Ak, nabadzīte, nav precējusies!

Uz Elīnas apaļo jubileju netiku, tāpēc ar lielu interesi pēc nedēļas Annas (kura uz ballīti pirtiņā bija bijusi) klēpjdatorā apskatīju tusiņa bildes. Elīnai bija izdevies savākt “riktīgu” mūsu jaunības dienu buķeti – patiešām interesanti, kā esam mainījušās, ko paveikušas. “Meitenes par tevi arī apjautājās. Nu tad es ar’ saslavēju – kāda tu enerģiska, kā visu laiku kaut ko mācies, kā nemitīgi apgūsti ko jaunu un skraidi pa koncertiem un teātriem. Bet nu tā reakcija bija diezgan jokaina, pat nezinu, vai teikt...” “Tagad jau vairs neko – ir jāsaka, ja jau sāki,” es smejos. “Vārdu sakot – mūsu “precētais” gals noklausījās, nopūtās un rezumēja: “Nu, jā… Bet ko citu viņa lai dara? Savas ģimenes viņai nav – kaut kā jau sevi jāpiepilda!” Kaut kas traks! Pat nezināju, ka tā spēju “uzvilkties”! JĀPIEPILDA! Jāteic, arī Anna, kaut būdama precēta, esot visai asi uztvērusi šos vārdus: “Re, kā mēs pašas, sievietes, tiražējam briesmīgus štampus un pašas dzenam sevi stūrī!”

Manā dzīves pieredzē ir deviņus gadus ilgas attiecības un nu jau pieaudzis dēls, tāpēc visai droši varu apgalvot, ka kopdzīve un bērnu audzināšana nebūt neveicina “piepildīšanos”, drīzāk jau iztukšo (jo sevišķi, kad bērniņš vēl mazs) un pat degradē (ja otrā pusīte gadās tāds patriarhālāks modelītis). Attiecības ir tikai viena no dzīves jomām, kam patiesībā dažkārt mēdz būt visai mazs sakars ar personisko izaugsmi un pašattīstību. Vai tiešām sieviete, kura katru dienu pēc darba steidzas uz māju, lai pagatavotu vakariņas, kuras kopā ar mīļoto vīrieti ikvakara rituālā notiesā pie televizora, tāpēc vien jūtas garīgi piepildīta? Ja šīs lieliskās iespējas nav, tad ko tai nabadzītei darīt, kā vienīgi joņot pa dažādiem kursiem un klausīties mūziku!

Protams, šāds apgalvojums – ka vīrs mājās ir pilnīgi pietiekams faktors, lai sieviete justos kā pati pilnība – ir visai izdevīgs precētajām. Maksimālā programma ir izpildīta – man vairs savā dzīvē nav jākustas, to lai dara “tās citas” – kurām jāpiepildās! Man šķiet, sevi jāmīl un jāciena, arī esot attiecībās, un, ja tas neizdodas, tad šīs attiecības nav to vērtas. Ideāli, ja var apvienot kopdzīvi ar iespējām dzīvot savu dzīvi, tomēr ne vienmēr tas izdodas. Manuprāt, lielisku un interesantu dzīvi var dzīvot gan partnerattiecībās, gan bez tām. Un ir bezgala muļķīgi kādu nožēlot viņa dzīvesveida dēļ. Jo arī es varu savilkt skumīgu seju un pasludināt: “Nu jā... Ko tad lai viņa dara? Viņai jau nav laika sev – viņai vīrs mājās. Kopš augstskolas beigšanas jaunībā vairs nav mācījusies ne mirkli un iet tikai uz tām lugām vai koncertiem, uz kuriem var ņemt līdzi savu veco.” Zināmā mērā man taču būtu taisnība, vai ne? Tomēr tas būtu metiens vienos vārdos. Tas nav tā vērts. Jo patiesība ir gaužām vienkārša – gluži tāpat kā es aizraujos ar arvien jaunām un jaunām idejām nevis kaut kā nepiepildīta dēļ, cita sieviete dzīvo daudz rāmāk, jo viņai PATĪK viņas dzīves modelis. Mēs viena otru varam nožēlot, bet varam arī – NENOŽĒLOT. Es izvēlos otro.