Tikai mieru - pilsētā čūskas
Pēdējos gados odžu skaits krietni pieaudzis, turklāt šī Latvijā vienīgā indīgā čūska nereti sastopama arī apdzīvotās vietās un pilsētās.
Lai gan čūskas neviens nav skaitījis, dabas pētnieki ir vienisprātis, ka pēdējos gados šie agrāk reti sastopamie dzīvnieki ir krietni savairojušies. Iespēja nomirt no odzes kodiena ir neliela – no 10 000 sakostajiem, mirst divi. Tomēr alerģiju, sliktu dūšu, vemšanu, sāpes un apziņas traucējumus indīgās čūskas kodiens var izraisīt. „Cilvēki domā, ka čūska iekož tikai vienu reizi kā bite. Patiesībā tā var iekost pat desmit reizes. Pirmajā kodienā tā izlaiž visvairāk indes. Jo kodiens tuvāk galvai vai sirdij, jo bīstamāks,” stāsta Latgales zoodārza direktors Mihails Pupiņš. Viņš čūsku savairošanos saista ar to, ka Latvijā klimats kļuvis siltāks, līdz ar to odžu un citu čūsku mazuļi ziemā neaiziet bojā. Otrkārt, zeme tiek mazāk lauksaimnieciski apstrādāta un čūskām ir vairāk vietas, kur mitināties. Turklāt netiek izmantots mākslīgais mēslojums, kas priekš daudziem dzīvniekiem ir nāvējoša inde. Daugavpils centrā katru vasaru tiek noķertas vismaz desmit čūskas, stāsta M.Pupiņš. Lielākoties odzes, jo zalkši Daugavpils rajonā sastopami retāk. Tas ir mīts, ka čūskas turas pa gabalu no cilvēkiem. Patiesībā tās labprāt apmetas cilvēku māju tuvumā, jo tur ir mazāk čūskām bīstamu plēsoņu un ēku pakšķos var atrast siltas, mitras vietas.
Daugavpils centrā uz kādas mazas ieliņas puikas noķēruši odzi, bet kādā privātmājā atrasts zalktis. M.Pupiņam satrauktie pilsētnieki zvana bieži. „Cilvēki nez kāpēc domā, ka Latvijā ir speciāls čūsku ķeršanas dienests. Kad man zvana, es vienmēr braucu, jo tas ir mans vaļasprieks nevis pienākums,” stāsta zoodārza direktors. Čūskas spēj migrēt līdz 500 km, tomēr Latvijā to apdzīvotības areāls ir krietni mazāks, jo ir dažādi šķēršļi – dzelzceļš, apdzīvotas vietas. Maģistrāle ar nepārtrauktu satiksmi čūskai ir nepārvarams šķērslis. Pavasarī, kad čūska tika pamanīta bērnudārza teritorijā, atradēji rīkojās pareizi: pa gabalu sekoja čūskai un brīdināja cilvēkus. „Kamēr es ierados čūska jau bija aizgājusi kādu kilometru. Tas bija agresīvs tēviņš, kas gribēja uzbrukt cilvēkiem, jo pavasarī šie dzīvnieki ir niknāki un arī indīgāki,” stāsta M.Pupiņš. Meklējot čūsku, nereti gadoties ložņāt pagrabā gar siltuma caurulēm. Gadās, ka čūska uzrodas pilsētas daudzdzīvokļu mājas dzīvoklī. Reiz kāda saimniece atvērusi cepeškrāsni, bet tur saritinājusies gulējusi čūska. Savukārt citā mājoklī čūska aizbēgusi aiz ledusskapja un nozudusi nezināmā virzienā. „Priekš mums mājoklis ir cietoksnis. Čūskai tā ir tikai akmeņu kaudze, kurā iespraukties. Eiroremonts čūskai ļoti patīk, jo ir finieris un spraugas,” stāsta zinātnieks. Pamanot čūsku pilsētā vajadzētu rīkoties sekojoši: diviem cilvēkiem turēties apmēram piecu metru attālumā no rāpuļa un raudzīties kur tas pārvietojas (tas notiek ātri), kamēr atbrauc dienests, kas dzīvnieku aizvāc. Var arī čūskai veikli uzlikt virsū lielu plastmasas spaini. Savukārt, ja cilvēki nolēmuši atpūsties meža malā vai pļavā, vajadzētu vispirms uzmanīgi apskatīt tuvējo apkārtni un, pamanot kaut ko kustīgu, izvēlēties citu pieturas vietu. Bīstamākas čūskas ir siltās un saulainās dienās. Ja gadās, ka odze tomēr iedzēlusi, nekādā gadījumā nedrīkst brūci griezt, izsūkt indi, lietot alkoholu, kā arī jāizvairās likt žņaugu. Tūlīt pēc iekošanas vai izspiest asinis no brūces. Drīkst dzert ūdeni, tēju ar cukuru. Parastās odzes kodiens parasti izsauc stipru satūkumu un sāpes, āda koduma vietā kļūst zilgani sārta. Pietūkums parādās pirmajās minūtēs pēc koduma un izteikti palielinās diennakts laikā. Kodiena vietā būs divas mazas brūcītes. Tas var izraisīt sliktu dūšu, vemšanu un apziņas traucējumus. Viss atkarīgs no cilvēka individuālām organisma īpatnībām. Jo mazāka ķermeņa masa, jo kodiens bīstamāks. Dažiem var iestāties alerģiska reakcija – šoks. Noteikti jāmeklē ārsta palīdzība. Cietušais nedrīkst kustēties, jo tad inde aktīvāk izplatīsies pa visu ķermeni. Ja ir iespējams, jāpieliek brūcei kaut kas auksts, ja ir pieejams tīrs ūdens, koduma vieta ir jānomazgā ar dzeramo ūdeni, bet nekādā gadījumā nedrīkst mazgāt ar upes vai ezera ūdeni! Ūdens palīdz izskalot indi, to var lietot arī visu insektu kodienu gadījumā.
