Īsts brīvdomātājs izdzīvos jebkurā krīzē

Dēkainis, avantūrists un sieviešu mīlētājs. Tā īsumā var raksturot tēlnieku Nikolaju Petraškeviču, kura dzīve ir raiba kā dzeņa vēders. Trīs reizes oficiāli precējies, septiņu bērnu tēvs – trīs dzimuši laulībā, četri – ārlaulībā, ir bijis gan labi pelnošs mākslinieks, gan bomzis. Dzimis un audzis gleznotāja Nikolaja Petraškeviča un grafiķes Eiženijas Henišas ģimenē, viņa brālis – pazīstamais grafiķis Juris Petraškevičs.

 “Tieksme pēc mākslas – tā laikam ir gēnos,” skaidro tēlnieks. “Kad biju mazs, likās pats par sevi saprotams, ka ģimenē visi kaut ko zīmē, glezno un veido. Jau kopš bērnības man patika lipināt no plastilīna visādus mūdžus un ķēmus. Paps to ieraudzīja un pamazām virzīja mani uz tēlniecību. Tā tas aizgāja, kā saka – „poņeslos”, vispirms absolvēju Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu,  vēlāk – Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu.”

Nikolajs stāsta, ka, mācoties vidusskolā, gadījies kāds notikums, kas varējis būt pēdējais viņa dzīvē. Kopā ar draugiem viņš uzdzīvojis kafejnīcā „Rostoka”, un tur izraisījies konflikts ar citu kompāniju. “Kautiņa laikā pēkšņi sajutu, ka kaut kas nav kārtībā ar muguru. Sāku skatīties un taustīties, līdz atklāju, ka tur iedurts nazis. Būdams šmigā, sākumā to nemaz nepamanīju. Tomēr viss beidzās veiksmīgi, vienīgi vajadzēja nedaudz pagulēt slimnīcā. Vairs neatceros, kas bija vainīgs. Jaunībā sameklēt kašķi ir ļoti viegli.”

Mākslinieks atceras, ka studiju gados esot bijis sportisks čalis un saņēmis piedāvājumus filmēties ekstrēmās epizodēs. “Īsts kaskadieris tomēr nebiju, jo ar automašīnām galvu reibinošā ātrumā nebraucu un no klintīm nelēcu, mana specifika bija kautiņi. Arī tagad – ja kādam režisoram vajag žūpu, kas krogā sāk kautiņu, var droši aicināt mani. Es šīs lietas pieprotu.”

Pirmoreiz mākslinieks filmējies 1972. gadā Imanta Krenberga filmā „Zobena ēnā”. “Tolaik mans kursabiedrs Juris Bindemanis (Kaspara Bindemaņa tēvs – Aut.) filmējās masu skatos un piedāvāja arī man pamēģināt. Filmēšanās laikā saostījos ar aktieriem un kaskadieriem, sapazinos arī ar Latvijas kaskadieru skolas veidotāju Uldi Veispalu, pie kura arī nedaudz patrenējos un šo to apguvu.” Kad deviņdesmitajos gados sācies pārmaiņu laiks, Nikolajs saņēmis piedāvājumu filmēties franču erotiskajā filmā. “Tur kauties nevajadzēja, tur mans uzdevums bija grābstīties,” skaidro mākslinieks. Filmēšana notikusi kādā Rīgas kinostudijas paviljonā, piedalījušies arī Latvijā pazīstami aktieri, viņu vārdus Nikolajs gan nesaukšot. “Tas bija foršs pasākums, visapkārt, kur vien paskatījos, bija skaistas, plikas meitenes,” labpatikā nodudina tēlnieks.

Filmējoties ekstrēmās epizodēs, Nikolajam gājis visādi, esot lauzis gan locekļus, gan guvis smagus miesas bojājumus. “Jau agrāk teicu, ka labāk līmēt tapetes, nevis būt kaskadierim,” secina tēlnieks. “Atceros, astoņdesmitajos gados Jūrmalā filmējos kādā krievu filmā, un tur man vajadzēja krist no zirga. Es lēcu, bet kāja palika kāpslī. Tā arī vilkos līdzi zirgam, līdz atsitos pret lielu akmeni. Smagi satraumēju mugurkaulu un ilgi gulēju slimnīcā. Biju smagas dilemmas priekšā – piekrist vai nepiekrist operācijai, jo izredzes uz veiksmi bija 50:50, varēju nokļūt arī ratiņkrēslā. Atteicos un tagad it kā nedrīkstu celt neko smagāku par pieciem kilogramiem. Bet tas viss ir pupu mizas – staipu gan mēbeles, gan meitenes. Vispār esmu traks vecis un sevi par invalīdu neuzskatu. Es vienkārši dzīvoju nost un neko nenožēloju.”

