Jokdara Valtera Krauzes nopietnās atklāsmes
Daži viņu grib redzēt vēl un vēl, daži sauc par pamuļķi... Valters Krauze ir humora cilvēks, kurš reizēm mēdz staigāt ierāvies sevī. Pārāk gruzīties viņam nepatīk, tomēr viņš meklē savu atbildi par Dievu. Viņš gan tā īsti nezina, kas ir laime, bet pieļauj – tā atnāks tad, kad viņam ļaus dzīvot savu dzīvi. Bez taisnošanās un atskaitēm.
Valters ir no tiem, kuriem desmitos no rīta galvenā darbadienas daļa ir jau beigusies, un tas ir lieliski – mums tiek silta saule, ka pat par atvasaru to grūti nosaukt, un viss šajā rītā ir viegls. Arī saruna.
– Kāds tev ir šis laiks?– Vai man tas var būt daudz citādāks nekā visiem? Nē, manī vēl ir cerība. Un optimisms, varbūt muļķīgs. Man vēl ir darbs, nu, muļķīgi, bet ceru... nezinu..., bet domāju, ka mums kāds palīdzēs. Man šķiet – ja es tā optimistiski necerētu, tad droši vien mēs te nerunātu. Un es ļoti, ļoti ceru. Uz sevi, uz cilvēkiem. Uz Mesiju droši vien ne, bet – nu, kāds prāts vēl taču cilvēkiem ir! Daudz prātu ir Latvijā.
– Tu domā, ka cilvēki paši varētu rast risinājumu?– Domāju, ka cilvēki varbūt neatradīs tādu globālu risinājumu, ne es, ne tu neatradīsim vienu recepti visiem, bet katrs sev – jā. Tajā mirklī, kad tu pastaigā pa veikaliem, pa tirgu un paklausies, ko cilvēki runā; nu, kam tad mēs šajā brīdī vēl ticam? Sev. Un tad vēl kādam, kurš nāks un palīdzēs.
– Kas tas “kāds” varētu būt? Valūtas fonds vai kāds sirdsapziņas cilvēks, kurš nostāsies vadībā?– Ļoti ceru, ka tā tas varētu būt. Visādā ziņā tam “kādam” jābūt tādam, kurš dzīvo tieši tāpat kā visi pārējie. Viņš nevar dzīvot piektajā stāvā ar skatu uz jūru, kur viņam no rīta nāk frizieris, manikīrētājs, modelētājs, runu rakstītājs; tāds nekad nedzīvos kā tas, kas dzīvo pagrabā vai puspagrabā. Tā tas ir.
– Kā tu domā – vai cilvēku nauda samaitā? Komforts, ko tu tikko pieminēji...– Varbūt ne tik daudz nauda kā vēlme, lai tā, kas ir, būtu vēl vairāk. Mēs baigi ātri visu aizmirstam. Arī es esmu grēkojis! Tajā mirklī, kad man ir labāk, ir vairāk nekā iepriekšējā dienā, tu aizmirsti tos vakardienas tēriņus un to, kā tā nauda nāk. Tu par to domā tikai brīdī, kad tās naudas nav! Tikai tad tu sāc atcerēties, salīdzināt, pārdomā – kāpēc tā, un vai vispār biju to pelnījis... Un uzreiz ir vēlme domā – kam vēl tā ir? Un tad tu skaties riņķī un ieraugi, ka kādam ir vēl sliktāk, un tā kā pat drusku nopriecājies. Tas jau ir tas sliktais. Būtu jāpriecājas par to, kam ir labi.
– Tev ir kāds reāls plāns B – ja nu kaut kas noiet greizi...– Tas ir pilnīgi iespējams. Kā jebkuram. Bet plāna nav. Par to esmu domājis. Nezinu. Esmu savā dzīvē darījis visādus darbus... Bijis viesmīlis, pārdevējs, esmu kafejnīcā tirgojis salātiņus, tirgojis biļetes. Nu, nav tā, ka visu laiku tikai televīzijā nogrimēts smukā uzvalkā stāvu un smaidu – super, super, viss kārtībā!
– Tu domā, ka varētu atkal atgriezties darīt ko tādu? Vai tomēr – līdz tam nenonāks, un tev kā šova cilvēkam vienmēr atradīsies vismaz pasākumu vadīšana amats?– Mmm... Nu, kā redzi, man jādomā par to... Pieņemsim, ka viss sakārtosies – gada, divu vai triju laikā! Bet es taču nevarēšu šovus vadīt līdz 50, 60, 70 gadiem!
