"Viņai patika visiem darīt labu" - cilvēki atvadās no Sarmītes Sīles

Sarmīte Sīle nomira pēkšņi 15. martā, 72 gadu vecumā. „Mammai patika visiem darīt labu. Tāda viņa bija visu mūžu. Viņai patika darīt tā, lai cilvēkiem būtu forši. Viņai ļoti patika dāvināt! Ja viņas ienākumi būtu tādi, kādus bija pelnījusi, tad es zinu, ka lielāko daļu no tiem viņa dāvinātu citiem. Ja jūs zinātu, ar kādu prieku viņa pasniedza dāvanas! Kaut vai Ziemassvētkos – dāvaniņas savējiem piemeklētas, no sirds, un dažreiz pat pāri saviem līdzekļiem sarūpējusi. Taču viņu tas nesatrauca. Viņai patika dāvināt. Un ne tikai materiālas lietas, bet arī visu pārējo – savas zināšanas un pieredzi. Kad viņa strādāja ar cilvēkiem, viņa darīja to no sirds – vai tie būtu studenti, vai izstādes atklāšana. Laikam jau tāpēc viņu tik daudzi ciena,” Sarmīti Sīli raksturo Silvestrs, piekritis izstāstīt žurnālam “Kas Jauns”, kāda tad bijusi viņa mamma, ko mēs pazinām kā izcilu mākslas zinātnieci un TV raidījumu vadītāju.

Dubultsāpīga aiziešana

Silvestrs Sīlis tikai nesen atgriezās mājās – viņš gandrīz pusgadu ar pārtraukumiem ceļoja pa pasauli, pabija ASV, Katarā, Taivānā un citās valstīs, jo strādā iluzionistu Pecolli komandā un palīdz īstenot viņu pasaulslaveno burbuļu šovu “Bubblelandia”. Viņam izdevās būt kopā ar mammu viņas mūža pēdējās dienās.

„Es pateicos visaugstākajiem spēkiem, ka tā sakrita, ka šajā brīdī biju mājās, ka man bija iespēja būt kopā ar mammu. Ka varēju ar viņu parunāties, lai arī pēdējās dienās viņai jau bija ļoti, ļoti grūti parunāt. Runājāmies arī pēdējā vakarā…” smagi nopūšas Sīlis un piebilst: „Bet tā jau vienmēr ir – visu nevar izrunāt. Un vissāpīgākais ir tas, ka palicis tik daudz kā, kas nav izrunāts, kas nav pateikts. Un ļoti daudz, kas nav izdarīts no tā, ko bijām plānojuši.”

Izrādās, tieši tagad, kad bija atgriezies no viesturnejām pa pasauli, Silvestrs bija iecerējis kopā ar mammu īstenot kādu projektu – atsākt filmēt viņas kulturvēsturiskos raidījumus par mākslas procesiem Latvijā, kur Sarmīte Sīle intervēja un portretēja dažādu paaudžu māksliniekus, stāstīja par mākslas aktualitātēm un notikumiem. „Viņa ļoti sāpīgi pārdzīvoja, ka zaudēja ļoti mīļoto darbu televīzijā, kur nostrādāja lielāko daļu mūža. Diemžēl Latvijā sistēma ir ciniska un nežēlīga, te gados vecākus cilvēkus pasludina par nederīgiem. Amerikā, kur bijām viesturnejās, neko tādu neatļautos – tur nevienā sfērā neviens netiek vērtēts pēc vecuma. Jo tur zina, ka gados vecāki cilvēki ir augsta līmeņa speciālisti ar milzīgām zināšanām un dzīves pieredzi. Tur ļauj šīs zināšanas nodot tālāk, bet nez kāpēc pie mums jau cilvēks pēc piecdesmit skaitās vecs. Sarmīte vēl līdz pat šim brīdim varēja vadīt savu raidījumu, dalīties ar savām zināšanām. Tāpēc mums bija plāns reanimēt šo raidījumu kaut vai interneta vidē. Nu ļoti žēl, ka neizdevās to īstenot. Ļoti žēl… Jo tieši tagad es to varēju uzsākt, tieši tagad tam bija gan laiks, gan nepieciešamie resursi, biju beidzot sapircis visu nepieciešamo filmēšanas tehniku… Taču dzīve lēma citādi…” satriekts ir Sīles dēls, sakot, ka tas ir ļoti nežēlīgi un netaisnīgi.

