Stāsts par neparasto mācītāju Māri Lukaševiču. Pat viņa vienīgais dēls ir dzimis grēkā
Austrālijā ilgus gadus nodzīvojušais un par latviešu milzi nodēvētais luterāņu mācītājs Māris Lukaševics lauž stereotipus par Dieva kalpu. Pat viņa vienīgais dēls ir dzimis grēkā jeb civillaulībā, šomēnes raksta vīru žurnāls "9 Vīri".
Ilgu laiku viņš ir nodzīvojis ASV un Austrālijā, bet pēdējos gados atkal ir Latvijā, kur gan trenējas cīņas mākslās, gan kalpo kā mācītājs. Ja cilvēks no malas gadīsies vienā kompānijā ar Lukaševicu, diez vai spēs iedomāties, ka šis būdīgais vīrs, kurš pēc vārda kabatā nemeklē, ir garīdznieks.
Ja kādu vajag salaulāt netipiskā vietā, droši var saukt talkā Lukaševicu, viņš neatteiks: “Kur tikai neesmu laulājis – uz jumtiem, jūras malā, vīnotavās, botāniskajā dārzā.” Šovasar Mārim paredzēta arī laba drauga Kaspara Kambalas laulību ceremonija. Abi pazīstami jau ilgāku laiku, un Kaspars paziņojis, ka kāzās nevēlas citu mācītāju, tikai Lukaševicu. Māris ir arī dažādu cīņas sporta veidu speciālists un, iespējams, vienīgais latvietis, kurš profesionāli nodarbojies ar reslingu.
Cerēja kuģot pa pasauli
Savā neparastajā dzīvesstāstā viņš dalījies ar žurnālu "Deviņvīri". Ar dažādiem cīņas sporta veidiem Bauskā dzimušais Māris sācis nodarboties jaunībā: “Sākumā spēlēju basketbolu, taču ātri sapratu, kas tas nav mans sporta veids. Pārgāju uz brīvo cīņu, vēlāk trenējos arī boksā.”
Armijā viņš dienējis desantniekos, bet pēc tam sports pamazām atbīdījās otrajā plānā, jo bija jādomā par iztiku. Tā kā Māris dzīvojis ilūzijās, ka varētu darbu savienot ar ceļošanu pa pasauli, viņš iestājās jūrskolā ar saīsinātu mācību kursu. Izvēlētā specializācija gan bija kuģa pavārs jeb koks. Jau sākumā Māri brīdināja, ka latviešiem ļoti reti dod vīzas darbam uz tālbraucējiem kuģiem, un tā arī bija. Iznākumā pāris mēnešu pastrādājis Tallinas ostā uz zemes smēlēja, taču sapratis, ka nekādu plašāku perspektīvu nav.
No krimināla līdz baznīcai
“Nozvērējos, ka šai valstij nekad dzīvē vairs nestrādāšu,” atceras Māris, kurš par pāris turpmākajiem gadiem stāsta diezgan nelabprāt – tikai to, ka nodarbojies ar spekulāciju, kas tolaik bija nelegāli, kā jau jebkurš bizness. Nauda plūdusi straumēm, taču tikpat ātri notriekta. Visbeidzot sekoja arests un gads aiz restēm.
“Kad iznācu, sapratu, ka ar tādu dzīvesveidu nekur tālu netikšu un ātri vien būšu atkal atpakaļ. Pirms tam bijām tikušies ar Ēriku Jēkabsonu, kas jau agrāk bija pievērsies garīgām lietām; tad gan es viņu vēl nesapratu, man likās, ka tas ir dīvaini, ja normāls džeks dzīvo kā tāds mūks. Jēkabsons mani iepazīstināja ar profesoru Robertu Feldmani – tajā laikā viņš baznīcā bija ļoti liela autoritāte. Kad pirmo reizi biju pie viņa dievkalpojumā, ejot ārā, profesors Feldmanis ar mani sasveicinājās, ieskatījās acīs un teica: „Dēls, no tevis iznāks labs mācītājs!” Toreiz gan nodomāju – nu ko viņš tur runā, vai tad neredz, kas viņam priekšā stāv... Viss, ko vēlējos, bija – rast garīgu mieru. Un es to arī atradu.”
Nē, vīzijas neredzēja, balsis nedzirdēja, tikai nokrita “gluži kā priekškars”, sapratis, ka grib atrasties baznīcas vidē. Draugi domājuši, ka Mārim jumts aizbraucis.
