Mirušās Ievas stāsts liek latviešu uzņēmējam paust savu skaudro pieredzi ceļā uz Kauņu

Šis incidents ar latviešu uzņēmēju, kura vārdu un uzvārdu kaimiņvalsts portāls Delfi.lt neatklāj, arīdzan noticis pavasarī, aprīļa sākumā pērn. Naktī, imitējot satiksmes negadījumu, vien dažus kilometrus pirms Kauņas apturēta uzņēmēja vadītās firmas automašīna “Volkswagen Passat”, kurā bez viņa sēdējis vēl arī kolēģis. 

Uzņēmējs mēģināja zvanīt policijai, taču incidenta vietā neesot bijis tīkla pārklājums jeb tā dēvētā zona. Drīz pie viņa auto durvīm parādījies kāds romu tautības vīrietis un mēģinājis uzsākt sarunu. Saprotot, ka nekas neizdodas, piepeši lietā likti ieroči – kopā ar kādu līdzzinātāju laupītāji šādā veidā izmetuši no automašīnas tās vadītāju, viņa kolēģi, un spēkratu aizdzinuši.

Vīrietis arī apstiprinājis, ka aizpagājušajā nedēļā - laikā, kad vēl notikusi Ievas meklēšana - ar viņu sazinājušās Lietuvas tiesībsargājošās iestādes.

Viss sācies ap trijiem naktī

“Tas notika aptuveni pirms gada. Kopā ar kolēģi no Latvijas braucām uz Vāciju pakaļ jaunai automašīnai. Ceļu uzsākām pusnaktī, nākamās dienas pēcpusdienā plānojām būt galā. Tolaik nebija bažu par to, ka kaut kas šī brauciena laikā varētu noiet greizi,” portālam Delfi.lt izstāstīja latvietis. Braucot līdz Lietuvas pilsētai Kauņai, viņš kopā ar ceļabiedru pieturējis tikai vienu reizi - Bauskā.

“Pabraucām garām Panevēžai un nogriezāmies uz Kauņas pusi. Visu šo laiku braucu, izmantojot kruīza kontroli, saglabājot ātrumu 90km/h. Kolēģis teica, ka nosnaudīsies, sarunājām, ka pēc tam mainīsimies vietām. Jutos mierīgi, ceļš bija tukšs,” turpina vīrietis.

Taču piepeši aptuveni pulksten 3:00 naktī šoferis pamanījis, ka viņa automašīnai, ieturot aptuveni 10-15 metru distanci, seko kāds “Audi” markas spēkrats.

Līdz “avārijas” situācijai ilgi nebija jāgaida

“Tā automašīna mums ļoti strauju tuvojās. Lai arī konstanti braucu uz 90km/h, atpakaļskata spogulī ievēroju, ka gaismas no aizmugurē braucošās automašīnas kļūst arvien tuvākas. Vadītāja uzvedība uz ceļa bija pagalam aizdomīga – te viņš pietuvojās, te sabremzēja un iepalika. Vienā brīdī viņš piebrauca mums tik tuvu, ka spogulī vairs neredzēju viņa auto reģistrācijas numuru. Tā nobraucām aptuveni 10-15 kilometru,” atceras liecinieks, “sākumā nodomāju, ka tas ir kāds agresīvs vadītājs, kurš vienkārši mēģina man norādīt, ka braucu par lēnu, taču, kā jau teicu, es nemitīgi uzturēju vienādu ātrumu, un blakus josla vēlajā nakts stundā bija pilnīgi brīva.”

Tad nācis spējš trieciens no aizmugures.

“Sapratu, ka tas bija tīši izraisīts. Rezultātā mans auto sāka nekontrolēti slīdēt no vienas ceļa puses uz otru. Biju priecīgs, ka vispār izdevās to savaldīt, iztiekot bez smagākas avārijas. Atgūstot kontroli pār stūri, samazināju savu ātrumu uz 50km/h un pavēroju, ko dara tie tur otrajā auto. Arī viņi krasi samazināja ātrumu, pārkārtojās manā joslā un sāka mudināt, lai pieturam ceļa malā. Sabijos. Īsti nesapratu, ko darīt, taču pirmā doma bija, tāda, ka bēgt nedrīkst un ir jāsauc policija, jo citādi viņi samelos, ka avāriju izraisījām mēs,” atstāsta vīrietis.