„Latviski pat nav tāda vārda, kā raksturot notikušo. Sarmīte varēja vēl dzīvot līdz vismaz 90 gadiem. Viņa rūpējās par savu veselību un ķermeni, viņa nebija bezatbildīga pret sevi, bet… Tā bija muļķīga apstākļu sakritība. Vēl pirms diviem mēnešiem nekas par to neliecināja. Es biju Taivānā, kad man piezvanīja sieva, sakot, ka Sarmīte apslimusi, ka viņa ir slimnīcā ar plaušu karsoni. Kad atbraucu mājās, pat prātā neienāca, ka varētu būt tāds iznākums. Taču pēkšņi viss sakrita tā, ka infekcija, kas bija iekļuvusi plaušās, Sarmīti nonāvēja. Viņa varēja dzīvot un dzīvot. Tas ir dubultā sāpīgi. Tur neviens neko nevarēja izdarīt, tā tas viss sakrita,” Silvestra balss aizlūst.

Ar bērniem kā ar pieaugušajiem

Silvestrs atzīst, ka tieši kā mammu iepazīt Sarmīti viņam sanāca mazāk, nekā gribētos, jo dzīvē tā sagadījās, ka bērnības gados viņi nedzīvoja kopā.

„Tas ir garš un skumjš stāsts, kāpēc tā dzīvē gadījās. Visvairāk un visciešāk ar Sarmīti sāku kontaktēties jau savā apzinātajā vecumā, kad, būdams pilngadīgs, atgriezos dzīvot Rīgā, kur mācījos režiju Latvijas Valsts konservatorijā,” stāsta Silvestrs un, vaicāts, vai studiju virzienu izvēlējies mātes ietekmē, atbild, ka zināmā mērā jā: „Abi mani vecāki bija saistīti ar kultūru: tētis bija augstas klases kinooperators, kino režisors, mācījies Maskavas Kinematogrāfijas institūtā, bet mamma – kultūras un mākslas zinātniece. Tā kā ar vecākiem kopā nedzīvoju, tikai periodiski tikos, tad katrā šajā tikšanās reizē kā sūklis uzsūcu viņu zināšanas. Tie man bija svētki! Un, protams, bija skaidrs, ka nebūšu jurists vai dakteris, bet gan aktieris, mūziķis vai mākslinieks. Pat gāju arī Mākslas akadēmijas kursos, taču mākslinieks no manis nesanāca. Tā kā Sarmītei ļoti tuvs bija teātris, izvēlējos šo jomu – iestājos augstskolā, kur apguvu aktiermeistarību un režiju.”

Ja Sarmīte Sīle nevarēja izaudzināt pašas dēlu, tad – kāda viņa bija kā vecmāmiņa? „Viņai bija visai sarežģītas attiecības ar bērniem, kuri ir bērni kā bērni – ar visiem saviem bērnu stiķiem un niķiem. Tajos brīžos viņa turējās pa gabalu. Viņa kā klasiskā vecmāmiņa nemācēja uķi puķi, bet gan ar bērniem runājās kā ar pieaugušajiem, kā ar personībām. Man tas ļoti patika. Ja bija tāds bērns, ar kuru viņa atrada kontaktu, un abiem bija interesanti, tad viņa varēja ar viņu runāties stundām, stāstīt, rādīt – dot gan emocionālu, gan intelektuālu bagāžu. Protams, savus mazbērnus viņa ļoti mīlēja. Taču viņai šī mīlestība nebija ārišķīga. Viņa nebija tāda kā klasiskā vecmāmiņa, kas čubinās ar saviem mazbērniem, viņa bija citāda, viņa savu mīlestību nodeva daudz dziļākā, intelektuālā veidā.
Sarmīte bija ļoti jauka vecmāmiņa! Mani bērni viņu mīlēja, viņiem patika būt kopā, lasīt grāmatas, zīmēt. Mans vidējais dēls Kristiāns vēl pēc 20 gadu vecuma labprāt palika pie Sarmītes Rīgā pa nakti, lai pavadītu laiku sarunās. Viņš dziļi cienīja Sarmīti, viņiem bija ļoti labs kontakts,” mākslas zinātnieces cilvēcisko dabu atklāj viņas dēls.

