Izlaidumi nāk un iet, bet – nemainās?
Skaistais izlaidumu – uh! un ah! – laiks, kāda nekad vēl nav bijis un otrreiz nebūs. Tomēr... Ja esi kaut reizi biji izlaidumā, tad tu par tiem zini gandrīz visu. Un pirmā atziņa – cik tas ir ļoti garlaicīgi! Īpaši vērotājam no malas. Tu skaties, kā nebeidzamā rindā pēc sava izglītības dokumenta dodas sveši cilvēki. Iespējams, vienīgi veļas mašīnas darbības vērošana varētu būt garlaicīgāka. Lai negarlaikotos, ļāvos atmiņām un pārdomām, kurās gribētu dalīties.
Ir lietas, kas mani izlaidumos pārsteidz atkal un atkal.
Pirmā – apģērbs. Ko gan citu vērosi, ja īsti nav ko darīt. Nākas skatīties uz to, kā cilvēki izskatās. Pirmās, protams, ieraugi pusaudzes, kas pēc gara kedu perioda uzvilkušas augstpapēžu kurpes. Jautrā zvāļošanās jau ir žanra klasika, šādiem skatiem izlaidumos vienkārši jābūt. Tad uzmanību pievērš greznāki tērpi, kas liek domāt, ka izlaidumu, iespējams, varētu apvienot ar kāzām. Garās kleitas slauka grīdu un vēlāk arī skolas pagalmu, dažas meitenes padomājušas pat par diadēmām un kažokādu apmetņiem. Tas ir skaisti! Pat tad tas ir skaisti, ja neviļus noklausies sarunu, ka vienai kleita vesta pat no Amerikas, bet otra pēc žurnālā redzēta parauga lūgusi modes māksliniecei uzšūt Gucci jaunākās kolekcijas kleitiņu. Uzspīd zobu rotas, dārgi auskari, mirdz ziedi matos un pleciem uzklātais krēms ar zelta spīdumu. Skaisti tas šķiet līdz brīdim, kad sapucēto pulciņa malā ieraugi vecākus. Reizēm esmu izjutusi gluži taustāmu neērtības un netaisnības sajūtu, ieraugot blakus līdz pēdējam pārpucētām meitām, ar vizāžista gatavotu grimu un frizētavā vairākas stundas veidotu sarežģītu frizūru sagurušas un ikdienišķi apģērbtas mammas. Un, ziniet, arī tēti nereti ģērbjas parastos darba uzvalkos. Vēl trakāk, ja redzi, ka uznācienam šajā vienā dienā atdota ģimenes pēdējā nauda, tāpēc mamma uzvilkusi vecu apģērbu, viņai nav pieticis naudas (un laika) frizierim. Kontrasts nav patīkams, jo būtībā svētki ir arī viņiem. Es jau saprotu, ka izlaidumā turpinās samērīšanās un izrādīšanās, kas notiek arī citur. Bet, manuprāt, pārspīlējumi skolās redzami visasāk. Man šķiet, ka skolas, ja vien gribētu, varētu kaut ko darīt, lai to mainītu, lai mainītu uzstādījumu – kas šajā dienā ir svarīgi! Bet tas notiks tikai tad, ja skolotāji paši to vēlēsies, kad vecāku sapulcēs pirms izlaidumiem nebūs jādzird, piemēram, šādi ierosinājumi: “Ziniet, mūsu skolā ir tradīcija, ka skolotāj saņem dāvanas gan žetona vakarā, gan izlaidumā.” Vai vēl viena manu atmiņu pērle: “Jā, Melngalvju nama īre maksā 800 latu stundā, bet pagājušā gadā kolēģei tur ļoti patika, mēs taču nevaram atpalikt!” Tāpēc man tīri labi patīk augstskolas izlaidumi ar talāriem, kuros grūti atpazīt studentus, bet vismaz ārēji viņi šajā dienā ir vienādās pozīcijās – skaistā startā.
Otrs jautājums, kas mani vienmēr nodarbinājis, kad atkal nākas piedalīties kādā izlaidumā, – kāpēc skolas neko nemaina izlaidumu scenārijos? Vienmēr –visos, visos izlaidumos, kur gadījies būt – absolūti nav padomāts par viesiem un sveicējiem. Pašai nācies lauzties cauri sasvīdušiem ķermeņiem, kas aizsprostojuši durvis. Reizēm tas ir neiespējami – kāda man ļoti svarīga cilvēka izlaidumu es pavadīju ārpus svinību telpas, ieklausoties vienīgi skaņu neskaidrajā kakofonijā. Nu, lūk, bet daudz trakāk ir vērot darbā nogurušos vecākus, kas atskrējuši uz lielajiem (jau lielo) bērnu svētkiem. Cik ļoti daudzi no viņiem, puķes rokās karsēdami, stutē sienas. Tajā brīdī man ir kauns, ka pie visa klāt viņiem jāiztur arī šis pārbaudījums. Nemaz negribas atcerēties tās vecmāmiņas, kurām pirms ģībšanas, par laimi, kāds no hroniski nepietiekamajām skatītāju vietām ziedo savu krēslu. To visu skatoties, es parasti domāju – kāpēc skolas nemaina šo sistēmu? Kāpēc skolotāji un skolas vadītāji, kas gadu gaitā kļuvuši par izlaidumu runu un vārsmu ekspertiem, nedomā par citiem izlaidumu dalībniekiem? Cik gan vienkārši būtu izlaidumus sadalīt daļās, novadīt īsāk, mazākam cilvēku skaitam, kas pārciestu svinīgo un formālo procedūru bez mocībām. Bet tas nenotiek, jo nav svarīgi. Skolotājiem un absolventiem vietas garantētas, pārējiem nākas paciesties. Vai tiešām skolas vadība ir nemākulīgi organizētāji?
Pārdomas neizdevās priecīgas. Bet ceru, ka šā gada izlaidumi gan tādi bija!
