Jaungada piedzīvojums Briselē

Vispirms jau tāpēc, ka jutos tur kā starp cilvēkiem. Jā, tur cilvēki smaida! Ir viens pret otru uzmanīgi! Droši veras viens otram acīm... Nekur nemanīju stresa un steigas izķēmotus, ārprāta svarīgumā pārņemtus stulbi pašapzinīgus ļautiņus. Vēlāk, skatoties ar draugiem bildes, ieraugām, ka arī mēs paši tajās visu laiku smaidām... Un savā atbrīvotībā paši sev izskatījāmies dikti smuki... Un kā man tas patika... Es joprojām smaidu, kad atminos gleznaino Greslai ielu Gentē, kas uzvējo asociācijas ar Venēciju... Debešķīgo Brigi, kur katru namiņu gribējās izpētīt... Ak, kas gan ir mūsu Vecrīga salīdzinājumā ar šo vecpilsētu? Protams, mazmazītiņo “maneken – piss”, ko katrs Briselē alkst ieraudzīt, neskaitāmos šokolādes veikaliņus, kuros tik viegli zaudēt prātu, krītot saldajā kārdinājumā...

Sākumā ar draudzeni nepārtraukti viena otrai ar elkoni dunkājām pa sāniem – redzēji, KĀDA sieviete tikko pagāja garām! Uzkrītoši, ka tik ļoti gribējās apbrīnot viņas tieši vecumā ap 50 gadiem. Kā viņas prot sataisīties. It kā tik vienkārši, bet ar odziņu. Krāsaini, šallēs, ar kāju sildītājiem, kas dažus centimetrus virs zābaka... Tā nu tiešām ir baigā lieta, neatkarīgi no vecuma! Atbraucot mājās, tas bija pirmais darbs – sameklēt skapī savas pērn pirktās garās adītās “rozīgās” zeķes! Vakar jau saņēmu atzinīgus vārdus, aplipinot arī draudzenes ar vēlmi tās iegādāties...

Jau iebraucot Briselē bija skaidrs – 2. janvārī sākas izpārdošanas! 30. decembra pusdienlaikā, pa Luīzes ielu staigājot (piedodiet, goda vārds neatceros, kāds ir tās oriģinālais nosaukums), nepārprotami varēja manīt “draudzeņu lietas”. Proti, sievietes jau maisos atlika drēbes, kurām par puscenu nāks pakaļ “īstajā dienā”. Vispār briselieši labprāt iepirkties brauc uz Antverpeni, jo tur mazāk cilvēku. Mēs arī aizbraucām. Jau iebraucot pilsētā, manām, ka te dzīvo daudz ebreju. Melnās platmales vien kustas... Izrādās, visi dimantu veikali te pārsvarā pieder viņiem... Pulksten pusvienpadsmitos slavenā gājēju iela ar daudzajiem veikaliem jau stāvgrūdām pilna! Pirmajā ieejam “Karen Millen”. Pareizāk gan būtu teikt – iespraucamies. Mudž kā bišu spietā. Milzu drēbju kalni pāri rokai salikti, pie pielaikošanas kabīnēm rindu rindas... Nepacietīgākās jau sāk laikot turpat veikalā... Tur itin viss bija godīgi nocenots uz pusi. Prieks, ka vismaz draudzenei tika nenormāli stilīga melna pusgara dūnu jaciņa par... 210 eiro. Izskatījās, ka mans izmērs bija “izķerts” jau pirmajās minūtēs... Nu neko! Smieklīgi, ka pie “Gucci” veikala sievietes rindā stāvēja uz ielas, un tajā diezgan daudz bija dzirdama krievu valoda. Lai arī bez simts un viena iepirkuma maisa, tomēr jutāmies pacilātas. Iegājām vēl krodziņā, uzēdām slavenās Beļģijas upju mīdijas, ko atnes savārītas milzīgā metāliskā bļodā. Kad tās izēd, apakšā ir labu labā zupīte, ko apēst... Spoži spīdēja saule, un tu saproti – jaunais gads vismaz sācies ir mīļš un mierīgs.