, par kuru vairāk var izlasīt grāmatā. Ap 1952. gadu Boriss nonāca Ņujorkā un lēnām sāka attīstīt savu uzņēmumu – tirgoja saulesbrilles un matu aksesuārus. Sāka darbu piecos no rīta, izdzēra divas krūzes stipras tējas un dienā izsmēķēja paciņu cigarešu.

Ar savas firmas "Riviera" produkciju Borisam izdevās iekļūt 1600 ASV lielveikalos – tiem laikiem ļoti apjomīgs bizness, kas līdzīgo vidū ierindojās starp 20 lielākajiem. Tieši šajā biznesā onkulim 1993. gadā piebiedrojās arī Ļevs, nodibinot Latvijas un ASV kopuzņēmumu "Riviera-Riga".

Palīdz saviem glābējiem

Boriss vienmēr ļoti vēlējies apciemot dzimto Rīgu, kad atjaunota Latvijas neatkarība un pienākuši mierīgāki laiki, tas arī izdevies. Iespaidi gan bijuši ļoti raibi – Boriss, kuram kara gados izdevās palikt dzīvam, pateicoties arī citu cilvēku drosmei, atskārtis, ka vairums to, kuri snieguši palīdzīgu roku nacistu vajātajiem, dzīvo nabadzīgi. “Viņš iztērēja ļoti daudz līdzekļu, apciemojot šos vietējos iedzīvotājus, tostarp arī latviešus, dodot viņiem aploksni ar naudu un dalot pārtiku. Arī man bija iespēja satikt dažus no šiem cilvēkiem, un sajūtas, kādas mani pārņēma, kad raudzījos viņiem sejās, ir grūti aprakstīt. Viņi atsauca atmiņā senlaicīgas ikonas, kurās attēloti svētie ļaudis,” teic rakstnieks.

Prezidentes asaras

Boriss arī ziedojis 100 000 ASV dolāru memoriālam nacisma upuru piemiņai Rumbulā. Ļevs atceras asas diskusijas par uzrakstu uz pieminekļa: “Strīda pamatā bija teksts, kurā pieminēts, ka ar nacistiem sadarbojās arī vietējie. Mēs ļoti labi sapratām, ka Latvijai šis ir sāpīgs temats, taču uzrakstam bija jābūt tieši tādam.” Beigās iecere piepildījās: “Atceros, ka pēcāk tur notika mītiņš. Bija ļoti auksta diena, neatceros, ka kādreiz dzīvē tā būtu salis, varbūt vienīgi laikā, kad dzīvoju Sibīrijā. Bija daudz cilvēku, arī vēstniecību pārstāvji un toreizējā Latvijas prezidente Vaira Vīķa-Freiberga. Mēs visi stāvējām vējā, un mans onkulis teica runu. Pēc tās prezidente piegāja un cieši paspieda viņam roku. Mājupceļā onkulis klusēja, taču tad piepeši atklāja, ka prezidentes acīs viņam izdevās saskatīt asaras. Tas viņam esot sniedzis gandarījumu un mieru.”

“Vēlos parādīt, kā var dzīvot!”

Kino cienīgās dzīves izskaņā Boriss savu biznesu pārdeva. Radinieks paudis prieku par šādu lēmumu, taču Ļevs viņa acīs saskatījis skumjas. Ar trīs Borisa dēliem Ļevs joprojām uztur sakarus. Atbildot, ko lasītājs iegūs, izlasot grāmatu Liktenis un Griba, Ļevs uzsver: “Pirmkārt, ir jāsaprot, ka dzīve pati par sevi ir skaista. Paskaties mākoņos, un sapratīsi, ka tavas problēmas pasaules un visa pastāvošā kontekstā ir nenozīmīgas. Ja tev ir šāda attieksme un mērķis, kuru tu vēlies sasniegt, tu vari dzīvot. Boriss reiz aizveda mani uz viesnīcu, kurā numurs maksāja 1000 eiro diennaktī. “Redzi, kā var dzīvot?” viņš man teica. Es atbildēju, ka viņš no mums abiem ir miljonārs, nevis es. Uz to onkulis atcirta: “Es vēlos tev parādīt, kā var dzīvot!” Viņa mācība bija – ja tu nezini, ka var labāk, tu nekad pēc tā netieksies. Lai arī kādā situācijā viņš atrastos, manam onkulim bija talants vērst visu par labu gan sev, gan arī apkārtējiem.”