Baudītāja ar raksturiņu

Ar milzu mīlestību stāstot par savu aizsaulē aizgājušo mammu, Silvestrs Sīlis atklāj vēl dažas interesantas lietas par Sarmīti Sīli. Piemēram to, ka viņai ļoti paticis gatavot ēst.
„Viņa ļoti labi un ļoti garšīgi gatavoja. Viņa netaisīja klasiskās karbonādes vai ko tamlīdzīgu. Sarmītei padevās visādi smalki salāti un izsmalcināti ēdieni, visādas interesantas lietas, ko sameklējusi receptēs. Turklāt no augstākās kvalitātes produktiem – cik nu varēja atļauties. Dažreiz es pat dusmojos, ka viņa gāja iepirkties uz dārgajiem veikaliem, lai gan to viņa atļāvās tikai tad, kad izdevās nopelnīt kādu papildu honorāru. Taču Sarmīte atbildēja, ka tā vajag, ka tur ir kvalitatīvāki un augstvērtīgāki produkti. Un gāja uz savu Štokmanu, kā pati teica,” atceras Silvestrs, piebilstot, ka pazīstamajai mākslas zinātniecei paticis ne tikai labi pagatavot, bet arī labi paēst: „Viņa bija baudītāja. Īsts feinšmekers. Viņai bija ļoti svarīgi, ko un kā ēst.
Viņai ēšana bija rituāls – Sarmītei patika ēst ļoti lēnām, viņai nepatika, ka viņu steidzina. Kad ciemojās pie mums Carnikavā, tad brokastīs lēnām uztaisīja sev maizītes, skaisti izkārtoja uz šķīvīša, izgāja dārzā, kur lēnām, kaut palasot, brokastoja. Viņa nevarēja tā vienkārši parīt, viņai vajadzēja baudīt. Tāda bija mana mamma.”

Ir vēl kāda cilvēciska nianse, ko par savu mammu žurnālam “Kas Jauns” izstāsta Silvestrs Sīlis. „Protams, ka viņa mazliet pārdzīvoja, ka vairs nav tik smuka, kāda bija pirms 30 gadiem. Tāpēc ar katru gadu man viņu filmēt un fotografēt bija aizvien grūtāk, jo Sarmīte gribēja, lai izskatās perfekta. Viņa bija ļoti prasīga šajā ziņā. Toties, pateicoties viņai, esmu iemācījies filmēt sievietes, kurām sen vairs nav 18 gadu. Pateicoties Sarmītei, esmu iemācījies visādus knifiņus un noslēpumus, lai sievietes būtu apmierinātas ar to, kā viņas izskatās.
Un to, ka esmu to iemācījies, sapratu, kad filmēju slaveno gleznotāju Birutu Baumani. Viņa nevienam neļāva sevi filmēt un fotografēt, bet Sarmīte viņu pierunāja, apsolot, ka „dēls to varēs”. Es izlīdu vai no ādas, lai Baumanes kundzi nofilmētu tā, kā viņai patiktu. Ar drebošām rokām atrādīju safilmēto materiālu, un māksliniece atzina, ka ir labi! Tas man bija lielākais kompliments. Un tas bija, pateicoties Sarmītei, kura man norādīja, ka sievietes jāfilmē tā, lai viņas izskatītos drusku labāk, nekā viņas redz sevi spogulī,” ar smaidu atceras Silvestrs un, stāstot par Sarmīti Sīli, piebilst: „Viņa bija ļoti labsirdīgs cilvēks. Taču ar stingru raksturu. Kad vajadzēja, viņa varēja būt šerpa – maisā iebāzt viņu nevarēja, bet tajā pašā laikā, kā pati teica, bija konformiste, kas varēja pieskaņoties citiem. Taču bija lietas, kurās viņa bija ļoti strikta un nepielūdzama. Savu krunku viņa turēja. Iespējams, ja būtu piekāpīgāka, ja vairāk mācētu ielīst, viņa būtu ilgāk palikusi televīzijā. Taču viņa bija tieša, teica acīs visu, ja kaut kas nepatika.”