Bijušie politiķi atceras piedzīvojumus ar miesassargiem

Indulis Emsis, būdams premjers, no mājām Mežaparkā uz valdības namu un atpakaļ brauca ar divriteni. Viņš par savu naudu nopirka arī divus velosipēdus apsargiem, un tiem nekas cits neatlika, kā arī pašiem „kāpt sedlos”. Savukārt Norvēģijas policija drošības labad aizliedza savam premjeram mīties uz darbu ar divriteni.

Kreituse sūtīja sargus sauļoties

Bijusī Saeimas priekšsēdētāja, tagad Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes dekāne Ilga Kretuse savus miessargus atceras ar labiem vārdiem. Kļūstot par parlamenta vadītāju, viņa ar apsardzi vienojusies par diviem noteikumiem: „Pirmkārt, es palieku dzīvot savā divistabu dzīvoklī Rīgā, Ēveles ielā, un tur neviens neiet iekšā. Posteni ierīkoja kāpņu telpā, un kaimiņi bija priecīgi par apsardzi. Otrkārt, pārvietojos pa Rīgu, kur pati vēlējos, nevis kā mašīnā iekrauta mēbele.”

Kreituse staigājusi pa tirgu, bieži devusies kājām uz mājām no Saeimas. Viņa piekritusi, ka blakus allaž ir sieviete miessardze, bet apsargs vīrietis turējās nemanāmi nostatus.

„Kad strādāju Berģos dārzā, iedevu viņiem krēslus, lai iet pie ezera sauļoties,” pasmejas Kreituse. Viņa nav ne lūgusi, ne ļāvusi saviem sargiem, piemēram, pļaut mauriņu. „Katram ir jādara savs darbs. Reiz man dzīvoklī no loga atdalījās palodze. Sargs piedāvājās salabot, bet arī tad neļāvu.” Vienīgais pieņemtais pakalpojums bija, kad šoferis  Kreitusei atveda paštecinātās bērzu sulas. Un reiz miesassargs nesis tirgū kurvi ar pirkumiem.

Nekādas bīstamas situācijas nav piedzīvotas. Tantuki tirgū iesākumā mulsuši, redzot pircēju ar miesassardzi, bet pieraduši. „Vienu reizi Saeimā gan biju pateicīga miessargiem,” atzīst Kreituse. Komisijas sēdē spriests par hokejistu pilsonību, un satrakojies apmeklētājs (ne hokejists) bļaudams gājis virsū deputātei. Agresīvo kundziņu ātri savaldīja un izvadīja no Saeimas.

Kad uzņemti augsti viesi un klāti galdi, Kreituse allaž devusi iespēju baudīt cienastu arī miessardzei: „Nav taču jāstāv malā, skatoties, vai man neuzbruks Eiropas Parlamenta deputāti.” Interesanti, ka viena meitene no politiķes apsardzes un kāds no drošībnieku priekšniekiem bijuši Kreituses studenti Latvijas Universitātes „vēsturniekos”. Abi ir augstskolu beiguši, un tā nu iznāk, ka viņi rūpējās par Kreituses drošību, bet viņa — par sargu izglītību.  

Gaiļa apsardze līdzās narkotirgoņiem

„Protams, tas ir apgrūtinoši, bet ko padarīsi,” par dzīvi miesassargu ēnā atzīst uzņēmējs un ekspremjers Māris Gailis. Viņš atklāj, ka, kļūstot par valdības vadītāju un līdz ar to kļūstot apsargājams, lūdzis, lai piemeklē vīrus, kas pēc miesasbūves nebūtu skapji, bet līdzīgi pašam Gailim. „Godmanim parasti bija milzeņi,” pasmaida Gailis. Respektēts arī viņa lūgums braukt, lieki nepārsniedzot atļauto ātrumu un sirēnām negaudojot.

Būdams premjers, Gailis dzīvojis no drošības viedokļa nelāgā vietā — „Maskavas forštatē, Dzirnavu ielā, mājā, kur pirmā stāvā tirgoja narkotikas”. Toreiz kāpņu telpā dežūrējuši divi sargi, vēlāk viņi iekārtojušies bēniņos un situāciju vērojuši ar kamerām. Vai narkotirgoņi pierāvās, Gailis neatceras, vien nopūšas: „Joprojām zeļ un plaukst — neiespējami iznīdēt. Bet pret mani viņi vienmēr izturējās ar cieņu.”

