Latgalē, Muļķu sādžā baidās no reformas

Tāpat kā citviet laukos, arī Latgales miestā ar ironisko nosaukumu Lielā un Mazā muļķu sādža valda uztraukums par to kā reģionālā reforma ietekmēs dzīvi: vai pensiju un pabalstu nesamazinās, vai izpalīdzīgajai pagastsievai būs kāda teikšana. Krāslavas novada Ūdrīšu pagasta Muļķu sādžā šobrīd dzīvo kādi 30 cilvēki, pārsvarā pensionāri. Jaunie dzimto Muļķu ciemu pametuši, dodoties strādāt uz ārzemēm. Pirms dažiem gadu desmitiem Lielo Muļķu sādžā saimniecības bijušas vairāki desmiti, bet tagad palikušas vien dažas izkaisītas sētas.

Ūdrīšu pagasta bijusī priekšsēdētāja Māra Miglāne nopūšas: „Traki mums iet, kas varēja zināt, ka būs šitā.” Pagastu viņa vadījusi vairāk nekā 15 gadu, bet šodien nezina ne kādā statusā viņa turpinās darbu, ne cik cilvēku būs pagasta pārvaldē, ne kā darbosies pakalpojumu centrs, ne kāds būs atalgojums. To visu izlems Krāslavas novada jaunievēlētie deputāti. No Krāslavas triju kilometru attālumā izvietotajā Ūdrīšu pagastā dzīvo vien 1750 cilvēku. Pēdējos gados iedzīvotāju skaits samazinājies vairāk nekā par 500. Jaunie ar ģimenēm aizbēguši uz ārzemēm. Pagastā darba vietu ir gaužām maz – dzelzceļa stacijā, zvērsaimniecībā, kas esot uz izmiršanas robežas, un trijās zemnieku saimniecībās. Citi strādājošie pirmdienās dodas uz Rīgu, piektdien atgriežoties pie ģimenēm, nedaudzi strādā Krāslavā.

Valsts garantēto iztikas minimumu – 37 latus mēnesī Ūdrīšos saņem 108 cilvēku. Ne citu ienākumu, ne cerību uz darbu viņiem nav. „Sociālā situācija mums ir ļoti smaga – daudz krievvalodīgo, kas iebrauca sofhoza laikā. Sirsnīgi, labi cilvēki, bet dzīve viņus dzen izmisumā. Pasakiet, vai ar 37 latiem, ja ir bērni, var iztikt? Mums ir daudzbērnu ģimenes ar 7-8 bērniem, kuras kuļas ar šādu naudiņu. Palīdzam kā varam – ar ēdienu, drēbēm, mācību grāmatām. Vecajiem ļaudīm nav naudas zālēm. Ir jāizvēlas – ēdiens vai medikamenti. Vakar mums vienu kundzi lika slimnīcā, bet viņa raudāja, sak, nebraukšu, nevaru samaksāt. Lai Dievs stāv klāt! Bet vecie ļaudis tik un tā labsirdīgi, atsaucīgi,” bēdu stāstu atklāj M.Miglāne.

Jautāta par Muļķu ciemu, priekšsēde pavīpsnā: ne jau iedzīvotāji vainīgi, ka vietai tāds nosaukums, bet gan Ludvikovas grāfs, kurš pirms vairākiem gadu simteņiem iesaucies, ka tikai muļķi varot strādāt bez atelpas veselu nedēļu viņa labā. Tātad Muļķu ciems nav nekāds „sūnu” ciems! Nosaukums kā nosaukums, cilvēki pieraduši, nav nekādas vainas. Drīz mēs visi dzīvosim muļķu ciemā, ironizē vadītāja. Savulaik ciemā bijuši daudzi ar uzvārdu Muļķis, tagad palikušas tikai kapu kopiņas: Anna Muļķe, Vladislavs Muļķis utt.. Ar Muļķu ciemu saistīta leģenda, ka pirms vairākiem gadsimtiem nodedzinātās muižas vietā neskarts palicis dziļš pagrabs ar labirintiem, kur neskarts glabājas vīns.

