Zvejnieks Andis: "Nozare sasniegusi savu zemāko punktu"

Lai gan saskaņā ar statistiku piekrastē nozveja nav sarukusi, pēdējos gados zivju pārdevēju piekrastē redzams mazāk, arī zivis kļuvušas dārgākas, tā sestdien vēstīja raidījums “LNT Ziņas”.

Braucot gar jūras piekrasti, zivis var atrast lielākos tirgos, bet mazajos ciematos kādreizējās būdas un treileri stāv tukši. Zvejnieku saimniecības “Lucītis” īpašnieks Andis Andersons, kurš ir zvejnieks trešajā paaudzē, redz, ka šobrīd nozare sasniegusi savu zemāko punktu. Andersona ģimene sagatavo ap 150-200 kilogramiem zivju svaigā veidā un vēl ap 100 kilogramiem kūpinājumu. No vietējām zivīm kastēs atrodamas vimbas, brekši, lucīši, mencas un reņģu līdzinieces moivas.

“Piemēram, gadus 10-15 atpakaļ mēs ar tēvu ar vienu murdu varējām 300 zušus nozvejot. Pagājušogad visā sezonā es noķēru sešus zušus. Es nezinu, vai tā ir tīrā patiesība, bet tā es esmu dzirdējis, ka dāņi un franči, kad tie mazuļi atgriežas ar tām straumēm, izķer tos mazuļus, saliek audzētavās un tai skaitā es tagad pērku dāņu zušus,” stāstīja Andersons. Ziemas mēnešos viņš piepērk klāt arī siļķi un skumbriju.

Zemkopības ministrijas (ZM) Zivsaimniecības departamentā noliedz, ka piekrastē zivju nozveja būtu sarukusi. Kopējā masa, izslēdzot no saraksta reņģes, ko līdz šim lielā mērā realizēja Krievijas tirgū, bet tagad samaļ miltos, pērn sasniedza 638 tonnas. Šis apjoms krietni neatšķiras no laika pirms desmit un 15 gadiem.

Tomēr, pētot atsevišķas zivju sugas, redzams, ka krietni samazinājusies plekstes nozveja, praktiski izzudis lasis, sarucis vimbas, plauža un zandarta daudzums. Tikmēr citas sugas tīklos iemaldās biežāk, piemēram, menca, lucītis un citu sugu zivis, tostarp invazīvā suga, kas ievesta no Melnās jūras - apaļais jūras grundulis.

Lielu kaitējumu nodara ronis, kas vērtīgākās un lielākās zivis izēd no tīkliem. Bez tam nozvejas apjomus ietekmē arī savulaik Eiropas Savienības (ES) finansētā veco kuģu un laivu sagriešanas programma. Daudzi šo naudu neizmantoja lietderīgi biznesa attīstībā. Jaunas laivas piereģistrēt ir sarežģīti, jo to neļauj ES likumdošana. Zvejnieki pārpērk viens no otra veco laivu papīrus, lai varētu paplašināt biznesu. ZM gan plāno šo kārtību atvieglot.

“Ja zvejnieks nezvejo vairākus gadus ar šo kuģi, mēs viņu varam izņemt no šī zvejas kuģu reģistra, kas veicinātu to, ka tie, kas vēlētos palielināt savu zveju, varētu griezties un tad mēs varētu piešķirt,” skaidroja ZM Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš.

Viņš skaidro, ka izsniegto licenču skaits arī nemainās, tomēr daudzi zvejnieki savas laivas vienkārši neizmanto un jūrā iet retāk, jo zvejas rīkus piepilda jūras grunduļi, ko pārdot vietējā tirgū ir grūti.

Kā cīnīties ar roņiem, pagaidām nav skaidrs. “Grūti pateikt, ko tur varētu darīt. Tur ir kaut kā jāsadzīvo. Šis dzīvnieks dzīvo šajos ūdeņos. Ir bijusi diskusija par to, kā varētu samazināt šo ietekmi un iedarbību uz zvejniekiem. Teiksim, atbaidīt šos roņus, domāt par kādiem speciāliem rīkiem, murdiem, kuros roņi nevarētu iekļūt,” vērtēja Riekstiņš.

Tikmēr Andersons stāsta, ka daļa viņa kādreizējo biedru pēc laivu sagriešanas un sliktākas nozvejas devušies peļņā uz Norvēģiju. “Cits ķer mencas, cits ķer mazās zivtiņas visādas. Tur ir salīdzinoši ar mums normāls atalgojums, viņi tur nodzīvo mēnešus trīs, pusgadu, cits gadu, tad atgriežas mājās un atkal atpakaļ, jo uz vietas kaut ko atkal sākt ir diezgan smagi,” vērtēja Andersons.

Viņš pats gan noskaņots optimistiski. Kaimiņš atļāvis izmantot viņa teritoriju piekļūšanai pie jūras, un tur ir nostiprināts ceļš, izveidota ērtāka piebraukšana - viss, lai varētu zvejot arī turpmāk.

“Es domāju - gan jau ar to jūru viss būs kārtībā. Tā kā man ģimenē ir ienācis znots, kam interesē šī lieta, kopīgi mēs kaut ko visi mēģināsim zvejot. Apstrādāt, tirgot, cīnīties un lai tā vietējā zivtiņa kāda arī līdz tirgum nonāk,” saka zvejnieks.