Rozīte vienlaicīgi tiekas ar trim puišiem

Izrādījās, arī viņa draugi fano par TV3 laika ziņu diktori… Viņi – Jānis U., Jānis T. un Viktors – satikās un nebaidījās TV «sejai» uzdot visus interesējošos jautājumus. Puiši ierodas pamatīgi sagatavojušies – jautājumi ir laboti, papildināti un aizņem vairākas lapas, turklāt trijotne parūpējusies arī par Maijas tēlam pieskaņotu smalku rozā rozīšu pušķi un šampanieša pudeli, ko pasniegt meitenei. Sarūpēts arī vēl kāds īpašs pārsteigums, kas būs intervijas noslēgumā.

Glāzēs tiek ieliets šampanietis, saskandināts par jauko tikšanos, un kompānija sāk pļāpāt par zvaigžņu lietām. Maija gan puišiem atklāj, ka pati kā zvaigzne nemaz nejūtas un uz to nemaz nav tiekusies.

«Vai es bērnībā jau zināju, ka būšu televīzijas un radio cilvēks un runāšu mikrofonā? Nē,» atklāj Maija, kura atmiņu kladēs allaž rakstījusi, ka kļūs par pārdevēju. Agrā jaunībā viņa jau sākusi darboties rakstošajā žurnālistikā un tad nokļuvusi radio «Capital FM» vēl tā projekta izstrādes stadijā, tāpēc radio Maija var saukt arī par savu «bērnu». Ar to arī viss sācies.

Jānis U.: Bet kā tas sanāca, ka tu kā radiocilvēks nokļuvi arī televīzijā?

Maija: Pirms gadiem trim vai četriem mani pieaicināja ziņu kanālā «TV24», tur kādu laiku lasīju mūzikas un izklaides ziņas. Pienāca brīdis, kad arī tas projekts «nostopējās», un no kolēģes  uzzināju, ka TV3 izsludinājis «jauno seju» atlasi un ka gaidāmas proves. Atlase notika tieši tajā laikā, kad man radio bija tiešraide, un es domāju, ka nāksies atteikties, bet beigās gan izlēmu, ka jāiet, spītējot šķēršļiem. Izkārtoju sev brīvāku laiku, izstāvēju milzīgajā rindā, kurā bija apmēram 300 meitenes. Visu dienu pavadīju tur, pie tam drausmīgā stresā, un, kad pienāca mana kārta, balss pat trīcēja. Neko daudz man nepaguva pajautāt, jo biju viena no pēdējām. Žūrija bija pārgurusi, bet laikam radās iespaids, ka no manis kaut kas var sanākt.

Jānis T.: Tev nepietika tikai ar darbu radio?

Maija: Uzskatu, ka darbs TV un radio viens otram netraucē, un televīzija – tas ir jau jauns pakāpiens.

Jānis U.: Laika ziņās tev aizmugurē ir vienkārši zaļš fons, nevis tu stāvi pie kartes, vai ne?

Maija:Nē, fons ir zils!

Viktors:Labi, fona krāsai tāpat nav nozīmes. Tev jāskatās uz vienu pusi, bet ar roku jārāda kaut kur citur...

Maija: Jā, pie tā ir jāpiešaujas! No sākuma, protams, ir nepierasti, bet kopumā man izdevās gana ātri visu apgūt un sākt orientēties, kas, kur un kā jārāda.

Jānis U.: Kādreiz ir arī misējies?

Maija:Jā, citreiz ir jāatceras tik daudz informācijas, bet prāts ir pilns paralēlām domām, un tad sanāk pārteikties.

Jānis T.: Vai tad tev tas viss jāatceras no galvas? Priekšā nerāda špikeri?

Maija: Nē, man nav špikera! Tā lieliski var uztrenēt atmiņu. Un, kad tu domā par kaut ko vienu, sanāk pateikt ko pilnīgi citu, nekā vajag, un tu pat nepamani, ka esi pārteikusies, un, kas vēl smieklīgāk, to nepamana arī režisors un filmēšanas procesā iesaistītie pārējie cilvēki. Pēc tam, tikai noskatoties ierakstu, redzu, ka, piemēram, esmu pateikusi «atbilst» vietā «atbalstīt». Bet drausmīgu izgāšanās brīžu nav bijis. (Smejas.)