– Varbūt varēsi? Varbūt būsi tāds baigi foršais večuks!– Es, protams, gribētu, lai tā ir, bet šim gadījumam tomēr jābūt plānam B. Kas būs, ja mani neaicinās, ja kompānija vai producenti mani negribēs? Zini, kas mani šausmīgi kretinē? Ka šajos laikos medicīnas māsām, skolotājiem un pensionāriem saka – nu, redziet, cik jūs vainīgi, ka neveidojāt uzkrājumus! No kā tad tas cilvēks varēja tos veidot!? Okei, viņam varbūt galvā bija plāns A, B vai C, kā tas ir pragmatiskiem cilvēkiem, bet viņš taču nevarēja! Nu, cik var no tiem 100 latiem atlicināt nebaltai dienai?! No kā?!
– Tu taču nekrāj vecumdienām...– Nu... esmu sastājies kaut kādos pensiju līmeņos... Kādi nu tur uzkrājumi, bet pilnīgi noteikti zinu, ka šīs summas nebūs tādas, ka varēšu atļauties pēc 10 vai 20 gadiem neko nedarīt.
Neesmu spridzeklis
– Daudzi humora cilvēki ēterā un uz skatuves ir īsti feijerverki, bet sadzīvē drūmāku tipu neatrast. Tas laikam uz tevi neattiecas?
– Nē, ir tā reizēm. Eju tāds.
– Ierāvies sevī?
– Jā, jā. Ir tā bijis, ka pārdevēja veikalā saka – ko tad jūs šodien tāds drūms? Es saku –jūs taču arī, nonākot mājās pēc darba, nesēžat pie svariņiem un nesverat visu laiku – 100 gramus, 200 gramus, nedomājat, kā to visu ietīt... Nu, ir cita dzīve, kas ir ārpus. Ja visu laiku būtu spridzeklis, tad vienā brīdī sajuktu prātā! Tā, man liekas, ir patoloģija. Tu skaties uz cilvēku, kas VISU laiku ir uzvilkts, jautrs, optimistisks! Ir tādi. Bet es tāds neesmu.
– Ir mums liela vēlēšanās ik pa brīdim pagrūtoties, pagrauzties, es nerunāju par šo laiku, arī iepriekšējos laikos tā bija – mums ir 10 sēru dienas – sveces logā un vainagi Daugavā; tas ir vajadzīgs, viss pie lietas, bet tā nedrīkst būt vairāk nekā viss pārējais...
– ... priecīgās dienas.– Tieši tā! Un tad reizēm gadās tā – tu ej kādā kompānijā, esi jautrs un sāc ievērot, ka cilvēki uz tevi skatās. Viņi nesaprot – kāpēc tev tik labi?!
– Kā vari atļauties smaidīt?– Nu ja! Kas tev ir, ka tu visu laiku tāds... Nu, okei, labi – es negribu kaitināt citus, bet negribu arī nemitīgi dzīvot šausmīgās pārdomās un grūtsirdībā. Vajag to visu balansēt.
– Tā vien šķiet, ka tagad uz ielas ir teju vai nepieklājīgi smaidīt. Šorīt pat sevi pieķēru – eju un smaidu, un reizē domāju, ko cilvēki par mani padomās...– Aha. Kāpēc viņa tā dara?! Vai tev ir labi?! Vai tu nedzīvo te?!
– Laikam kādu piečakarējusi...– Vai nu piečakarēji, vai pie siles klāt tikusi?! Vai ne? Tev tak ir baigi labi! Un tu nezini, kā iet mums.
– Apriori – maita.– Jā. Tas ir biedējoši.
Ākstam piedod visu
– Vai tavā profesionālismā ietilpst sevi...
– Paldies, ka pateici – profesionālismā! Citi saka, ka “te” (domāta mana darbība) kaut kas ir, citi – ka nekā nav.
– ... vai māki/vari/spēj sevi noskaņot uz to feijerverku, teiksim, rīta agrumā, kad esi Radio Star FM?
– Jā. Neviens skolotājs vai ķirurgs, vispār neviena profesija nav tāda, ka tu... vienkārši esi. Ka tu tā vienaldzīgi aizej uz darbu, padari, ej mājās. Tev taču vienmēr ir jāsaņemas, jāsavācas, jāmobilizējas darbam. Jā, ir daudz lietu, kas man, iespējams, nāk vieglāk. Es arī uztraucos – bet tas ir diezgan reti, un man reizēm ir grūti atcerēties kādu režisora tekstu – bet ar to vienkārši jātiek galā.
– Tev uzraksta priekšā tekstus? Tas nav tā – spontāni?!
– Ir daļa improvizācijas, un, protams, ir daļa, ko saucu par skeletu, pie kura jāturas, pretējā gadījumā viss aiziet... (Smejas.) Ja tu vadi lielu šovu, tad skelets ir galvenais. Un ir tikai kādas mazas odziņas, ko vari likt klāt. Nu, un man ir jācenšas, jo tas ir mans darbs!
