Ārzonu cirks Latvijā beidzas

– Mūsu draugi Eiropā un ASV visu laiku par kaut ko brīdina. Kā atšķirt, kuri brīdinājumi ir respektējami un vērā ņemami, kuri – ne tik ļoti?

– Atbilde nebūs vienkārša. Ko tad šajā jeb „ABLV” bankas gadījumā noteica amerikāņu ziņojums? Jūs varat atbildēt 60 dienu laikā, bet dolāru darījumus ar „ABLV” banku vairs nevar veikt. Viņi ierobežoja darījumus ar lielajām ASV bankām jau kādā 2014.–2015. gadā. Ko es ar to gribu teikt? Amerikāņi jau ilgāku laiku norādījuši, ka mums ir problēmas. Tika aicināts pieņemt amerikāņu ekspertus tajās bankās, kuras darbojas ar nerezidentu naudu. Dažas bankas sadarbojās, „ABLV” banka nesadarbojās, neapgūstot procedūras, kā „čaulas kompānijās” atrast aizdomīgus klientus. Tad sekoja nākamais amerikāņu solis: piedodiet, bet mēs jūsu darījumus vairs nelaidīsim cauri! Ko tas nozīmēja klientiem? To, ka, ja naudu, piemēram, no Krievijas, nevar pārvērst dolāros, viņiem tāda banka nav vajadzīga. Tādēļ dažu dienu laikā kopš attiecīgā paziņojuma no bankas tika izņemti 600 miljoni eiro jeb trešā daļa bankas naudas. Turklāt liela daļa šīs naudas bija īstermiņa nauda, kas bankai jāizmaksā klientam momentā pēc viņa pieprasījuma.

– Tātad mūsu banku sistēmas uzstādījums ir pietiekami īsā laikā atbrīvoties no „čaulas kompānijām” kā klientiem vispār. Jautājums tāds: ja gandrīz puse no bankās esošās naudas ir nerezidentu nauda – vai tas tiešām nav risks Latvijas finanšu sistēmai?

– „ABLV” banka bija vienīgā nerezidentu banka, kura finansēja arī liela mēroga publiska sektora kādus nekustamā īpašuma projektus, aizdodot naudu saviem pašu klientiem. Tika veidoti labdarības projekti, kas arī nav nekas neparasts sabiedriskajās attiecībās. Taču, ja paskatās citas nerezidentu bankas, tur investīciju Latvijas ekonomikā faktiski nav. Ja liela daļa naudas, pat līdz 80 procentiem, ir pieprasījuma depozīti, tad nav iespējams investēt ilgtermiņa projektos. Tādēļ šīs bankas praktiski nebija Latvijas tirgū. Tās strādāja ar dolāru pārvedumiem. Bija pat brīdis, ko norādījis arī Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītājs, kad mazā Latvija veica 1% no visas pasaules dolāru darījumiem.

– Kāda, jūsuprāt, varētu būt uzraugošā politika ar šīm nerezidentu bankām Latvijā jo īpaši un arī citur Eiropā? Nerezidentiem vispār nē? Striktākus nosacījumus?

– „Čaulas kompānijām”, kurām ir šīs pazīmes – nav īsti ne adreses, ne telpu ekonomiskajai darbībai vai gada pārskata –, vispār nebūtu vietas Latvijas banku sistēmā. Īsti tās nevar uzraudzīt, nav zināmi patiesie labuma guvēji... Otra lieta par nerezidentu bankām. Tas nenozīmē, ka neviens Krievijas, Ķīnas vai pat ASV pilsonis šeit nevarētu atvērt kontu. Apjomam jābūt tādam, lai to varētu kontrolēt. Nelieli apjomi un bez ofšoriem. Nacionālā apvienība ofšoru aspektā turpinās cīnīties par Latvijas iepirkumu likumu. Domāju, mums jātiek vaļā no šīm ārzonu jeb ofšoru sistēmām, tās nedrīkst laist pie nodokļu maksātāju naudas. Ja esat uzņēmēji, nāciet, maksājiet Latvijā nodokļus. Savukārt par nerezidentiem jābūt pilnīgai pārliecībai, ka viņi neveic aizdomīgus, neskaidrus darījumus, kas grauj Latvijas banku un arī valsts reputāciju. Mēs varam pacelt tikai to, ko varam. Kad sākās šī banku sāga un parādījās dati, ka vidēji cauri Latvijas bankām gājis viens miljards dolāru dienā... Ja padomājam, ļoti liela nauda tika maksāta par tādiem darījumiem, un tā nepalika Latvijā. Piemēram „ABLV” bankā strādāja vairāk nekā 900 cilvēku. Sociālais un ienākuma nodoklis tā kā būtu. Uzņēmuma ienākuma nodoklis tika maksāts, jo „ABLV” bankai bija peļņa. Citām bankām bija mīnusi, tātad tās nemaksāja. Tas arī viss. Vairāk nekādi nodokļi no šīm bankām nenāca. No miljardu ikdienas darījumiem neienāca gandrīz nekāda nauda budžetā.

– Jūs jau iepriekš vairākkārt tikāt izteicis brīdinājumus, ka, šādi darbojoties, pieaug riski un var rasties līdzīgas situācijas tai, kas nu banku sektorā iestājusies. Ko tagad var darīt Eiropas Parlaments kā likumdevējs un direktīvu virzītājs? Kas ir tuvāko mēnešu darbs šai jomā Eiropas līmenī?