Viktors (smejas): Un kā ar temperatūrām? Droši vien ir normāli, ja sajūk un kādreiz plusa vietā pasaki mīnusu?

Maija (smejas): Jā, protams! Ir daži skatītāji no Ventspils, kuri tam visam seko līdzi – raksta, zvana un ir ļoti nobažījušies par to, ka man bieži sanāk apstāties priekšā uzrakstam ar Ventspils temperatūru. Viņi jūtas ļoti aizvainoti un apdalīti, ko es, protams, ņemu vērā un iespēju robežās paeju malā. Saprotu, ka viņiem ir svarīgi pašiem savām acīm redzēt tieši to atzīmi, kas ir pie Ventspils, bet – no otras puses – mums taču Latvijā temperatūras amplitūda lielākoties absolūti minimāla, turklāt vienmēr nosaucu, cik silts gaiss gaidāms Kurzemē pie jūras, kur ir taču arī Ventspils! Nevar būt, ka Ventspilī ir +20, bet Liepājā tikmēr +2!

Jānis T.: Bet sūta taču arī pozitīvas vēstules?

Maija: Jā, es šad un tad saņemu tortes, dažreiz ziedus. Es jūtos ļoti priviliģēta, salīdzinot ar citiem cilvēkiem, kuri strādā publiskajā telpā. Lai cik dīvaini tas neliktos, man uz radio gandrīz simtprocentīgi tiek sūtīti labi, uzmundrinoši vārdi. Tas ir ļoti, ļoti patīkami.

Jānis U.: Atgriežoties pie radio – «Capital FM» pārsvarā skan deju mūzika. Vai tā arī ir mūzika, kas tev pašai vislabāk patīk?

Maija: Man patīk pa drusciņai no visa kā. Izvēlos dziesmas nevis pēc žanra vai izpildījuma, bet pēc skanējuma. Tāpēc arī ir ļoti plašs dažādu žanru izpildītāju spektrs, kas man patīk.

Jānis U.: Par Maijas Rozītes dienu tā kā viss būtu skaidrs. Bet tagad pastāsti, kāds ir tavs piektdienas vakars!

Maija: Es nezinu, vai esmu sevi apdalījusi, bet mana diena arī paredz to, ka man piektdienas vakarā vairs īsti nepietiek spēka vēl kaut kam vairāk. Koncertus joprojām apmeklēju, bet tā, ka es varētu sevi saukt par kaut kādu «klubotāju», noteikti nav.

Jānis U.: Par klubu mēbeli...

Maija: Nē, vispār tālu no tā! Es klubos tagad parādos pavisam reti. -

Jānis T.: Varbūt tev patīk ceļošana?

Maija: Ceļošana man ir ļoti, ļoti tuva lieta! Bet arī tās pašas aizņemtības dēļ – man tagad ir sešas darba dienas nedēļā, aizbraukt kaut kur ir sarežģīti. Tā kā kādus trīs gadus nekur neesmu bijusi. Ceru to izlabot kaut kad šovasar.

Jānis U.: Jāstrādā sešas dienas nedēļā – tas nav godīgi!

Viktors: Droši vien tāda vēlme tev bija arī pagājušajā pavasarī – o-o, šogad noteikti kaut kur aizbraukšu! (Smejas.)

Maija: Nē, es īstenībā pagājušogad biju noskaņojusies pamatīgam blīvam darba periodam un sevišķi nedomāju par to, ka kaut kur vajadzētu aizbraukt. Jo citādi droši vien varētu prātā sajukt. (Smejas.)

Viktors: Labi, pajautāsim – kādas tev ir (pēdiņās) attiecības ar Māri Grigali? (Smejas.)

Jāņi (smejoties): Jā, viņš taču ir tāds laika ziņu guru!