– Vai esi sapratis, kas tā par iekšējo sajūtu, kas tev jāpanāk, lai varētu sevī uzplaucēt to vieglumu, humorīgumu, asprātību, spēju veikli reaģēt uz vārdu spēlēm? Tas taču ir kāds īpašs prāta un dvēseles kopdarbs, vai ne?
– Jā. Es to vienmēr esmu teicis – lai tu varētu izstāstīt labu anekdoti vai būt asprātīgs kādā sabiedrībā (protams, ne vienmēr man tas iznāk), tev jābūt ļoti daudz informācijai. Nu, nevari vienkārši stāstīt anekdotes par dibeniem un domāt, ka visi tevi baigi pieņems. Būs daļa, kas – jā, bet tas nav īsti... Ir dabas bērni, un ir cilvēki, kas visu panāk, sevi attīstot – lasot, skatoties, mācoties. Viena no vērtīgākajām īpašībām – ko ļoti augsti vērtēju cilvēkos – ir spēja salīdzināt. Bet to var tikai cilvēks, kuram ir informācija.
– Vai ar salīdzināšanu domā spēju analizēt, izdarīt spriedumus, secinājumus?
– Jā. Tev visu laiku jāanalizē! Negribu nevienu pamācīt, bet man ir aizdomas, ka cilvēki drusku zaudējuši šo māku salīdzināt un analizēt. Viss ir vienkārši – bagātie – tas ir slikti, nabagie – tas ir labi. Nu, es neesmu ne vienā, ne otrā kategorijā... Piemēram, dzīvo blakus divas pensionārītes, abām grūti, bet viena visā savā grūtumā tomēr iet uz mežu, kādu odziņu, sēnīti pielasa, un viņai ir drusku labāk. Nezinu, par cik tieši latiem labāk, bet varbūt arī veselība labāka. Un tā otra kaimiņiene sāk skatīties uz viņu ar aizdomām – a kāpēc viņai labāk? Vai tikai viņai kāds kaut ko no malas... Vai tikai viņa nav kaut kur... kā saka, iesaistīta mahinācijās...
– Sazvērestības teorijas par kaimiņiem...
– Jā. Mūs ar televīzijas reklāmu divās dienās var noskaņot, ka mums jāiet balsot par šito! Ēēe, atkal ielīdu politikā... Nu nav mums valstī politiķu, kuri no gaisa ir nokrituši pirms gada. Mēs šajā sulā maisāmies jau 20 gadus! Nu, kā var būt, ka lielākā daļa no bijušajiem augsta ranga ierēdņiem, premjeriem, ministriem, aģentūru vadītājiem ir miljonāri?! Nevis otrādi – miljonārs, un, kad viņa dzīve ir sakārtota, viņš izdomā –lūk, es varu, pārzinu biznesu, tāpēc eju politikā! Mums tak viss ir pretēji!
– Vai esi sevī sajutis privilēģiju, ka esi mazliet tā kā galma āksts un vari atļauties runāt vairāk nekā, teiksim, žurnālists nopietnā slejā vai apskatnieks komentāros?
– Iespējams. Domburam vai Strautmanei to nepiedos, jo ir perfekti jāpārzina lieta, par ko runā. Es to lietu nezinu un varu... Turklāt to neizsaku apgalvojuma formā! Un vēl kas – momentāni pasmejos arī par sevi.
– Un vienmēr kāds var atmest ar roku, sakot – ai, ko tas muļķis...
– Nu ja – ko to pamuļķi ņemsim galvā. Bet kādreiz pamuļķi ir spēcīgi ietekmējuši karaļus. Viņus sūtīja tautā uzzināt tās viedokli. Nuuu, es nezinu, vai šodien kādam tautas viedoklis vēl ir noslēpums, bet mani tik un tā nepamet sajūta, ka mēs dzīvojam dažādos stāvos.
– Vai esi domājis – pats izturētu šo pārbaudi – ar naudu, krēslu un varu?
– Es uzskatu, māksliniekiem nav jāiet politikā. Neesmu ne saimnieks, ne jurists, ne biznesmenis, ne ekonomists, ne finansists. Bet tieši tādiem cilvēkiem tur jābūt – saimniekiem. Nu kāds tad ir pienesums no cilvēkiem, kuri no mākslas pasaules nonākuši “tur”? Līdz tam tinās vilnas seģenē un teica – jā, jums vajadzētu par mums, un tad mēs jums... Bet četrus gadus nosēž un dzied: es ne par ko neatbildu, man lika, es darīju... Domāju – man nekad dzīvē nebūs ne tik lielas naudas, ne varas (pēc kuras arī netiecos), lai ar to saslimtu.