Pašreizējā novadu reforma ir lielākā kopš 1866. gada, kad cariskā Krievija savus pagastus seškārtīgi samazināja, jo tos bija pametuši cilvēki.  Tas nozīmē, ka četras- piecas paaudzes Latvijas laukos dzīvojušas bez lielām strukturālām izmaiņām, skaidro Latvijas Universitātes Ekonomikas fakultātes Publikās pārvaldes katedras docents Māris Pūķis. „Jārēķinās, ka latviskā dzīvesziņa un vide, kāda tā bijusi līdz šim, pakāpeniski izzudīs. Protams, ir žēl mazo koru, deju kolektīvu, kas apvienosies novada līmenī” saka M.Pūķis.  Viņš skaidro, ka reforma ir modes lieta, kas Eiropā raksturīga kopš 1970.gadiem. Nav pierādījumu, ka tā būtu devusi lielu labumu – ir rādītāji, kas uzlabojas, citi pasliktinās.  Viennozīmīgi novadā būs lielāki cilvēkresursi, proti, vairāk cilvēku ar iniciatīvu, kas uzņemsies vadību. „Liekas, ka visu izšķir nodokļu masa, bet tā nav. Galvenais ir talantīgi, domājoši cilvēki nevis nauda,” saka M.Pūķis. Tie cilvēki, kuri domāšanas mērogs ir mainījies, kuri ceļo, brauc strādāt uz attālākām vietām, maina dzīvesvietas, necietīs.  Tomēr daudzi reformu izjutīs kā triecienu, jo viņi, visu mūžu dzīvojot un strādājot dažu kilometru areālā, nejūtas piederīgi lielākai teritorijai. Ņemot vērā, ka reforma sakrīt ar ekonomisko krīzi, pagastiem būs grūts periods, jo nāksies stingri ekonomēt, saka M.Pūķis. „Pozitīvi, ka lielajās pašvaldībās būs pieredzējuši, zinoši cilvēki, būs diskusijas un intriga. Daudz kas būs atkarīgs no cilvēku talanta, mākas saskatīt lietas citā gaismā, sekot līdzi notikumiem un operatīvi reaģēt nevis akli pakļauties kaut kādām prasībām no augšas. Tomēr reformu no krīzes atdalīt būs grūti. Cilvēki vainos novada vadību, bet, iespējams, pie vainas būs kopējā ekonomiskā situācija,” skaidro eksperts.

Laucinieks ir rūdīts

Pašvaldību savienības padomnieks reģionālās attīstības jautājumos Jānis Piešiņš saka, ka mazie, no centra attālie pagasti ir rūdīti visādos laikos un piedzīvojuši daudz pārmaiņu, tāpēc samierinās ar situāciju. „Šodien pagastos sākas jauna dzīve, neviens nezina kā būs, bet mazajos pagastos dzīves filozofija ir cita nekā pilsētās – cilvēki nekrīt izmisumā, bet dzīvo tajos rāmjos kādi uzlikti. Pensionāriem, skolotājiem atņem naudu, bet ir jādzīvo un jādomā kā izgrozīties,” saka J.Piešiņš. Viņš skaidro, ka laukos pagasta padomes – tagad pārvaldes – vienmēr darījušas daudz vairāk nekā to prasa likums. Rīgas mērs pat nenojauš kā klājas „mazajam cilvēkam”, bet laukos pagastvecis aiziet pie katra, parunājas, uzsit uz pleca. Tā ir pavisam cita dzīve nekā pilsētās. Padomnieks uzskata, ka nostāja: jaunajos pakalpojumu centros jāstrādā ne vairāk kā diviem cilvēkiem ir pilnīgi aplama, jo dzīve rāda, ka arī septiņiem cilvēkiem ir darba pilnas rokas.

Evija Hauka