Viktors: Atzīšos, ka mostos ar «900 sekundēm», bet vakarā skatos TV3 ziņas. Tad tā sanāk: Grigalis – no rīta, Rozīte – vakarā.

Maija: Attiecības mums ir labas – mums nav, ko dalīt, jo katrs no mums izvēlējies savu pasniegšanas formu, un man šķiet, ka mēs ne «pārklājamies», ne konkurējam, lai gan produkts ir viens un tas pats.

Bet jūs teicāt par laika ziņu ekspertu un profesionāli. Man šķiet, ka jānošķir divas lietas – viņš rīko laika ziņu šovu, bet es lieku akcentu uz informāciju. Es uz šovu nepretenedēju. Un, ja man kāds teiktu – taisi šovu, esi dzīvāka, es to droši vien no sevis nevarētu izspiest, un, ja arī varētu, diezin vai tas izskatītos dabiski, un diezin vai tas ir vajadzīgs. Mārim ir sava niša, Latvijā viņš tajā ir vienīgais, kaut gan ārzemēs laika ziņu šovi nav nekāds jaunums. Ir laika ziņas, kurās cilvēks ir ģērbts izklāstāmo ziņu stilā: piemēram, šodien ir saule un 40 grādu karsts, tad viņš stāv studijā peldkostīmā, un kas tik vēl ne.

Jānis U. (šokēts): Ir tādas lietas?

Maija: Jā, protams, - it sevišķi Štatos.

Jānis U.: Tātad tu laika ziņās nepietēlo – tu esi tāda, kāda esi?

Maija: Lielos vilcienos – jā.

Jānis U.: Tad tu arī ikdienā esi tāda pati kā TV ekrānā?

Maija: Reizēm man draugi saka – kāpēc tevi televīzijā taisa tik nopietnu un lietišķu, tā tu izskaties vecāka! Tomēr darbā ir jābūt zināmai daļai lietišķuma. Dzīvē esmu atraktīvāka un jautrāka, gaisīgāka. Bet katrā ziņā nevienā sfērā – ne darbā, ne televīzijā – es īpaši nepietēloju. Protams, ir reizes, kad ir slikts garastāvoklis, bet to rādīt nedrīkst. Jāiet ar smaidu.

Viktors: Standarta jautājums no darba intervijas – kāda ir tava labākā rakstura īpašība?

Maija: Vienmēr esmu domājusi – kā tie cilvēki uzvedas darba intervijās un kā viņi spēj uz visiem šiem jautājumiem adekvāti noreaģēt un kaut ko sakarīgu pateikt! Man visas šīs darba intervijas gājušas secen, un tāpēc es nezinu, nevaru pateikt, kādas ir manas labās īpašības. Tas jāprasa citiem!

Jānis T.: Varbūt kaut ko vari izsecināt no tām vēstulēm, ko tev skatītāji un radioklausītāji sūta...

Maija: Jā, esmu ārkārtīgi paškritiska. Reizēm, kad grūtāka diena, domāju – ko gan es te daru, - mežģās mēle un vispār nekas nesanāk! Klausītāju pozitīvās atsauksmes tādos gadījumos ļoti uzmundrina.

Mana labā īpašība varētu būt tā, ka esmu ļoti punktuāls un atbildīgs cilvēks. Esmu ļoti precīza.

Puiši: Jā, tu uz interviju atnāci agrāk par mums! (Smejas.)

Viktors: Vēl darba intervijās parasti jautā – kur tu redzi sevi pēc pieciem, desmit gadiem? Piemēram, es esmu atbildējis, ka man būs māja, sieva, trīs bērni, mašīna un jahta. (Smejas.)

Jānis T.: Un iestādīts koks dārzā.

Maija: Un dēls izaudzināts! Nezinu, varu sev nospraust mērķus, bet, ņemot vērā, ka man dzīvē viss noticis tā, it kā kāds cits to visu būtu saplānojis, nevaru teikt, kur es būšu, bet domāju, ka darbošos šajā pašā jomā. Ļoti gribētos augt un attīstīties televīzijā – laika ziņas tomēr ir tāds ierobežojošs formāts, kurā nevar sevi pa īstam parādīt.