– Bet tas ir pārbaudījums! Piemēram, cilvēks, kurš visu mūžu ir teicis – es neko nesaprotu no glezniecības, bet, trekni padzīvojis gadus piecus, pēkšņi sajūtas tik zinošs, ka nāk klajā ar autoritatīvu viedokli...
– Jā, un sāk krāt ļoti labu Latvijas mākslinieku darbus, un palūdz sevi uzgleznot uz balta zirga, ar kronīti un zobentiņu pie sāniem. Par ko tas liecina? Ka viņš joprojām neko nesaprot no mākslas.
– Vai cilvēks savā būtībā ir vājš?
– Tas ir tas, ko vienmēr saku! Ja man reizēm kāds uzsauc – paklausies, tu tā rej par visiem, un izskatās, ka esi tāds vidēji godīgs – moš, tev arī vajadzētu pamēģināt? Es saku – bet es nevaru apgalvot, ka brīdī, kad tikšu pie siles, arī es nemainīšos par 180 grādiem!
Man ir gadījies paceļot un paskatīties, kā ir Austrumu valstīs. Nu kāpēc viņiem tur ir labāk?! Atmetīsim to, ka dažām valstīm ir nafta, dažās ir šausmīgi daudz cilvēku un lēts darbaspēks, bet... viņiem ir audzināšana ģimenē. Un reliģija, kas pauž: nedari otram to, ko negribi, lai tev dara. Un viņi ciena savus vecākus un tic kaut kam augstākam. Mums tas ir zudis. Šķiet, daļai cilvēku patiesība par to, ka kapā līdzi visu nepaņemsi, ir aizmirsusies. Un viņš krāj, krāj un krāj... Negribu te siekaloties ap svešu mantu, bet tu tā skaties uz to cilvēku un viņa miljonāra taukiem – tur pietiek pašam, bērniem, bērnu bērniem un vēl varbūt kādam tuvākam radam, bet viņam vajag vēl! Un tad sāk parādīties vēlme to visu eksponēt!
Tad viņš kļūst cilvēks, kuru pārējie sāk ļoti nīst. Cilvēkuz neinteresē, vai viņš to ir ieguvis godīgi vai negodīgi, viņš vienkārši ir slikts.
Lai cilvēkiem neriebtos...
– Tu mēdz sevi analizēt?
– Jā!
– Ko esi atklājis? Kāds esi?
– Nu, tāds esmu. Nevaru tā pateikt. Iespējams, tā nav labākā īpašība, bet ļoti bieži mēdzu domāt – kāpēc es to pateicu, kāpēc tā izdarīju, kāpēc neatbildēju uz šo telefona zvanu, kāpēc atteicu šo darbu vai piekritu šim... Es dažus savus kolēģus pat drusciņ par to apskaužu – ka viņi pabeidz darbu, un viss – aiziet dzīvot savu mājas dzīvi! Bet man vajadzīgs laiks, lai domātu – kāpēc... Bet tas nenozīmē, ka nākamreiz esmu divreiz labāks. Nē!
– Ir kādi dēmoni, kam nevari uzlikt uzpurni?
– Jā! Man liekas, tā ir lielākajai daļai cilvēku. Nu, ja man viss būtu tik šausmīgi ideāli, pieņemu, ka... Nezinu, būtu aizrāvies ar Indiju vai atrastos kādā klosterī, būtu draudzes gans. Es vienkārši... neesmu tik sirdsšķīsts. Man ir savas adatas, untumi, nav tā sirds kā briljanta oliņa. Bet melnumus vajag notīrīt. Gulbīti, gulbīti, kustini kājiņas – kā Sprīdītī. Tas ir tāpat kā citiem. Mēs jau ar to sākām – sak, cilvēkiem par katru smaidošo jau ir aizdomas – vai tiešām tur viss kārtībā? Un tad tu pats sāc sevi novērtēt – vai arī man viss ir kārtībā? Domā, domā – mm, nē! Biju tajā labdarības pasākumā, bet varēju tak vairāk izdarīt, varēju aiziet uz diviem, nevis uz vienu. Tas arī ir viens no dēmoniem! Kad ik pa brīdim sevi šausti vai prāto – vai nevajadzēja vēl vairāk smaidīt vai vēl vairāk klanīties. Tikai ceru, ka tas nav tādā patoloģiskā formā (smejas) un ka neesmu es tāds vienīgais! (Smejas.)
– Tu saki – klosteris... Bet tu vari dzīvot starp cilvēkiem un ikdienā darīt viņiem labu! Nemaz negaidot tos labdarības pasākumus.
