Zanders: tavu pensiju valsts atdot citam
2009. gada 24. aprīlis, 16:07

Zanders: tavu pensiju valsts atdot citam

Jauns.lv

Pēdējo nedēļu laikā amatpersonas sabiedrību bieži „iepriecina” ar izvēli: vai nu valsts „noliesē” par 40% (slikti), vai Latvija nesaņem starptautisko aizdevumu (ļoti slikti). Man tomēr liekas, ka gradācija sliktuma pakāpēs ir nosacīta

Proti, „sliktajā” gadījumā tiek grauts tiesiskās paļāvības princips. Ja cilvēks apzinīgi veic sociālās iemaksas, tad tas ir nepieņemami, ka viņa iemaksas vienā jaukā dienā izrādās izkūpējušas gaisā. Vispirms izrādās, ka tiek samazinātas iemaksas pensiju 2.līmenī. Pēc tam izrādās, ka viņš nevar cerēt uz solīto arī bezdarba un vecāku pabalstu sfērā. Valstij neesot naudas. Tad nu šim pilsonim rodas loģisks jautājums: ja valsts nepilda savas saistības, kāpēc viņam būtu jāpilda savējās? Kāpēc maksāt nodokļus, ja tie nepalīdz nedz pašam, nedz paziņām (pensionāriem, bez darba palikušajiem utt.)?

Komentējot pilsoņu iespējamo vēršanos Satversmes tiesā, premjers Dombrovskis diezgan vīzdegunīgi atkārto, ka ir situācijas, kad tiesiskās paļāvības princips nesaglabājas, jo realitāte ir nepielūdzama. Var jau politiķus saprast, jo vai nu viņi vēlēšanu priekšvakarā speciāli kaitinātu cilvēkus. Naudas tiešām ir tik, cik ir. Tomēr liekas, ka amatpersonas, piesegušās ar skaitļiem, vēl vāji apzinās, cik tālejošas sekas būs šiem tiesiskās paļāvības principa pārkāpumiem. Nav jau tā, ka cilvēki Latvijā būtu tik infantili, ka nespētu saskatīt kopsakarību starp budžeta stāvokli un sociālajām izmaksām („mani neinteresē, no kurienes jūs ņemat man pienākošos naudu”). Cilvēki (vienalga – uzņēmēji vai darba ņēmēji) situāciju uztver pietiekoši adekvāti, bet – nevar tiesisko paļāvību pārkāpt REGULĀRI. Solīt nodokļus necelt, tomēr paaugstināt, „papīros” rakstīt vienu (dažādas garantijas biznesam, palīdzība attiecībās ar bankām u.c.), bet dzīvē to nepildīt. Un nu kā „kronis” visam šie sociālie jautājumi... Respektīvi, var uzrīkot forsmažoru vienreiz, bet ne ik mēnesi. Pretējā gadījumā cilvēki neuzticēsies valstij arī pēc gadiem, kad būsim no krīzes izķepurojušies. Tas vairs nav „slikti” – tas ir nāvējoši.

Protams, var atcirst, ka viegli jau spriest „no malas” – kur tad lai valdība to naudu grābj? Godīgi sakot, nezinu (lai gan nedomāju arī, ka tas būtu žurnālista pienākums), tomēr domāju, ka pēdējās pilsoņu paļāvības valstij zušana ir tikpat slikta kā kredīta nedabūšana.

Tēmas