Bēgšana uz Ameriku
Astoņdesmito gadu beigās Lukaševics iestājās garīgajā seminārā, kur tolaik bija iespējams gada laikā iziet saīsinātu mācību kursu. 1990. gada sākumā viņš semināru pabeidza, taču cerētās kalpošanas Dievam vietā viņu gaidīja krass pavērsiens – interesi par viņu izrādīja Valsts drošības komiteja. Diezgan loģiski – kādēļ gan nemēģināt savervēt agrāk sodītu puisi, piedraudot, ka nesadarbošanās gadījumā atkal nonāks aiz restēm.
“Taču viņi neko padarīt man nevarēja – cietumā jau biju pasēdējis, un ar to mani iebiedēt nespēja,” saka Lukaševics. Tomēr pamazām viss virzījās uz to, ka čekisti tiešām varētu safabricēt lietu, tāpēc Lukaševics nolēma laisties prom no padomijas.
Tas izdevies pārsteidzoši vienkārši: vispirms aizbraucis uz Maskavu, kur ar kādas amerikānietes palīdzību ticis pie steidzama izsaukuma uz ASV. Vīzas jautājums atrisināts vienkārši – samaksājot tiem, kam vajag. Tolaik dzelzs priekškars vairs nebija tik stingrs.
Turpmākos 2 gadus Māris nodzīvoja Amerikā, iztiku pelnot kā degvielas uzpildītājs Čikāgas lidostā un ar telpu uzkopšanu bērnudārzos un cīņas klubos. “Lidostā man patika – visu laiku apkārt cilvēki no visas pasaules,” viņš raksturo šo dzīves posmu.
Bijusi arī doma studēt Berklija universitātē, taču šo plānu izjaucis piedāvājums doties uz Austrāliju – par mācītāju latviešu draudzē Adelaidā. 1992. gadā Lukaševics aizbrauca uz ķenguru zemi, kur četrus gadus vēlāk pabeidza studijas, bet 1994. gadā saņēma Austrālijas pilsonību.
Pagriez vienu vaigu, otru un...
Cīņas sporta veidiem Māris nopietni atkal sāka pievērsties ASV, kur kopā ar pāris gadu agrāk emigrējušo Ēriku Jēkabsonu trenējušies Austrumu cīņās pie kāda korejieša. Vēlāk Austrālijā Lukaševics izmēģinājis spēkus dažādos cīņas sporta veidos. Tam bija arī praktisks labums, jo trenēto kungu labprāt ņēma piepelnīties naktsklubi, kam bija vajadzīgs ārā metējs.
Uz jautājumu, kā cīņas sports iet kopā ar kristietības postulātu – ja tev iesit pa vienu vaigu, pagriez otru –, Lukaševics atbild ar sev raksturīgo humoru: “Jā, tā ir teikts, taču nekur nav teikts, ka jāgriež trešais. Pagriez vienu, pagriez otru un – dod atpakaļ!”
Latviešu milzis Austrālijā
Mārim pieder vairāki tituli, tostarp džiudžitsu Dienvidaustrālijas čempiona medaļa. Austrālijā viņš kļuva, iespējams, par vienīgo profesionālo latviešu reslinga cīkstoni – šovā, kur cīkstoņi viens otru publiski žņaudz, sit ar krēslu pa galvu un met pāri ringa norobežojumam.
Ņemot vērā padomju desantnieka pagātni, Māris nolēmis izvēlēties segvārdu Russian Commando un ringā iziet militārā uniformā. Vēlāk žurnālisti viņu iesaukuši par Latvian Leviathan. Lukaševica zvaigžņu stunda bija brīdis, kad sižetu par viņu kā reslinga cīkstoni parādīja Austrālijas televīzija – to vēl tagad var atrast Youtube. “Tad varēju prasīt 300–400 dolāru par vienu uzstāšanos. Piecpadsmit minūšu darbam nav slikti.”
Pasaules čempions 45 gadu vecumā
Reslings, protams, ir izrāde, taču par filipīniešu kaujas mākslu eskrima, ar ko Lukaševics nopietni aizrāvies pēdējos gados, gan tā nevar teikt. Tas ir diezgan traumatisks sporta veids, un kā gan citādi, ja tajā sāncenši viens otru dauza ar bambusa nūjām.
Kaut arī sportā lieto vieglākas nūjas nekā reālajā cīņā, turklāt sportisti izmanto aizsargaprīkojumu – biezus halātus un polsterētu ķiveri –, tomēr ar visu to reizēm neizdodas izvairīties no traumām. “Uz reanimāciju gluži nav jāved, taču salauzti kauli reizēm gadās,” atzīst Māris. 2006. gadā viņš izcīnīja pasaules čempiona titulu eskrimā, kas jo cienījamāk izklausās, ja zinām, ka tobrīd viņam bija jau 45 gadi.
Pilnu sarunu ar Māri lasi jaunākajā "9Vīri" žurnālā!
