Dzintars Ābiķis: valdībai opozīcijā nebūšu
Saeimas deputāts Dzintars Ābiķis ne pirmo reizi izteicies pret savas nu jau bijušās Tautas partijas vadības viedokli, un šoreiz tas viņam beidzies ar izslēgšanu no partijas ar valdes lēmumu par „partijas rindu graušanu” — ar visai apšaubāmu ieganstu. Ābiķi uz valdes sēdi neaicināja.
Izslēgt Ābiķi no partijas rosināja Tautas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētājas vietnieks Vents Armands Krauklis, kuru sadusmoja kolēģa atbalsts nekustamā īpašuma nodokļa grozījumiem pretēji partijas viedoklim. Ābiķis ir parlamenta ilgdzīvotājs, deputāts bez pārtraukuma kopš Augstākās Padomes laika 1990. gadā. Tautas partijā kopš 1998. gada, ne reizi vien „palaidis muti” pret partijas autoritātēm. Kā liels brīvdomātājs bijušais ģeogrāfijas skolotājs nejūtas un intervijā pirms valdes sēdes smejas: „Kāds es disidents? Tas es varēju būt astoņdesmitajos gados.”
— Neesmu ar viņu vispār runājis pēdējās dienas.
— Nē, nē, mēs pēdējo reizi kādu vārdu pārmijām, kad bija plenārsēde. Iemesls [izslēgšanai no partijas], saistot to ar nodokli, izskatās diezgan smieklīgi. Es jau neaicināju balsot par vienu vai otru summu, vai konkrēti par pašu nodokli. Jautājums bija elementāri par šīs lietas nodošanu izskatīšanai komisijās. Nav jau noslēpums, ka gan Mareks Segliņš pirms pusotra mēneša, gan Atis Slakteris bija parakstījušies, ka šo nodokli skatīs. Pirms pāris nedēļām Tautas partija nobalsoja, ka par to trijos lasījumos spriedīs Saeimā.
Man ne vienmēr izdevies panākt rezultātu diskusijās partijas iekšpusē, bet, ja esmu bijis ļoti pārliecināts, ka man ir taisnība, turklāt valstiski domājot, bijuši atsevišķi gadījumi, kad neslēpu savu viedokli arī plašākai sabiedrībai. Piemērs ir ne viens vien. Neatbalstīju grozījumus drošības iestāžu likumā. Karot ar Vairu Vīķi—Freibergu nebūtu prāta darbs, turklāt viņai vairāk bija taisnības. Tāpat bija ar likumu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Pret bijām tikai mēs ar Jāni Lagzdiņu, rezultātā partija tikai dabūja pa kaklu un zaudēja sabiedrības acīs.
Mums ir maksimāli konstruktīvi valdībā jāstrādā, kašķa meklēšana un kari starp partijām šajā brīdī ir pilnīgi nepieņemami. Krīzes apstākļos jāmeklē kopīgi risinājumi.
— Tā ir tāda populistiska nostāja, vairāk izdabāšana vēlētājiem. Es arī neesmu par to, ka nodokļu nasta palielinās, bet kā gan starptautiskie sarunu partneri izturēsies pret mums, ja vienu dienu sakām tā, bet citu tā. Vajadzēja par to diskutēt Budžeta komisijā, pieaicināt Rietumu ekspertus un mēģināt pierādīt savu viedokli viņiem. Ar parlamenta domām Rietumu pasaulē tomēr ļoti rēķinās.
— Pārdesmit latu mēnesī jau būtu.
— Neviens neko.
— Protams, mums ir bijušas frakcijas un valdes kopsēdes, kurās arī Šķēle piedalījies. Joprojām uzskatu, ka Šķēlem bija jāizšķiras — vai nu politikā, vai nodarbojies ar uzņēmējdarbību. Ļoti daudzi cilvēki, īpaši uzņēmēji, man ir aizrādījuši — kā var konkurēt ar Andri Šķēli, kurš izmanto ietekmi partijā, līdz ar to valsts institūcijās, sava biznesa interesēs. Šķēlem vajadzēja izšķirties. Tas, par ko pirmais prezidents Jānis Čakste savulaik teicis: lieli valsts amati un veikals nav savienojamas lietas. Ir jau pasaulē valstis, kur uz to citādāk skatās, jo tālāk uz dienvidiem, jo izteiktāk. Itālijā premjers Berluskoni ir liels uzņēmējs, kam pieder televīzija, plašsaziņas līdzekļi. Bet man vairāk gribētos, ka mēs iekļautos ģeopolitiskajā telpā Ziemeļvalstu vidū, kur šīs lietas ir šķirtas.