Nespējot panākt savu, liek lietā ieročus

“Apstājāmies ar 20 metru distanci viens no otra. Pirmais pie mums atnāca otrā auto vadītājs un teica, ka esam tīšuprāt viņā ietriekušies. Tobrīd pamodās mans kolēģis un drudžaini jautāja, kas noticis. Mēģinot sazvanīt policiju, skaidroju, ka esam iesaistīti tīšuprāt sarīkotā avārijā. Mobilā telefona zonas nebija, šobrīd atceroties rodas jautājums: varbūt viņiem līdzi bija kāda ierīce ar kuras palīdzību bloķēt pārklājumu,” spriež uzņēmējs.

“Sāku vērot, ko dara pārējie, kuri brauca tajā otrajā mašīnā. No pasažieru sēdvietas izlēca kāds jauneklis un sāka skaļi klaigāt par to, ka mašīna ir sadauzīta. Palūdzu viņam atgriezties atpakaļ automašīnā un gaidīt policiju. Viņi abi aizgāja, parunājās, izkāpa un atkal nāca man pretī. Pēc atkārotas īsas sarunas man tika paskaidrots, ka viņi nesaprot, kā notikusi avārija. Tad man palūdza aizpildīt saskaņoto protokolu. Atteicos un vēlreiz paskaidroju, ka gaidīšu policiju,” atceras cietušais.

Abi Latvijas valstspiederīgie vēl kādu laiku pūlējušie sazvanīt policiju, taču neveiksmīgi. Piepeši abi atskārtuši, ka otrs automobilis viņiem strauji tuvojas. “Pēkšņi no tā izlēca divi bruņoti vīrieši un ar varu piespieda mūs pamest mūsu automašīnu,” stāsta uzņēmējs.

Tēmējot galvā, nozog tālruni un automašīnu

“Viens no bruņotajiem uzbrucējiem bija tas pats vīrietis, ar kuru iepriekš, lai arī savādā manierē, taču mierīgi runājāmies. Kad izkāpu no automašīnas, viņš, stāvot divus trīs metrus no manis, pavērsa savu pistoli no manas galvas uz kājām un pavēlēja iet uz Kauņas meža pusi, kamēr manam kolēģim lika kustēties Klaipēdas virzienā. Soļojot nonācu līdz metāla aizžogojumam, kas domāts dzīvnieku pasargāšanai no šosejas. Teicu, ka tālāk netieku, un tad man lika iet otrpus - kopā ar kolēģi. Nogājām kādus 20 metrus. Mums pateica, lai nometam telefonus un guļamies ar seju pret zemi. Viņi savāca telefonus un aizbrauca,” atstāsta cietušais vīrietis.

Spriežot pēc uzņēmēja teiktā, kopumā uzbrukumā bijuši iesaistīti 4 vai 5 vīrieši. Puse no tiem sasēdusies vienā auto, daļa otrā, un visi aizbraukuši Kauņas virzienā. Neliešu vadītā “Audi” numuru cietušais tā arī nav spējis iegaumēt.

Abi aplaupītie ar ceļa malā atrastiem plastmasas gabaliem atzīmējuši vietu, kur palaisti brīvībā, un tad gāja Klaipēdas virzienā. Bijis bail, ka noziedznieki atgriezīsies. 

Pēc kāda laika abi ievērojuši namu, kurā deg gaisma, taču noskaidrojies, ka tā iemītnieki nav sevišķi laipni – abiem svešajā valstī aplaupītajiem vīriešiem ieteikts “tīties projām”. Atteikts arī lūgums izsaukt policiju. “Pēc kādas pusstundas tomēr atgriezāmies pie šī nama, un saimnieks piekrita izsaukt policiju.

Policija ieradās pēc 2 stundām. Jāsaka, ka viņi nebija pārāk šokēti, izdzirdot par to, kas ar mums noticis. Mums tika palūgts parādīt to vietu, kur esam aplaupīti. Kad pateicām, ka varam to izdarīt, mūs sāka uztvert kā avārijas sarīkotājus! Jo kā gan citādi mēs tik sīki varot visu atcerēties,” ar sašutumu atceras latvietis, “nonākot atpakaļ nozieguma vietā, policisti mēģināja atrast mūsu telefonus, taču tas viņiem neizdevās.”

Pēcāk kaimiņvalsts likumsargi abus nogādājuši vienā no Kauņas policijas iecirkņiem. Tur notikušo Latvijas uzņēmējs joprojām atceras ar rūgtumu.