Lielākā loma Nikolajam bijusi Imanta Krenberga filmā „Cilpa”, kurā viņš spēlējis recidīvistu Bergu. “Lai apgūtu cietumnieka uzvedību un žargonu, man ļāva Rīgas Centrālcietumā kontaktēties ar ieslodzītajiem. Tagad varu atzīties, ka cietumā slepus ienesu šņabi un cigaretes, un tas palīdzēja iedraudzēties ar apcietinātajiem. Filmā spēlēju bandītu Bergu, kuram, delikāti sakot, bija intīmas attiecības ar citu ieslodzīto, jeb, izsakoties vienkārši, es viņu izvaroju. Manuprāt, šo lomu nospēlēju lieliski.” Mākslinieks slavē sevi un teic, ka pēc filmēšanās saņēmis kādu interesantu piedāvājumu. “Biju sadraudzējies ar vairākiem zekiem, un viņi aicināja mani palikt. “Nik, paliec! Tev šeit labi klāsies!” viņi teica. Es tomēr izvēlējos palikt uz brīvām kājām.”

Kad studiju gados par kavējumiem Nikolaju taisījušies izmest no Mākslas akadēmijas, viņš paņēmis akadēmisko atvaļinājumu un aizgājis strādāt par sanitāru Psihoneiroloģiskās slimnīcas ātrās palīdzības dienestā. “Mūs dēvēja par trako brigādi, taču nereti mēs devāmies arī uz parastiem izsaukumiem. Kad visi ātrās palīdzības dienesti bija aizņemti, sūtīja mūs – trakos. Un mēs tiešām paveicām daudz ko – piemēram, es, ar savām rokām, pieņēmu četras dzemdības. Protams, blakus bija feldšeris, kas mani konsultēja... Bet ko tur slēpt – tas bija liels emocionāls pārdzīvojums – gan bailes, gan prieks, kad manās rokās uzradās brēcošs kurkulītis. Starp citu, pavisam nesen atkal pieņēmu dzemdības. Kāda iereibusi bomzene pēkšņi sāka dzemdēt uz ielas. Izsaucu ātros, bet... kamēr viņi brauca, puika jau bija ārā. Ar šķērēm pārgriezu nabas saiti, ietinu lupatā un sagaidīju ārstus.”

Jaunībā mākslinieks par sanitāru strādājis arī morgā un Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, kur viņam gadījies asistēt operācijās, kā arī novērot līķu griešanu. Vēlāk medicīniskā pieredze Nikolajam lieti noderējusi radošajā darbā, veidojot skulptūras. Tagad viņa darbi lielākoties apskatāmi kapsētās.

“Ikvienam strādājošam tēlniekam kapi – tā ir puse no viņa darba dzīves. Kapi – tas ir krāšņš tēlniecības dārzs, un man vairākās kapsētās ir aptuveni 50 skulptūru.” Tēlnieks stāsta, ka padomju laikā vislabāk esot maksāts par Ļeņina pieminekļiem, un arī viņš vienu esot uztaisījis. “Mans ļeņins stāvēja vienā no Latvijas mazpilsētām, bet tam nebija ilgs mūžs – tikai divi gadi. Kad Latvija atguva neatkarību, pieminekli novāca. Bet tas ir štrunts, galvenais – labi samaksāja. Nopirku automašīnu „Zaporožec” un gadu dzīvoju komunismā,” smej Nikolajs, kurš arī tagad labprāt nodarbotos ar tēlniecību, bet neļaujot veselība. “Tēlniecība ir ne tikai māksla, bet arī fiziski smags darbs. Bet man ir traumēta mugura, turklāt arī vecums nāk virsū.”