– Varu. Jā. Protams, ka varu! Bet... Nu nav manos 38 gados vēl nākusi atskārsme. Es par to iedomājos ik pa brīdim – kā būtu labāk? Tagad dzīvoju, strādāju un daru tik, cik daru, bet varbūt labāk būtu to visu nogriezt un aiziet kādā garīgā pasaulē. Un es nevaru pateikt, kurš Valters būtu labāks... Neesmu vēl spējis izsvērt.
– Cik daudz tevī garīguma? Šo meklējumu?
– Cik manī garīguma... No 100 procentiem?
– Jā.
– Piecdesmit! (Smejas.) Nēee... Nu, tā es nevaru pateikt. Bet – jā, tam gan ļoti ticu – tam, ka ir kaut kas augstāks. Nezinu, kas tas ir, noteikti katram savs. Bet tā, ka tu te vienkārši esi, vienkārši dari un pēc tam tas vienkārši beidzas, tā gan, man liekas, nav.
– Tev ir svarīgi noskaidrot patiesību?
– Man patīk tāda mistifikācija. Tāpēc – vispār jā.
– Tev svarīgi noformulēt skaidru atbildi ?
– Jā!
– Vai tomēr svarīgs ceļš?
– Man ir svarīgs gan ceļš, gan izdzirdēt atbildi. Esmu ļoti nepacietīgs. Es vēl nezinu atbildes uz 1000 jautājumiem un, iespējams, nekad neuzzināšu. Pēc gada man varbūt būs jau 3000 jautājumu. Un tas ir tikai normāli. Tas ir tas dzinulis, kāpēc – vismaz man – gribas dzīvot. Nu, vai tev būtu interesanti, ja tu atnāktu pie manis uz interviju, uzdotu man piecus jautājumus un es uz visiem atbildētu...
– Ietilpinot vienā ailītē – kā veidlapā?
– Tur jau ir tā interese, jēga dzīvot un pārējais – ka tu katru dienu dzīvo citādāk. Ka labi dari savu darbu, labi izturies pret citiem, ka neradi cilvēkos aizdomas...
– Vai tas nav tā egocentriski – domāt, vai neradu aizdomas.
– Redzi – nekad nebūs tā, ka no 100 cilvēkiem patiksim pilnīgi visiem. Un tā arī nevajag! Tomēr ir baigi labi, ka tas viens cilvēks patīk, nu, pusei ļaužu kā minimums.
– Tev ir svarīgi patikt?
– (Domā). Varbūt ne tik svarīgi patikt, cik neriebties. Netracināt citus. Mani varbūt neinteresē pilnīgi visi cilvēki, kas, atrodas, nezinu, Latvijā vai uz planētas Zeme, bet ir svarīgi – nelikt viņiem justies saskarē ar sevi slikti un vienkārši netracināt. Ir taču cilvēki, kurus es apmierinu, un ir, kurus neapmierinu. Un būtu labi, ja man nevajadzētu būt ar šiem cilvēkiem, kurus neapmierinu. Lai nevajadzētu pie viņiem līst, sakot – eu, klausies...
– ... izstāstīšu tev anekdoti!
– Jā – mēģināšu tavu drūmo omu kliedēt... Tā ne.
– Tā jau tāda elementāra pieklājība.
– Jā, bet man jau, redz’, tā profesija tāda diezgan publiska. Es gan nekad nesapratīšu arī tos, kuri saka – ai, tas pajolis, pamuļķis, riebjas!... Lai gan tāpat tas teicējs seko līdzi, kas ar to pamuļķi notiek, ko viņš dara, kāpēc... Es ja nonāku vietā, kas man nepatīk, dodos prom.
– Vai tev nākas sevi kādā ziņā mainīt (lauzt), lai tu cilvēkus netracinātu?
– Tā formāli jau vari mēģināt drusku mainīties – kaut ko akcentēt, kaut ko piebremzēt –, bet tā kardināli – nē. Jo tad es nebūšu es. Tad jau atkal tie, kam es tā kā drusku simpatizēju, teiks – a ko tu tagad dari?! Kāpēc tu tā? Man šķiet, ka tad, kad nāk uz tiem četrdesmit, tev vairāk vai mazāk pašam ir saprotams, kas tu esi, kāds esi, kāpēc un kam tu to dari. Es taču nevarēšu sākt savos 40 iepatikties cilvēkiem, kam ir uz pusi vairāk vai uz pusi mazāk gadu. Tas nav mans mērķis. Es gribu godīgi – draudzīgi dzīvot ar tiem, kas mani pieņem.
