Nāci, nāci, Veļu māte,
Ko par miegu bēdājies?
Atradīsi biezu putru
Gara galda galiņā.
Balta sēde Veļu māte
Baltābola kalniņā:
Pilnas rokas baltu puķu,
Klēpī balta villainīte.
Vilteniece Veļu māte
Dažu labu pievīluse –
Sakās sērstu aicināt,
Nelaiž vairse atpakaļ.
Es redzēju Veļu māti
Pa vārtiemi ienākot:
Baltu segu apsegusi,
Smilšu kurpes kājiņā.
Nomirt bija, sapūt bija,
Vārdiņami še palikt.
Vārdiņami še palikti,
Šās istabas kaktiņā.
Eita, eita mājās
Pie Veļu mātes!
Nākat citā reizā
Gausināti!
Eit’ projām veļu bērni
Pa celiņu celiņiem!
Lai skādīte nenotika
Šās sētiņas ļautiņiem.
Saņemi nu, Veļu māte,
Visus savus urgucīšus.
Lai tie vairs neatnāk
Līdz citam rudeņam!
Veļu upe pārplūdus,
No krastiem izgājus;
Tu paliki taipusē,
Mums palikti šaipusē.