Tā nu pēdējā laikā Nikolajs pievērsies puzuru veidošanai un sevi uzskata par vienu no labākajiem puzuru meistariem Latvijā. “Šī aizraušanās sākās nejauši. Kad astoņdesmito gadu vidū aizgāja mūžībā mana mamma un es biju pagalam štruntīgā noskaņojumā, nolēmu apciemot savu paziņu Haraldu Sīmani, kurš tobrīd Laucienes baznīcai lika jumtu. Tur iepazinos ar kādu Liepājas mākslinieci, ar kuru vēlāk apprecējos un pārcēlos dzīvot uz Liepāju. Īrējām nemēbelētu dzīvoklīti, un māksliniece Zoja Heimrāte ieteica mums aizpildīt tukšās telpas ar puzuriem. Tā arī viss sākās.” Nikolajs atceras un saka, ka puzurs ir ne tikai dekoratīvs, bet arī enerģētisks elements. “Jo kas tad ir puzurs? Tās ir divas savienotas piramīdas, un tur, kā zināms, ir liela enerģija. Kopā ar bijušo sieviņu esam izdevuši grāmatu par puzuru veidošanu, un, iespējams, izdošu vēl kādu. Vajag tikai savākt materiālus. Esmu dzirdējis apgalvojumus, ka puzuri uzsūc un neitralizē negatīvo enerģiju. Vai tā ir, neņemos spriest. Zinu tikai vienu – kad taisu puzurus, jūtos forši.”

Nikolajs neslēpj, ka viņam daudzās pasaules malās dzīvojot draugi un paziņas, tāpēc agrāk nereti devies garākos ceļojumos. “Atceros, kad biju uztaisījis vienam tantucītim kapu pieminekli un dabūjis naudiņu, tad – aidā! – devos pie sava drauga Aļima uz Uzbekistānu. Man pie rokas bija skaista meitene, mēs iesēdāmies lidmašīnā „IL-18” un aizlidojām uz Taškentu. Pēc tam aizdevāmies uz Buhāru, kur piedalījāmies uzbeku kāzās. Pa visu ielu bija noklāts garš mielasta galds, vienā pusē sēdēja vīrieši, pretējā – sievietes...” Bet, kad Nikolajs šķīries no savas trešās sievas, viņš ar stopiem devies uz Franciju. “Tas bija neplānots pasākums. Viss notika uz dullo. Taču uz Šveices robežas mani aizturēja, jo nebija pases, pusi dienas noturēja, pēc tam aizdzina atpakaļ uz Austriju, bet es apgāju robežposteni un ar stopiem aizbraucu uz Marseļu, kur man... izsniedza guļammaisu. Redzi, Latvijā bomži dzīvo kā suņi, bet Francijā viņiem dod guļammaisus – lai naktīs nenosalst. Arī man vienu piešķīra, par ko dikti brīnījos. Marseļā plus 25 grādi, kā gan tur var nosalt?” Mākslinieks skaidro, ka esot ļoti liela atšķirība starp Latvijas un Francijas klaidoņiem. “Vairākas naktis pavadīju Marseļas ostas vecajā spīķerī, kas bija izveidojies par tādu kā vietējo bomžatņiku, un – kas interesanti  – nevienu degradējušos alkoholiķi spīķerī nemanīju. Tur pulcējās diezgan inteliģenta publika – hipiji, brīvdomātāji... Ar vairākiem iepazinos tuvāk, jo nedaudz protu franču valodu; astoņas klases nomācījos Rīgas 11. vidusskolā, tagadējā Franču licejā. Marseļā sabiju kādu pusotru nedēļu – blandījos apkārt ar vietējiem hipijiem, spēlēju ģitāru, un, kad apnika, braucu mājās.”

Deviņdesmito gadu vidū Nikolajs viesojās Čečenijā. Tur dzīvoja viņa draugi – tēlnieki Hatabs un Maija. “Tas bija laiks starp abiem kariem, bet draugi teica, ka tomēr esmu ieradies nelaikā – vīna krājumi faktiski jau beigušies, palikuši pēdējie 200 litri. Sacīju, lai neraizējas, man pietiks. O, tas bija skaists laiks! Diemžēl vairs nevaru aizbraukt pie viņiem ciemos, abi gājuši bojā.”

Uz jautājumu par attiecībām ar brāli pazīstamo grafiķi Juri Petraškeviču, Nikolajs skumji nopūšas. “Tas ir garš stāsts. Viņaprāt, es pārāk daudz lietoju alkoholu, tāpēc mūsu kontakti pārtrūkuši. Tomēr zinu – ja man klāsies pavisam plāni un dzīve saies galīgi šķērsām, brālis man noteikti palīdzēs. Viņš ir nedaudz noslēgtāks par mani, viņam ir savas aprindas, savs paziņu loks, katrā ziņā brālis nav pinies ar tādiem cilvēkiem, ar kādiem es. Kādiem? Piemēram, ar deklasētiem elementiem. Lai gan... Visi mēs esam cilvēki! Bomžu kompānijās esmu sastapis daudzus intliģentus cilvēkus ar augstāko izglītību, tikai diemžēl dzīve viņus nolikusi uz ielas, viņi tagad ir nodzērušies un smird. Bet, ja ar viņiem normāli parunājas un parkā iedzer šņabi, viņi atklājas pavisam citā rakursā. Tā kā esmu ļoti komunikabls, protu atrast kopīgu valodu ar dažnedažādiem tipiem. Ne velti bandīti raudājuši man uz pleca un teikuši, cik sirsnīgi ar mani var aprunāties. Esmu redzējis ļaudis dažnedažādās situācijās, un tagad, uzmetot tikai skatienu, varu pateikt, kas par kukaini ir konkrētais cilvēks. To nevar iemācīties nevienā skolā, tā ir liela dzīves pieredze.”