Viktors: Izskatās, ka tev nākotne vairāk vai mazāk saistās ar karjeru...

Maija: Jā, protams! Man nešķiet, ka vajadzētu runāt par to, ka esmu ieplānojusi tik un tik bērnus, vai būšu precēta vai ne. Tas viss notiks pats par sevi, tā kā tam jānotiek.

Jānis U.: Viņi man vakar nosmādēja jautājumu – vai tu tici liktenim? Bet es jau dabūju tavu atbildi! (Smejas.) Un kas tas būtu, ko televīzijā gribētos darīt?

Maija: Noteikti kas saistīts ar mūziku, izklaidi, tām lietām, kas sasaucas ar to, ko es jau daru radio.

Jānis T.:Kad bija atlase uz MTV vīdžejiem – tu gāji?

Maija: Nē.

Jānis T.: Viktors gan gāja!

Maija: Es tajā laikā biju ļoti ierakusies darbos.

Viktors:Bet, re, kā tas projekts neveiksmīgi beidzās! Man jau šķiet, ka tur ir menedžmenta problēmas – pēkšņi «MTV Latvija» visu aizver ciet!

Maija: Kamēr pārēji divi Baltijas MTV vēl tā kā darbojas! Esam antiņu statusā, kā parasti.

Viktors: Kā zināms astronomiski pavasaris ir klāt...

Maija: Arī meteoroloģiski!

Viktors (smejas): Vai tu parasti gaidi pavasara atnākšanu?

Maija: Jā! Es ļoti gaidu pavasari, jo arī pati esmu pavasara bērns, un man drīz būs dzimšanas diena...

Jānis U.: O-o-o, tad atkal torte jāsūta! (Smejas.)

Maija:Pavasaris man noteikti ir mīļākais gadalaiks, jo man ziemas periods šķiet ļoti nomācošs, un es gaidu katru mazāko pazīmi, ka liecina par pavasara tuvošanos. Turklāt es arī nepiederu ne pie slēpotāju, ne slidotāju klana...

Jānis T.: Mēģinājusi esi?

Maija: Godīgi sakot – nē.

Viktors: Tur varbūt tā lieta! (Smejas.) Bet kā ar velosipēdu?

Maija: Jā, es kādreiz tā pusprofesionāli nodarbojos ar riteņbraukšanu!

Jānis U.: Tad jau tu esi no tiem, kuri būtu gatavi pārcelties kaut kur uz dienvidiem, kur visu laiku ir saule. Kaut kur pie Vidusjūras...

Maija: Ja turpināsies šādā te stilā, un es kā laika ziņu speciāliste (smejas) varu novērot tendenci, ka pie mums ziemas kļūst garākas vai arī viss pārvēršas vienā lielā rudenī, tad varbūt derētu apsvērt šādu iespēju. Bet vispār man vienmēr ir paticis tas, ka pie mums Latvijā ir izteikti četri gadalaiki. Losandželosā, kur visu laiku ir suta, to nevar izbaudīt. Pie tam tur nāk klāt visādas citas problēmas kā, teiksim, viesuļvētras.

Jānis U.: Man tev ir ļoti personisks jautājums – kad tu pēdējo reizi raudāji?

Maija: Sagraušu savu tēlu jūsu acīs, - esmu ļoti jūtīga. Varu raudās filmās un tā tālāk. Bet man liekas, ka izraudāties ir labi – neturēt visu sevī.

Viktors: Un kura bija pēdējā filma, par ko sanāca paraudāt?

Maija: Pirms pāris nedēļām redzēju filmu «Mārlijs un es».

Viktors: Tieši gribēju teikt. (Smejas.) Skatījos to filmu kopā ar vienu meiteni, un viņa arī raudāja! Es turējos! (Smejas.)

Jānis U.: Labi, uz šo jautājumu tu atbildēji. Bet kāds ir nekorektākais jautājums, kas tev intervijā ticis uzdots?