Policisti rīkojušies pagalam aizdomīgi

“Īsumā – jutāmies nevis kā cietušie, bet gan kā bandīti. No policistiem izskanēja, ka esam paši nobēdzinājuši savu automašīnu, tādējādi cerot izkrāpt naudu. Iecirknī bija ļoti auksts – ne vairāk kā +5 grādi, bet man mugurā bija tikai džemperis. Mums nepiedāvāja pat tēju. Vienkārši pavēlēja sēdēt mierīgi. Visu laiku mani nepameta doma, ka šie policisti, iespējams, ir uz vienu roku ar laupītājiem – pilnīgi neviens no klātesošajiem neizrādīja ne mazāko vēlmi mums palīdzēt,” sašutumā atceras latvietis, “pēc 2 stundu sēdēšanas iecirknī uzjautājām, ko mēs īsti te gaidām. Uz to mums atcirta, ka tiekot gaidīts vadības lēmums.”

Pirms izvaicāšanas latvietim arī likts parakstīt kaut kādu dokumentu, kurš bijis tikai lietuviešu valodā. Uzņēmējs atbildējis, ka neliks savu parakstu zem tā, ko nesaprot. Viņam piedāvāts tulkojums krievu valodā, taču arī tādam dokumentam cietušais nav vēlējies ticēt.

“Beigu beigās tika izdomāts šāds variants: es runāšu krieviski, kāds to visu tulkos, un viss tiks filmēts. Process aizņēma teju visu dienu un šķita tik stulbs, ka pat šodien to atceros nelabprāt,” teic uzņēmējs.

Situācija mainās, kad iesaistās Latvijas policisti un tuvinieki

Cerība, ka viss tomēr atrisināsies normāli, radusies vien tad, kad abus pazudušos ar Latvijas Valsts policijas starpniecību sākuši meklēt tuvinieki no Latvijas. Tikai tobrīd kaimiņvalsts likumsargi esot apjēguši, ka problēmas, kurās nonākuši abi vīrieši, ir reālas.

“Kad viss beidzās, kaimiņvalsts policisti mums pateica ardievas. No iecirkņa izgājām tādi paši kā ienācām – bez telefona un bez jebkādiem dokumentiem. Šķita, ka nevienam tas nerūp. Kādam no policistiem – domāju, tas pat varēja būt iecirkņa galvenais – uzjautāju, ko man darīt, ja kāds mani apturēs un pajautās, kas esmu? Viņš man atbildēja tā, ka vēl šobrīd pārņem savādas izjūtas: "Visi zinās, kas jūs esat, jo šis viss jau ir noticis"". Tas bija tik savādi! Kas zinās? Tie, kuriem vajag?” neizpratnē palicis cietušais vīrietis.

Dīvainības sekojušas arī pēc tam. Par to, kā virzīta abu vīriešu lieta, viņiem nav zināms vēl šobaltdien. No Kauņas policijas neviens tā arī nekad nebija piezvanījis.

Lieta izbeigta pierādījumu trūkuma dēļ, taču jautājumi paliek

“Pēc tā visa sapratām, ka kaut kas tur nav īsti kārtībā, taču ko gan mēs varējām iesākt? Reiz apjautājos, kā Kauņas policijai sokas, un man atbildēja, ka darbs rit uz priekšu un visi smagi strādā. Šis arī ir pēdējais komentārs, ko saņēmu no Lietuvas likumsargiem. Tad atnāca dokumenti, ka lieta izbeigta,” pastāsta uzņēmējs.

Apdrošinātāji piekrita segt viņa zaudējumus, taču tikai gadījumā, ja cietušais atteiksies no tiesībām uz nozagto auto gadījumā, ja to atrod. “Policijas iecirknī mums arī jautāja, vai esam droši, ka mums draudēts ar ieroci. Teicu, ka esam, jo agrāk esmu darbojies apsardzes sfērā un zinu, kā izskatās ierocis,” papildina vīrietis.

Laupītāju bandas šoferis šķitis ļoti pieredzējis autovadītājs

Cietušais arī piebilst, ka ir lasījis atsevišķas publikācijas par Ievas Strazdauskaites gadījumu un atceras autovadīšanas ekspertu teikto par to, cik bīstami ir lielā ātrumā uz šosejas taranēt braucošu spēkratu: “Manuprāt, “Audi” vadītājs bija patiešām labs šoferis. Viņš ietriecās mūsu automašīnā un, atšķirībā no manis, nezaudējot kontroli atgriezās savā iepriekšējā pozīcijā. Parastiem šoferiem šādas prasmes nemēdz būt, jābūt pieredzējušam, lai tādus manevrus uz ceļa veiksmīgi izpildītu,” prāto cietušais no Latvijas.

*Portāls Kasjauns.lv aicina lasītājus rakstīt uz e-pastu: kasjauns@kasjauns.lv gadījumā, ja ar jums uz Latvijas, Lietuvas vai jebkuriem citiem auto ceļiem noticis kas līdzīgs.