„Gadās, ka cilvēks mežā iet pačurāt, nepaskatās, kas notiek apkārt, pietupstas un viss. Ir gadījies, ka cilvēks apguļas mežmalā un viņam galvā iekož odze. Dabā jābūt vērīgiem! Ja guļat zālē un jūtat, ka pa jums ložņā čūska, jāsaglabā miers, jo cilvēks priekš čūskas nav ēdiens. Ja dzīvnieku nepārbiedēs, tas paložņās un aizrāpos,” saka Mihails. To laikam vieglāk ir pateikt nevis izdarīt! Ja čūska iekož, cilvēks parasti ir tā pārbijies, ka nevar pateikt kas tā bijusi par čūsku. Latvijā sastopamas tikai trīs sugas – odze (parasti tā ir brūna vai pelēcīga ar zigzaga rakstu uz muguras), zalktis ar dzeltenām „austiņām” un gludenā čūska, kuras satapšanu var uzskatīt par veiksmi, jo tā ir retums un ierakstīta Sarkanajā grāmatā. Gludeno čūsku nereti sajauc ar glodeni, kas vispār ir ķirzaka nevis čūska. Glodeni var atšķirt pēc tā, ka tai nav kakla – ķermenis saplūst ar galvu. Zalkši mitinās netālu no cilvēkiem, vietās, kur ir skaidas, sapuvušas lapas, tātad, iespēja izperēt mazuļus. Zalktis mēdz būt līdz 150 cm garš. Arī odzei vajadzīga silta „māja”, kur sauļoties un „baseins” – vieta, kur padzerties. Odze ir dzīvdzemdētāja, tāpēc perēšanas vieta tai nav vajadzīga. Vasaras nogalē tā laiž pasaulē prāvu bariņu – ap 20 čūskulēnu. Labvēlīgā vidē čūskas mūžs ir 8 gadi.
M.Pupiņš ar šausmām atceras gadījumu, kad divas mazas meitenes cauri visai pilsētai uz zoodārzu atvērtā burkā atnesušas milzīgu odzi. Viņām necerēti paveicās, ka čūska vasaras beigās pirms dzemdībām tām neiekoda galvā vai kaklā. Sekas varētu būt nopietnas. „Kāds piedzēries vīrs parkā viņām esot teicis, ka tas ir zalktis un nevajag baidīties. Bērni noticēja un nesa čūsku cauri visai pilsētai,” stāsta M.Pupiņš. Viņš saka, ka šobrīd situācija krasi atšķiras no senākiem laikiem. Cilvēki daudz ceļo un no eksotiskām valstīm – Taizemes, Bangkokas, kur čūskas var nopirkt tirgū, atved svešzemju dzīvniekus. Latvijā bija gadījums, kad divus metrus garu pitonu sabrauca automašīna. „Čūsku nevar pieradināt. Tas nav kaķis. Tā vienmēr centīsies aizbēgt un iedzels savam barotājam. Bieži bijuši gadījumi, kad kobra nogalina cilvēku, kas ar šiem dzīvniekiem nodarbojies gadu desmitiem.” Braucot uz izsaukumu čūsku glābēji parasti ņem palīgā dažādu aprīkojumu, jo nav zināms vai čūska būs mūs pašu odze vai kāds pitoniņš. „Viens gadījums bija ļoti smieklīgs, bet cilvēki rīkojās pareizi. Man zvana un saka: sēž parkā celmā pelēka čūska ar melniem plankumiem. Domāju: laikam izbēgusi kādam eksotikas cienītājam. Nobruņojos kā kamikadze un braucu. Skatos celmā: nekādas čūskas nav. Izrādās, ka tur sēž milzīgs kailgliemezis, ko cilvēki noturējuši par čūsku.” M.Pupiņš atgādina, ka ieraugot pilsētā čūsku, nevajadzētu to censties nogalināt, jo patiesībā ienācēji esam mēs – čūskas te dzīvoja pirms cilvēki urbanizēja viņu mājas.