Miršanas vietai ir nozīme

Nikolaja personīgais rekords alkohola lietošanā – divi gadi katru dienu. Tomēr tēlnieks saka – viņš vienmēr esot pratis apstāties.

“Un tā ir liela māksla. Daudzi to nav spējusi un nomiruši. Reibumā gadījies gulēt dažnedažādās vietās – uz ielām, parkos, šķūņos, kapos, pat uz baznīcas kāpnēm. Esmu nakšņojis arī zārkā. Tas notika, kad strādāju par kapraci. Kad paziņām nomira kaimiņš, mēs viņu smuki iezārkojām un iedzērām. Kad vajadzēja doties gulēt, izrādījās – man nav gultas. Ko nu... Izcēlām ārā kaimiņu, un es ieņēmu viņa vietu. Nākamajā rītā nelaiķi atlikām atpakaļ un ar godu apglabājām.”  

Mākslinieks stāsta, ka viņa dzīvē liela un būtiska nozīme ir ne tikai konkrētai dzīvesvietai, bet visam rajonam, kurā viņš dzīvo. Rajons – tā neesot tikai ģeogrāfiska vieta, bet arī uzvedības kodekss, attiecību filozofija. “Mans rajons ir kā trijstūris – no Matīsa tirgus līdz Brasas stacijai, un tad cauri kapiem līdz Pāvila baznīcai. Te esmu dzimis un audzis, tāpēc pazīstu gandrīz visus rajona iedzīvotājus. Ja kāds vietējais paprasa man cigareti vai sīknaudu, es parasti iedodu. Toties neko nedodu „zaļotnijiem”, tie ir nejauši ienācēji mūsu rajonā, un svešiniekus es finansiāli neatbalstu. Vai zini, kāpēc mans kaimiņš dabūja pa purnu? Tāpēc, ka viņam ir nepareiza dzīves uztvere. Es kaut rāpus varu pārrasties mājās, bet neviens mani neaiztiks. Es labi zinu – ja man nebūs naudas, rajons mani pabaros.” Nikolajs atver dzīves gudrības vārtus un rezumē – pareiza rajona dzīves uztvere nozīmē nekrāpt un nenodot cilvēkus. “Varbūt man ir gadījies neatdot kādu parādu, bet apzināti neesmu nevienu piemānījis. Arī sievietes neesmu krāpis, jo vienlaikus nav bijis attiecības ar vairākām. Nu, varbūt esmu reizēm paknakstījies, bet tas nav nopietni.”

Centra rajons Nikolaju pievelkot kā magnēts. Viņš arī blandījies pa Rīgas guļamrajoniem, bet tur esot garlaicīgi. “Mikrorajonos viss notiek monotoni un bez radošas dzirksts. Tur cilvēki pat šņabi dzer bez iedvesmas, un tas man neder. Mans rajons ir šeit – pie Ziedoņdārza, te es gribētu sagaidīt vecumdienas un arī nomirt.”   

Zelta padoms: meklē sievieti!

“Reizēm paskatos „Discovery” programmu, tur rāda, kā cilvēki pārbauda savas spējas ekstrēmas situācijās. Piemēram, dodas uz mežu un grauž mizas, lai nenomirtu badā. Man tādā izdzīvošanas skolā nav jāiet, esmu jau izgājis. Ja mani iemetīs bedrē, ēdīšu sliekas un izdzīvošu. Tagad krīzes laikos daudzi ir apjukuši, bet es varu dot bezdarbniekiem zelta padomu. Ja esi viens, noteikti sameklē sievieti! To saku nopietni, jo sievietes ir daudz praktiskākas un racionālākas, viņas pratīs pārlaist krīzi. Kad nesen internetā paskatījos iepazīšanās sludinājumus, biju izbrīnīts. Pārsteidzoši daudz dāmu meklē sev dzīvesbiedrus, un viņām „pofig” – resns vai tievs, garš vai īss, lai tikai būtu vecis. Tāpēc iztīri zobus, izbuktē bikses un ej pie sievietes! Ja ir nedaudz smadzeņu un rokas, kas spēj ne tikai pakasīt muguru, bet arī iesist naglu, tad viss būs kārtībā. Protams, tā var zaudēt pašcieņu, bet, ja par to nospļauties, var labi dzīvot. Neslēpšu, arī man bija periodi, kad dzīvoju uz sieviešu rēķina. Vēl pavisam nesen, kad biju bomzis un nakšņoju Ziedoņdārzā, mani lenca vairākas sievietes  – pienesa klāt ēdamo un dzeramo. Bet, uzzinot, ka esmu mākslinieks, gandrīz vai izkusa no sajūsmas. Kad noīrēju dzīvoklīti, arī grīdu mazgāja, ēst taisīja un vēl zaptes sanesa...”

