Kā Jāņus svinēja Padomju Latvijā?

Padomju varai Jāņu politika īsti skaidra nebija un mainījās līdz ar komunistiskās partijas pirmajiem sekretāriem. Ja tūlīt pēc okupācijas kā draudzīgu žestu tautai Jāņus svinēt atļāva, tad jau 1950.gadā liedza un izņēma no oficiāli svinamo svētku saraksta. Pēc Staļina nāves svinēšanas tradīcijas pamazām atgriezās, bet jau 60.gados sākās īsts farss. Pļēguru, degradējušos elementu un nacionālistu svētki – tā kaismīgi no tribīnēm Jāņus dēvēja padomju ideologi. Svētkus aizliedza ne vien svinēt, bet no aprites izņēma visu, kas saistīts ar Līgo tematiku. No dziesmām svītroja vārdus „siers”, „alutiņš”, „jāņuzāle” utt.. Padomju pakalpiņu rokas aizsniedzās līdz pat kulinārijas grāmatām, kurās bija siera siešanas receptes. Aizgāja līdz tādam absurdam, ka jāņtārpiņus sāka saukt par spīdeklīšiem. Jāņos bija ieteicams nedzert alu – varēja pārprast. Darba vietās drosmīgākie jaunieši vāca parakstus, lai atļauj svinēt svētkus, kam sekoja čekistu represijas. Tolaik rakstīja, ka laikā, kad padomju cilvēks straujiem soļiem dodas pretim spožajai komunisma nākotnei, mežonīga pagānu ālēšanās nav pieļaujama.

Pēc dažiem gadiem skatījums uz tautas svētkiem kļuva pielaidīgāks, cenšoties tos pārveidot līdz nepazīšanai. Sākās komisko Jāņu cepuru ēra, kad tirgus plauktus pārpludināja no spoža, čaukstoša papīra taisīti krievu un ukraiņu tautumeitu kroņi, košas indiāņu galvassegas un sombrero cepures. Bērni tās lepni nēsāja kādu laiku pirms un vēl pēc Jāņiem, kamēr saplīsa. Kolhozos rīkoja krāšņas zaļumballes ar bagātīgi klātiem galdiem, svinēja darba kolektīvos, galdā ceļot šņabi un šašlikus. Jau agri Jāņu rītā zaļumbaļļu vietās rosījās tantes ar lieliem maisiem, uzlasot tukšās pudeles. Stikla taras pieņēmējiem bija darba pilnas rokas. Svētki sāka asociēties ar dzeršanu un kaušanos. 80.gados Jāņos tika manīts, ka ugunskura vietā tiek dedzināta riepa. Protams, daudzās saimēs Jāņus centās svinēt tradicionāli, tomēr padomju ideoloģija, kas centās iznīdēt un transformēt senās tradīcijas, bija jaušama. Īsti Jāņi tika atgūti vien 80.gadu nogalē, kad no jauna bija jāsāk mācīties piemirsto dziesmu vārdus.

Evija Hauka

­