Gaiļa laikā miesassargiem kalašņikovus jau bija aizstājuši izraēļu UZI automāti un amerikāņu bises tipa ieroči: „Birkavs sapirka labus ieročus.”

Birkavs gādājis par uzvalkiem

Valdis Birkavs ne tikai par ieročiem rūpējies. Kādreizējais premjers, tagad „Būvniecības attīstības stratēģiskās partnerības” valdes priekšsēdētājs pat centies sarūpēt miesassargiem svētku uzvalkus: „Viņiem taču jāpiedalās svinīgos pasākumos, bet algas bija mazas.” Kā izdevies ar uzvalkiem, Birkavs gan neatceras.

„Viņi bija ļoti labi trenēti, profesionāli, labākie Latvijā,” savus sargus slavē Birkavs. Un romantiķi arī: „Viens no maniem miesassargiem apprecējās ar manu simpātisko sekretāri.”

Birkavs atminas, ka reiz divas nedēļas viņam un arī visai ģimenei bijusi pastiprināta apsardze — pēc tam, kad netālu no viņa auto spridzināta cita mašīna. Droši vien rēķinus kārtoja organizētās noziedzības aprindas, bet drošībnieki nekad nedomā, ka drošības ir par daudz. Tāpēc vien ātri izplēnēja Birkava sākotnējā ideja iztikt ar vienu miesassargu un vēl viņam uzticēt adjutanta pienākumus fiksēt visas tikšanās un solījumus.

Tagad Birkavs piekrīt, ka mūsdienu terorisma draudu apstākļos vismaz augstākajām amatpersonām bez apsardzes neiztikt. Traģiskā Zviedrijas ārlietu ministres Annas Lindas bojāeja to spilgti pierāda – viņu 2003. gadā nodūra lielveikalā. Slepkava bija garīgi nelīdzsvarots vienpatis.

Drošības labad apmaldās

Jebkurš drošības dienests cenšas izcelt savu nozīmi, bet Birkavs piedzīvojis, ka aiz drošības apsvērumiem var maskēt arī muļķīgas kļūdas. „Reiz braucu uz sporta svētku atklāšanu Latgalē. Nu, nekas, ka viens pa ceļam aizmiga, noguris cilvēks. Braucam, braucam, sen jābūt tur, prasu, kas notiek. Viņi saka — drošības apsvērumu dēļ braucam pa citu ceļu. Patiesībā bija apmaldījušies.”

Gan ar smaidu, gan atzinību Birkavs atceras amerikāņus: „ASV miesassargu komanda ir visprofesionālākā, kas man ir bijusi. Biju Ņujorkā un nolēmu, ka uz ANO sēdi vajadzīgs jauns, balts krekls, līdzpaņemtie bija saburzījušies. Gāju uz veikalu un sajutu, ka esmu pūlī, kas visu laiku seko — 16 cilvēki, ļoti neuzkrītoši, ģērbušies kā ļaudis uz ielas. Ieejot veikalā, tas pēkšņi kļuva pilns.”

Kopš Ministru prezidenta laikiem Birkavam miesassargu nav bijis, bet kā bijušo prezidentu un premjeru Madrides kluba biedram viņam tie piedāvāti, viesojoties kluba pasākumos. „Ēģiptē un Jordānijā parakstīju speciālu papīru arābu valodā. Neko nesapratu, bet man izskaidroja, ka ar to atsakos no miesassargiem.”

***

Visbeidzot — ir pilnīgi skaidrs, ka miessargam jāatturas no pārāk lielas tuvības ar apsargājamiem un viņu ģimenēm, bet sirdij jau nepavēlēsi. Deviņdesmito gadu sākumā izjuka Daiņa Īvāna, toreiz Augstākās Padomes priekšsēdētāja ģimene. Viņa sieva Elvīra aizgāja pie Īvāna miesassarga.

Māris Puķītis/Foto: Māris Puķītis, LETA