— Neko konkrētu neesam runājuši. Divatā pēdējo reizi ar Šķēli sarunājos pirms pāris gadiem, par enerģētikas jautājumiem. Mani interesēja viņa nostāja par elektrostaciju celtniecību, būvēt gāzes vai ogļu spēkstaciju.
— Vienam otram ir tāds plāns — Šķēle nāk vadīt Tautas partiju vai vismaz kā premjera kandidāts nākamajām vēlēšanām. Kaut kādu atbalstu nelielā sabiedrības daļā tas gūtu, bet jārēķinās, ka pagājis ir laiks, kad viņam uzticējās liela daļa. Diemžēl viņš arī iepriekšminētā iemesla dēļ uzticību ir zaudējis. Varbūt tas dotu Tautas partijai iespēju pārvarēt piecu procentu barjeru, bet tas nebūtu ilgtermiņa risinājums. Stipri šaubos, pat esmu pārliecināts, ka Šķēle par premjeru nekļūtu. Tas tikai šķeltu sabiedrību, jo pārāk daudzi viņam neuzticas.
— Esmu pietiekami ilgi politikā, varbūt arī man ir laiks noiet no skatuves. Nekad nebūšu opozīcijā šai valdībai, atbalstīšu visus gan valdības, gan Tautas partijas konstruktīvos piedāvājumus. Saeimā jau ir daudz grūtāk strādāt, ja neesi kādā pietiekami pārstāvētā frakcijā. Deputāti fiziski nevar visās komisijās piedalīties, ir labi, ja ir domubiedru grupa, kur apmainīties ar informāciju, vari arī objektīvāk balsot. Negrasos saraut kontaktus ar Tautas partijas biedriem, no kuriem ar vienu daļu man ir ļoti labas attiecības.
Kas būs pēc šīs Saeimas, grūti prognozēt. Būtu priecīgs, ja nāktu jauni cilvēki politikā. Demokrātija dod milzīgas iespējas — piedalīties, ietekmēt lietas. Es būtu gandarīts, ja tie, kas lamā valdību, deputātus, vairāk nodarbotos ar konstruktīvu kritiku, būtu gatavi paši iesaistīties politikā, un, ja viņi ir tik labi, pārņemt varu un pieņemt valstij pareizākus lēmumus.
Cerēt uz vadoni, kā pēdējā laikā šādas domas prevalē sabiedrībā, ieskaitot pat teātra izrādes, mūsdienās ir naivi. Nedzīvojam vairs pirmskara Eiropā, kur vadonisma kults bija daudzās valstīs un nekad tas ne pie kā laba nav novedis. Iesaku tiem, kas priecājas par to vadoni, palasīt Marisu Vētru. Viņš bija ne tikai izcils operdziedonis pirmskara Latvijā, bet arī ļoti labs rakstnieks. Viņš vēsta, kā jutās radošā inteliģence un brīvs cilvēks pēc [Ulmaņa] apvērsuma.
— Negribu teikt, ka tā ir tikai Tautas partijā. Svarīgi ir, lai būtu atbildīgi, lemtspējīgi, izlēmīgi, noteikti vadītāji, bet demokrātiskas, parlamentāras iekārtas ietvaros. Šķēle neapšaubāmi savā laikā bija spējīgs Ministru prezidents. Viņam piemita labas vadītāja īpašības. Tikai diemžēl zaudējis uzticību.