Pats salieku punktus un komatus
– Vai no šī izziņas, analizēšanas procesa dažreiz nejūti – zūd interese un saskare ar daudziem cilvēkiem? Un tu būtībā kļūsti vientuļāks? Tev tomēr vajag plašu auditoriju...– Redzi, man ir lielas autoritātes – bijušie pasniedzēji, vecāki, daži kolēģi... Man bija iespēja mācīties Tautas kinoaktieru studijā pie Ainas Matīsas un Arnolda Liniņa, tad – Starptautiskajā jaunā kino centrā pie Uģa Brikmaņa un Alvja Birkova.
– Tu sevi redzēji uz skatuves, ekrāna...– Tajā laikā man likās, ka tā varētu būt. Esmu dzīvē ticies ar ļoti daudziem spēcīgiem, inteliģentiem, izglītotiem cilvēkiem – gan klātienē, gan neklātienē – kaut vai lasot viņu darbus vai skatoties filmas, sekojot viņu dzīves gājumam. Tāpēc man šķiet, ka tas nevar apnikt! Tas jau ir tas, ko pirmīt teicu – kad šo līniju varēšu novilkt, ka esmu tāds un to visu man nevajag, tad es viņus (šo plašo auditoriju) vairs nemeklēšu. Iespējams, ka tad visiem teikšu – paldies, esmu ticis ar sevi skaidrībā, un man te vairs ne jāiet, jāsmaida, jo dzīvošu es... kaut kādā nimbā.
– Es drīzāk jautāju par to, vai šīs zināšanas tevi neattālina no ļoti daudziem cilvēkiem? Piemēram, tev ir kaudze paziņu 25 gados, bet tu līdz saviem 38 esi nogājis kādu aktīvu domāšanas procesu, kuru varbūt citi nav gājuši, un tev ar viņiem vairs nav interesanti.– Tas jau ir pilnīgi katram cilvēkam, ka tu kādā brīdī... Mums taču katram ir kādi draugi, kas nāk visu laiku līdzi, un ir kādi jauniegūtie. Kādu gabaliņu tu paej kopā, un tad kaut kas mainās. Tas ir tikai normāli. Ļoti daudziem nav interesanti arī ar mani. Un, ja nav diviem cilvēkiem kopā interesanti, tad šķiramies kā labi draugi un vienreiz piecos gados novēlam viens otram labu dienu. Par to nav mieles vai traģisma sajūtas – kāpēc tā? Katrs jau saliek tos punktus un komatus pats.
– Vai bieži izej cilvēkos, vai tomēr vairāk esi savā vidē, varbūt mēģini ierauties četrās sienās?– Tā dēļ, ka strādāju publisku darbu, neesmu atbrīvots no iešanas pie ārsta, kino apmeklējuma, teātra vai grāmatu veikala.
– Pie ārsta un uz veikalu tu ej viens. Ne jau tusēt...– Jā, bet es šķirstu grāmatu, stāv blakus onkulītis, un pēkšņi viņš saka – jaunais cilvēk, paskatieties šo...
– Nopietni? Tu tā komunicē ar cilvēkiem?– Jā. Ja cilvēki ir labdabīgi un atvērti, tad – jā! Nu, esmu uzklausījis arī pārmetumus... (Smejas.) Kāpēc jūs pagājušajā reizē izbalsojāt Uldi Marhilēviču? Bet es neko neizbalsoju, es tikai to raidījumu vadīju. (Smejas.) Taču saprotu un novērtēju arī šo kundzīšu pārmetumus. Vai arī – rindā pie ārsta sēž blakus cilvēks ar bērnu klēpī, kurš visu savu dzīvi izstāsta 40 minūtēs. Un tas nebūt nenozīmē, ka tajā mirklī, kad šķiramies, mēs krītam viens otram ap kaklu un apmaināmies telefona numuriem.
– Varbūt jūs pat nezināt viens otra vārdu...– ... bet tā enerģijas apmaiņa notiek. Tā jau nav, ka esmu šausmīgi ieracies grāmatās un eju tikai uz izcilām teātra izrādēm. Nē! Normāli dzīvoju. Bet, ja tu jautā par klubiem, nu, man tas ir pārgājis. Reizēm kaut kur aizeju, bet vairs nav interesanti. Vēl joprojām ir burziņi, lustīgas iedzeršanas draugu pulkā, Jāņi, Jaunie gadi, dzimšanas dienas un pārējais, tikai – tie ir cilvēki, ar kuriem jūtos labi, un ceru, ka viņi arī ar mani jūtas labi. Tam katram pašam jāiziet cauri, un, ja ir, teiksim, kāds cilvēks Uldis, kurš katru dienu ir piecos pasākumos, nu, ja viņš ar to dzīvo un ja viņam tā ir labi... Man vienkārši gribas atpūsties.
Manas vecumdienas komūnā
– Kāda ir tava teritorija?– Tur es aicinu tikai tad, kad pats to vēlos.