– Nekāda gandarījuma man par šo gan nav. Taču nokaitināja daži kolēģi, kuri ir politikā tagad un bija toreiz, sakot apmēram tā: kur tad skatījās Latvijas valdība un bankas vadība? Kas tiek darīts? Nesen darbu beidza tā saukto „Panamas dokumentu” izmeklēšanas komiteja Eiropas Parlamentā. Šīs komitejas ietvaros mums bija vizīte Maltā, un tā atstāja graujošu iespaidu. Tas, kā tur uzbūvēta banku sistēma un kā tur operē ar naudu! Nevar teikt, ka Latvija ir vienīgā valsts Eiropā ar problēmām šai sistēmā. Otra lieta ir tā sauktā „Nodokļi-3” komiteja, kuras galvenais uzdevums ir atrast metodes, kā caur Eiropas Savienības valstu bankām joprojām tiek realizēta, atmazgāta negodīgi, krimināli iegūta nauda. Šeit jāpiemin traģiskais Maltas žurnālista noslepkavošanas gadījums, kas joprojām īsti nav izmeklēts, nav aizdomās turamo, un pastāv lielas šaubas, vai īsto vainīgo vispār atradīs. Tas parāda, cik bīstami ir iet šo kursu, it īpaši mazajām Eiropas valstīm. Eiropā, cik var, meklē iespējas likumīgā veidā atrast iespēju neļaut darboties tā sauktajām nodokļu paradīzēm. Problēma šeit ir tāda: ja puslīdz izdodas sagatavot šādu „nodokļu paradīžu” sarakstu, ātri vien valstis no šī saraksta attiecībā uz sevi panāk izņēmumus. Piemēram, šajā sarakstā bija Bahreina, Apvienotie Arābu Emirāti (AAE). Sākumā šīs valstis bija Eiropas Savienības „nodokļu paradīžu” „melnajā sarakstā”. Taču tas, kādi ierobežojumi šīm valstīm būs, īsti nav vēl skaidrs. Pēc dažiem mēnešiem gan Bahreinu, gan AAE no šī saraksta izņēma. Es varu droši teikt, ka tās ir visīstākās „nodokļu paradīzes”, kur nodokļu gandrīz nav. AAE pirmais nodoklis, kas tika ieviests tikai no šā gada 1. janvāra, ir 5% no apgrozījuma. Bahreinā pat par to vēl aizvien tikai domā.
Atgriežoties pie Latvijas likumdošanas... Šobrīd ir atvērts Publisko iepirkumu likums, un tur aktīvi darbojas Nacionālās apvienības politiķis Rihards Kols. Martā beidzās priekšlikumu iesniegšanas termiņš. Skaidrs, ka mēs turpināsim kursu turēt ārzonas kompānijas, cik vien tālu iespējams no nodokļu maksātāju naudas. Interesanti, kā rīkosies lielākā daļa Saeimas deputātu pēc situācijas, kura nupat iestājās nerezidentu bankās? Latviju nekādā gadījumā Eiropas līmenī nesodīs par to, ka netiks pieļauta ārzonas kompāniju piedalīšanās tenderos par nodokļu maksātāju naudas segtiem iepirkumiem. Par to es esmu pilnīgi pārliecināts.

– Atgriežoties pie Bahreinas un AAE gadījuma, kuras, kā teicāt, pēc pavisam neilga laika tiks izņemtas no „melnā saraksta”. Kas tas ir? Primitīva korupcija, nekompetence?

– Tā ir diplomātiski prasmīga ietekme Eiropas varas augstākajos gaiteņos. Līdzīgi kā par Kataloniju – daži ceļ trauksmi, citi klusē. Pašlaik lēmumus diemžēl pieņem Eiropas Komisija, taču dara to uz valstu premjeru un finanšu ministru mandāta pamata. Līdz ar to tur daudz nostrādā diplomātija. Skaidrs, ka nedz Bahreinai, nedz AAE nepatika, ka tās tur iekļāva, un šīs valstis darīja visu, lai tiktu no šī saraksta izņemtas. Tā šis saraksts kļūst arvien īsāks un īsāks. Nepieskāros vēl vienai problēmai, kura redzama arī Latvijā. Mums ir ļoti daudz investīciju no Kipras.

– Vai Kipru var uzskatīt par klasisku ārzonu?

– Nē, nevar, jo Kipra ir Eiropas Savienības valsts. Lai arī redzams, ka neskaidras izcelsmes nauda no Kipras un arī Maltas nāk uz citām ES valstīm. Mums ir grūti iegūt no Kipras pilnu informāciju par naudas izcelsmi. Ja viņi grib – var to dot, ja negrib – var nedot. Savukārt Eiropas Centrālā banka naudas atmazgāšanu neuzrauga, tikai bilanci. Iztaujājot Centrālās bankas augstākās personas, dzird pieļāvumus, ka viņi varētu veikt uzraudzību, bet dalībvalstis šo funkciju nemaz nevēlas atdot. Zinu, ka Latvijas premjera Māra Kučinska pozīcija ir tuva tam, ka varētu šīs funkcijas arī nodot, bet citas valstis to nevēlas, un tad rodas jautājums, vai Eiropas Centrālā banka to grib. Pārāk viņi neraujas, resursu nepietiek...