Sirds lūst... LTV žurnālistes secinājumi pēc darba ar zīdaiņiem sociālās aprūpes centrā "Rīga"
Zīdaiņi spiesti augt savā nodabā, neviens ar viņiem īpaši nedarbojas, necenšas iemācīt ko jaunu, kā arī nesarunājas, secinājis LTV raidījums "Aizliegtais paņēmiens", kura žurnāliste aptuveni 80 stundas strādāja par aprūpētāju zīdaiņu nodaļā Valsts sociālās aprūpes centra "Rīgā" filiālē Kapseļu ielā, kur mitinās no ģimenēm izņemtie bērni vai bāreņi.
Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības Imants Parādnieks uzskata, ka pēc visa redzētā darbs filiāles vadītāja būtu jāuzteic, savukārt Labklājības ministrs Jānis Reirs pagaidām konkrētu risinājumu nesolīja.
Kopumā šī filiāle, kurā strādā apmēram 120 cilvēku, pērn no valsts budžeta izmaksāja apmēram 1,2 miljonus eiro, uz vienu bērnu – aptuveni 1500 eiro. Visa centra vadītāja ir Inese Paudere, bet konkrēto filiāli vada Marija Ziņina.
Žurnāliste sava darba laikā novērojusi, ka no vienas puses šiem bērniem viss it kā ir nodrošināts – ir skaistas telpas, gultiņas, spēļmantas, taču tajā pašā laikā darbinieku attieksme pret bērniem ir kūtra un neieinteresēta.
Piemēram, pašus mazākos bērniņus, kas vēl tiek ēdināti no pudelītes, rokās lielākoties neviens neņem, ēdināšanas pudele tiek atstutēta gultā uz autiņa. Ja bērns vēl guļ, tad viņa mutīte tiek atspiesta vaļā, un tādā veidā pudelīte tiek ielikta mutē. Lielākie bērni ēdināšanas laikā tiek apsieti ar autiņu, un baroti ar karoti. Neviens nemāca viņus jau pamazām ēst pašiem.
Ierobežota arī ir šo bērnu kustības brīvība. Mazie zīdaiņi pēc barošanas tiek ielikti šūpuļkrēslos, un tā arī viņi pavada gandrīz visu dienas laiku, - kustēties, velties un ņemties neviens īsti neļauj. Lielākie bērni savukārt starp ēšanas reizēm tiek ielikti speciālā manēžā. Lai arī tur daudz rotaļlietu, un viņi var darboties, lielāko dienas daļu nekāda pieaugušo uzmanība viņiem netiek.
Un vēl, lai arī paši bērni tiek iegrožoti ar bargu disciplīnu, noteiktās laika stundās jāēd grib vai negrib, apkalpojošais personāls ar disciplīnas ievērošanu neaizraujas, - plānotie fizioterapeita apmeklējumi nenotiek, darbā ne vienmēr ir arī audzinātājas. Arī svaigā gaisā bērni netiek vesti regulāri, jo, kā norāda slēpti ierakstītā sarunā kāda aprūpētāja – šodien ārā vējš un vadība jau nelika.
Bērnu attīstības speciālisti par novēroto ir sašutuši.
Fizioterapeite Klaudija Hēla: "Kas mani pārsteidz, ir tas, ka mums taču ir kaut kāds mērķis, ka mēs šos bērnus pie sevis paņemam un kaut kad tie bērni no mums aizies un mēs gribam, lai kaut ko viņi būtu iemācījušies. Tieši sanāk tā teikt - ne tie bērni zina savus signālus, ne viņi zina, kā lietas darīt. Viņi ir pasīvie… nu, tā kā robotiņi."
Klīniskā psiholoģe un psihoterapeite Līga Bernāte: "Pētījumi rāda, ka līdz divu gadu vecumam bērniem 40% dienā vajadzētu no nomoda laika pavadīt individuālu laiku 1:1 ar pieaugušo, lai viņš optimāli, veiksmīgi attīstītos. Es domāju, ja šeit viņš stundu ir kontaktā ar pieaugušo, tad mēs paši varam izdarīt secinājumus, ko viņš no tā iegūst. Būtībā visstraujāk smadzenes attīstās pirmajos dzīves gados. Attīstās daudz ātrāk un neviens pieaugušais nevar noķert to attīstības tempu, kas ir zīdainim un mazuļiem, līdz ar to, ja mēs viņam liedzam iespēju caur kontaktu, caur acu skatienu, caur pieskārienu attīstīt sevi un veidot, mācīties kaut kādas prasmes, mēs būtībā viņu norakstām vai ierobežojam."