– Cilvēki zina, ka nedrīkst pie tevis ierasties nebrīdinājuši?– Precīzi.
– Viņi to respektē?– Jā! Man kādreiz tēvs teica – nu, aizbraucam uz pirti, sarīkojam ballīti... Saku – bet man tā īsti negribas... Man vajag, lai man to gribētos. Man tēvs tā arī teica – vai tu nebaidies, ka vecumā paliksi vispār bez draugiem? Šī saruna bija pirms, nezinu, gadiem pieciem. Tagad tā skatos un domāju – liekas, ka ne. Vēl ne. Tā aina, ko esmu uzbūris par vecumdienām, kā viss varētu būt... Jā, par to domāju. Zinu, ka mums būs mājiņa mežā, un tur dzīvos tobrīd tuvākie draugi, kuru būs, nezinu, cik.
– Tāda kā vecu hipiju komūna?– Jā, komūna. Un būs... nezinu, cik gadu, septiņdesmit. Nē, gribētos jau 50 gados! Skatoties, kā mani vecāki skrien... Bērniem, mazbērniem, radiem, paziņām... Es viņu gados vairāk gribētu dzīvot sev.
– Bet tu jau tagad dzīvo sev!– Jā. Bet... Laikam esmu egoists.
– Faktiski tu esi vienīgais, par ko tev jārūpējas.– Jā... Nu gluži tā nav, ka vienīgais... Man nav daudz tādu apgādājamo, bet...
– Par ko tu rūpējies?– Tie, par ko es rūpējos, to zina.
– Mīļi cilvēki tev...– Ļoti nozīmīgi cilvēki, un mīļi. Un ir arī pavisam nepazīstami cilvēki. Tas man sagādā lielu prieku, un viņi to zina. Lai viņiem ir labi!
– Tava rūpe nav pirmklasnieku vest uz skolu un katru dienu sēdēt pie mājasdarbiem...– Man tas nav sanācis. Nezinu – vai sanāks, vai nesanāks...
– Bet tu to gribi?– Nevaru atbildēt. Es nezinu.
– Bet esi par to domājis. Esi taču? Tikai īstu atbildi neesi vēl guvis...– Šajā ceļā posmā man nav tādas sajūtas, ka man... ka tāpēc, ka visiem tā ir, arī man tā vajag!
– Bet ko saka tava iekšējā sajūta?– Lai tā tur sēž! Es tā sevi netirdu par to.
– Vai ir jābūt kādiem konkrētiem nosacījumiem, lai tu to gribētu? Tad viss būtu okei?– Redzi, vēl jau ir tādi... nu, nezinu. Dieva vai dabas uzlikti pārbaudījumi? Man ar tiem jādzīvo.
– Bet tev ir daudz dots. Tavs talants...– Vienmēr kaut ko dod un kaut ko ņem.
– Tu sadzīvo ar to, kad saproti – tam tā jābūt!– Man nav variantu!
– Nebļauj uz Viņu...– Nē. Mēģinu dzīvot labi, godīgi, interesanti, nekaitējot citiem.
– Tevi ir piečakarējuši?– Gan mani ir piečakarējuši, gan es esmu piečakarējis! Protams! Nu, kurš tad... Tāpēc saku – mana sirdsapziņa nav absolūti balta. Tikai – cik gados tas ir noticis, un kurš mēs neesam muļķa prātā bijuši? Viss kas bijis. Neesmu pircis biļetes tramvajā, esmu mucis no sētniekiem...
–
Man vecāmamma teica, ka mazliet melot un mazliet zagt neesot grēks.– Lai būtu interesantāk dzīvot?
– Nē, drīzāk – lai piespēlētu dzīvei.– Nu redzi – tikko teicu vienu, bet pēc trim teikumiem esmu jau kaut ko drusku pamainījis.
– Spēja šaubīties ir inteliģenta cilvēka pazīme.– Paldies! Vai tas man ir?
– Jā! Ja spējam savus striktos apgalvojumus arī apšaubīt...– Patiesi inteliģentam cilvēkam galvenais ir spēt dzīvot savu dzīvi tā, kā viņš dzīvo, ir izvēlējies to darīt, un viņam tā ir labi. Un nevienam nav tiesību kādā brīdī otru ņemt aiz rokas un teikt – klausies, sāc tagad darīt tā! Muļķi, kā tu vispār dzīvo! Ja cilvēks dzīvo saskaņā ar Bībeli un Krimināllikumu, tad nevienam īpaši nevajadzētu iejaukties. Nevis, ja tu man tagad teiktu – kāpēc tu nēsā tādu dzeltenu kreklu, attopies, tev jānēsā tikai sarkanie!