— Ilgtermiņā pietiekami daudz, piemēram, izvedot valsti no finanšu krīzes, kad Šķēle bija otro reizi Ministru prezidents. Es arī varbūt bez partijas atbalsta nevarētu to, ko esmu paveicis — valodas nostiprināšanu izglītībā. Jaunie Latvijas krievi, cittautieši daudz labāk zina latviešu valodu nekā Igaunijas krievi igauņu valodu. Tas ir mērķtiecīgas, ilgtermiņā vērstas politikas rezultāts.
Tajā pašā laikā uz mani Tautas partijā šķībi skatās par to, ko atļāvos pateikt pirms divarpus gadiem, kad Aigars Kalvītis bija Ministru prezidents. Joprojām domāju, ka man bija taisnība — ka viņš sevi ir izsmēlis, kļuvis augstprātīgs, neieklausās citu viedokļos. Kur šobrīd politikā ir Kalvītis? Nekur.
— Kāds no partijas kādreiz atzinis, ka jums bijusi taisnība?
— Kas jau ir mani domubiedri, atzīst. Vadība ar to īpaši neaizraujas. Taisnība bijusi arī citiem kolēģiem frakcijā. Kaut vai triviāla, smieklīga lieta, kurai tomēr bija politiskas sekas — epopeja ar zirgiem, kad Veldre (bijušais aizsardzības ministrs — red.) gribēja ieviest zirgu goda sardzi. Tikko šī spārnotā ideja parādījās, partijai teicu — pasakiet valdē Veldrem stingru vārdu, lai lec nost no šīs idejas. Krīze jau nebija tālu aiz mākoņiem, šobrīd nav par, ko skolotājiem algas samaksāt, bet būtu dižošanās ar zirgiem. Neklausīja mani. Kad biju spiests puspajokam, pusnopietni pateikt, ka tad daudziem vajadzēs arī karieti pirkt, ar ko braukt uz pieņemšanām, dabūju pa kaklu — kā tā atļaujos kritizēt partijas biedru.
— Jums partijā ir vairāk domubiedru kā tikai Jānis Lagzdiņš?
— Kā kurā jautājumā. Pēdējā laikā būtiskākais, kur domstarpības bijušas ir, ka partijas vadība iet uz cietu pozīciju, nepiekāpību, kas dažkārt robežojas ar nekonstruktīvismu, valdības stabilitātes nodrošināšanā. Kara cirvja vicināšana attiecībās ar „Jauno laiku”. Krīzes situācijā es un mani domubiedri uzskata, ka visiem varas atzariem — Valsts prezidentam, Ministru prezidentam, valdībai, Saeimai, partijām — jācenšas kopsaucēju rast.
Ko labu valstij un it īpaši partijai deva Gundara Bērziņa izgājieni, kur viņš lamāja prezidentu, pārsvarā nepamatoti? Un simtprocentīgi pareģoja, ka šovasar prezidents atlaidīs Saeimu, un Saeima pēc tam prezidentu. Ko tas varēja dot, ja ne nestabilitāti valsts varā? Kad es publiski teicu, ka Bērziņam derētu prezidentam atvainoties par savām muļķībām, dabūju partijā pa kaklu — kā uzdrošinos savam vecbiedram aizrādīt.
— Nezin vai, es jau arī esmu bijis Tautas partijā pietiekami sen.
— Pēdējās dienās jūtu, ka varbūt gan sabiedrības, gan partijas biedru, arī mana nostāja par konfrontācijas mazināšanu kādus augļus ir devusi. Pirmie asni parādās, gatavi vairāk sarunāties. Protams, nevar ļaut sev uz galvas kāpt, ja redz pilnīgas aplamības. Uz to neaicinu, bet jābūt nedaudz piekāpīgākiem. „Jaunais laiks” nebija valdībā, kad Latvijā krīze nobrieda. Mums ir lielāka atbildība.
— Protams, sliktākais bija tas, ka saistībā ar pašvaldību vēlēšanām nomarinēja budžeta grozījumus. Daudzas lietas būtu notikušas mazāk sāpīgi un ne novēloti. Savlaicīgi samazinot finansējumu, daudz kas izlīdzinātos. Bija nokavēts, viss notika steigā. Mākslas, mūzikas, sporta skolām nogriezt finansējumu līdz nullei bija aplami, paldies Dievam, ka valdība attapās.