Maija: Varbūt tas nav gluži jautājums, bet ir gadījies, ka cilvēks mani intervē, bet nezina, kā mani sauc. Vai nosauc mani citā vārdā... Mani nez kāpēc jauc ar vienu meiteni, kurai ir tāds pats uzvārds kā man.

Viktors: Man bijis tā, ka cilvēki nāk pie manis uz darba interviju, bet priekšā uz galda stāv citas filmas, piemēram, ceļojumu aģentūras, buklets. Kad jautāju – uz kurieni esi atnācis, viņš atbild, ka uz ceļojumu aģentūru...

Maija: Jā, tā ir ļoti pierasta prakse. Tāpat daudziem, kuri grib strādāt televīzijā, liekas – kas gan tur ir? Iešu es arī pasēdēšu ekrānā! Bet, kad viņi uzzina visus tos pienākumus, kas jāveic...

Šad un tad arī par sevi esmu dzirdējusi komentārus: «Viņai ir piecu klašu izglītība, blondīne, uzreiz var saprast, caur cik gultām viņa tur nonākusi.» Jā, varbūt tas šķiet pagalam elementārii. Es nesaku, ka tas ir kaut kā ārkārtīgi sarežģīti, bet ir lietas, pie kurām, strādājot televīzijā, ir jāpiešaujas, un visiem gluži tas neizdodas.

Jānis U.: Vai esi saskārusies ar diskrimināciju arī savā profesionālajā karjerā? Tevi varbūt neņem nopietni izskata dēļ?

Maija: Godīgi sakot – nē. Manā ceļā viss izveidojies tā, ka man nevienam nekas nav bijis jāpierāda – esmu lēnām un mērķtiecīgi virzījusies pa karjeras kāpnēm. Daudzi kolēģi mani atceras jau no skolas laika, kad arī izskatījos citādāk.

Jānis U.: Kurā skolā tu gāji?

Maija: Visus 12 gadus nomācījos Rīgas 3. vidusskolā.

Jānis U.: Mēs uz turieni gājām basketbolu skatīties, kad mūsu komandas spēlēja.

Maija:Jā, basketbols tur bija cieņā. Mans klasesbiedrs bija basketbolists Armands Šķēle.

Jānis U.: Tu biji teicamniece?

Maija:Būtībā – jā. Man vienmēr bijusi gaiša, viegla galva. Man viss padevās – varēju nezināt precīzi, bet «izbraukt» gan nebija problēmu. Man patika daudzi gan eksaktie, gan vienlaikus arī humanitārie priekšmeti - lielā cieņā bija ķīmija, fizika, bet vislabāk tomēr padevās valodas.

Viktors: Cik? Lasīju, ka tu runā septiņās valodās...

Maija: Jā, esmu mācījusies septiņas valodas. Bet dažas no tām jau aizmirsušās, jo netiek pielietotas ikdienā. Gatavojos drīzumā apmeklēt portugāļu valodas kursus.

Nu skatos, ka jūsu jautājumi beigušies?

Viktors: Mēs jau varētu kaut līdz astoņiem runāt! (Smejas.) Vispār – kad mums zvanīja no «Rīgas Viļņiem», lai sarunātu tikšanās laiku, domājām, ka visērtāk jau būtu tikties pēc darba, bet atcerējos – ā, Maijai taču vakarā jālasa laika ziņas!

Maija: Jā, tūlīt došos uz televīziju!

Jānis U.: Jā, mēs noteikti šovakar skatīsimies laika ziņas! Klau, tu jau zini, ko tev būs jāvelk mugurā?

Un te seko pārsteigums – puiši speciāli šai tikšanās reizei sagatavojuši īpašus krekliņus ar uzrakstu «Maija #1». Pašiem tādi jau mugurā, un viens tiek arī Maijai. Visi draudzīgi nofotografējas, vēl nedaudz papļāpā, un nu jau Maijai ir laiks doties uz televīziju. Puiši atvadās, smejot, ka drīz jau atkal tiksies – skatoties uz Maiju TV3 laika ziņās.