Ļaujiet katram pašam savu dzīvi dzīvot.
Laime, šķiet, jānopelna
– Tu mēdz par kaut ko cīnīties nagiem un zobiem – lai kaut ko panāktu?– Ir nācies, jā. Bet esmu tāds diezgan slinks, mani vajag iekustināt. Bet, ja par kaut ko iedegos, tad varu arī ar nagiem zemi kārpīt. Tomēr neesmu ikdienas cīnītājs, kas ar elkoņiem sev izsitīs vietu un ies pāri līķiem, melos un naktis negulēs, lai izdomātu nākamo zapadlo, lai tur kaut kā... Tāds neesmu. Ir – ir, nav – nav. Mhm. Slinks.
– Tev ir ambīcijas?– Kaut kādas ir...
– Piemēram, redzi sevi kā aktieri?– Ir bijusi tāda vēlme. Kaut kādā, nezinu, izrādē...
– ... izmēģināt.– Man ir bijusi izdevība sevi izmēģināt, un ir skaidrs, ko varu, ko nevaru.
– Varbūt tevī ir tāāādi kraukļa krājumi!– Varbūt. Mīļie režisori – piedāvājiet!
– Kas ir vajadzīgs, lai tu būtu laimīgs?– (Domā.) Laimīgs? (Domā.) Tā grūti teikt. Es jau, redz’, vēl nezinu, cik pats esmu izdarījis, lai būtu laimīgs...
– Tu domā, ka laime jānopelna?– Zināmā mērā – jā.
– Jāsagatavo augsne?– Jā.
– Laimei?– (Domā.) Nu, redzi, kā ir – ja tu man šo jautājumu uzdotu piecos gados, es atbildētu citādāk, astoņos – citādāk, un 38 – vēl citādāk. Un pieņemu, ja tu man pēc mēneša to prasītu, ka atbildētu vēl citādāk. Bet, ja cilvēks vispār par to domā, tad viņam arī kaut kas jāziedo, jāiegulda, jāvelta. Domāju mana laime varētu būt tā, ja es pats varētu dzīvot savu dzīvi. Nu, kad nevienam nav īpaši jāatskaitās, kāpēc es dzīvoju tā.
– Tev nākas atskaitīties?– Nu, varam to saukt, kā gribam... Atskaitīties, taisnoties... (Domā.) Tā ir izvēle manam ceļam uz manu laimi.
– Varbūt laime ir nevis ārējo, bet iekšējo apstākļu sakārtošana? Kad esi panācis stāvokli, ka nemaz negribas nevienam atskaitīties.– Nu ja. Domāju, ka tas tā notiks Tu man zvanīsi, un es teikšu – ar mani viss ir kārtībā! Esmu laimīgs! Negribu ne par ko runāt. Man viss ir super! Paldies!
– Tas tak’ forši! Laimi taču var pielipināt arī citiem. Tieši tāpat kā nīgro garastāvokli...– Jā. Tāpēc vajag katram savu dzīvi dzīvot. Protams, izziņai izlasīt kādu Danielas Stīlas romānu. Bet vispār pēc iespējas vairāk mēģināt dzīvi savu dzīvot. Tad, man šķiet, tā laime ātrāk atnāk.
– Pēc tevis teiktā saprotu, ka šorīt vēl neesi laimīgs?– Kurā mirklī es varēšu pateikt – esmu visu izdarījis. Es tagad mētājos un domāju – nu jā, vēl kāds laiks paies, un tad es tā kaut ko...
– Varbūt laime atnāk taisni tad, kad to negaidām?– Varbūt. Ir bijis arī tā.
– Kā tāda providences elpa – uzpūš tev, un, kamēr tu esi tās areālā, tikmēr esi laimīgs.– Un vēl kas – es tā nemaz nevaru atbildēt uz šo jautājumu, jo nezinu, kāda ir tā laime. Šitāda vai tāda? Vai tad, kad man ir šitā, vai tad kad man ir tā. Vai tad, kad man ir tas cilvēks, vai tad, kad – cits. Es jau to nezinu.
– Svarīgi – kā tu jūties.- Bet... (Domā.) Man šķiet – laime ir tad, kad tev tā īpaši vairs negribas mēģināt, salīdzināt... (Domā.) Nu, kad ir tā pilnība. Kaut gan ... nezinu. Pieņemu, ka selekcionārs izaudzē ābeli un saprot – tagad tas ābols ir pašā, pašā pilnbriedā, un tas ir pats, pats labākais. Un viņš ir laimīgs. Bet nākamajā gadā viņš mēģina to šķirni vēl labāku padarīt, vai ne? Vai viņš pie tās laimes apstājas? Nezinu.
Sandra Landorfa/Foto: Aigars Hibneris