Tomēr mākslinieks atzīst – tas tiesa, savā dzīvē daudz darījis pāri sievietēm. Tāpēc pienācis pēdējais laiks viņas mīlēt. “Visas sievietes ir fantastiskas – gan dažāda izskata, gan veida, vajag tikai mācēt ar viņām apieties. Nesen parēķināju – dzīvē man bijušas tuvas attiecības ar kādām 120 sievietēm. Un tas nav daudz. Turklāt tie nebija gadījuma sakari, ar katru man bija vismaz trīs procenti mīlestības.”

“Man ir noteikts paziņu loks, pa kuru es riņķoju. Tāpēc sanāk, ka daudzas manas sievietes ir savstarpēji pazīstamas. Var teikt, ka manas attiecības ar sievietēm ir kā Holivudā. Arī tur savstarpēji precas, šķiras, precas un atkal šķiras. Un tas notiek bez lieliem skandāliem – neviens otru nešauj, negriež un nesit. Arī es līdz šim no savām sievietēm esmu šķīries mierīgi, manī nav ne aizvainojuma, ne sarūgtinājuma.,” godīgi atklāj Nikolajs, secinot – laika gaitā būtiski mainās attieksme pret sievietēm.

“Jaunībā galvenais bija sekss, bet tagad gribas mierīgi pasēdēt, iedzert kafiju, parunāt, un, protams, var arī nedaudz paņurcīties. Arī tagad man ir dzīvesbiedre, jo – kad nāk virsū vecums, šausmīgi negribas palikt vienam. Mēs gan neesam precējušies un dzīvojam ļoti moderni – atsevišķi. Mums ir padzīvojušu ļaužu sekss, kad paps guļ vienā, bet mamma – otrā istabā. Kad sagribas, abi satiekas viesistabā. Jāatzīst gan – pēdējā laikā man arvien biežāk uzrodas nepieciešamība būt vienam. Tāpēc nedzīvoju pie savas dzīvesbiedres, bet gan savā vienistabas dzīvoklītī.”

Stāstot par saviem bērniem, Nikolajs teic, ka vislabāk saprotas ar diviem jaunākajiem dēliem, ar kuriem reizēm arī tiekas. “Man pavisam ir septiņi bērni, visi ir dēli, vecākajam – 32, jaunākam – 23 gadi. Iespējams, ir arī citi bērni, bet par tiem nekā nezinu.”

Nikolaja dzīves galvenais moto – lai būtu interesanti. Ja ar sievieti esot garlaicīgi, tad kontakts izjūk un ir jāšķiras. “Dzīvē galvenais ir motivācija. Ja tev ir motivācija, var visu – gan atmest dzeršanu, gan atrast darbu. Esmu pietiekami vitāls un elastīgs, tāpēc darbu vienmēr sameklēšu, tomēr jāsaka – esmu slinks. Tāpēc meklēju darbavietas, kur vismazāk jāstrādā, bet visvairāk var nopelnīt un – galvenais – kur nav lielas atbildības. Nekad neesmu gribējis būt priekšnieks, jo – citi sataisa sūdus, bet priekšniekam jāatbild.

Kāpēc man tas vajadzīgs?”

Tagad Nikolajs ir iekārtojies kāda uzņēmuma apsardzes dienestā. Vienu diennakti strādājot, bet trīs – atpūšoties un taisot puzurus. Jau kādu laiku viņš nelieto alkoholu, un, kā pats apgalvo, nemaz nevelkot. Vai tā būs vienmēr, to Nikolajs neapsola. “Tagad manā dzīvē ir caurspīdīgs logs. Man ir darbs, mīļotā sieviete un jumts virs galvas. Un tas ir galvenais,” nosaka mākslinieks.

Andris Bernāts / Foto: Andris Bernāts