Latviešu bēgļu stāsti
Daudzi no tiem, kuri vēl pirms pusgada naivā optimismā cerēja atrast darbu, solot paši sev un ģimenei strādāt aizvien vairāk, čaklāk un sagrabināt naudu cilvēka cienīgai dzīvei (kaut cik), tagad atmetuši visam ar roku, sakravājuši ceļasomas un devušies prom no Latvijas. Nereti - kur acis rāda un kājas nes, vienkārši bēguši prom.
Kasjauns.lv uzrunāja dažus no aizbraucējiem, lai uzzinātu kā viņiem klājas tagad un kādas ir viņu pārdomas par notiekošo Latvijā.
Žurnālists Jānis Ogle neslēpj, ka sācis meklēt iespējas aizbraukt, jo bija apnicis aukstums un saspringtā, negatīvā sliktu vētošā gaisotne visapkārt.
Daudz nedomādams, pērn vasarā viņš pieteicās konkursam Barselonas TV uz žurnālista vietu. Sakravāja ceļasomu un devās ceļā. Barselonas centrā uz divām nedēļām noīrēja vienistabas dzīvokli par 120 eiro un sāka veidot sižetus par sportu un izklaidi angļu valodā. Pēc nedēļas viņam pateica, ka konkursā uzvarējis otrs pretendents, samaksāja 250 eiro un Jānis devās tālāk, šoreiz un Portugāles otru lielāko pilsētu Portu. Tur viņš iegāja pirmajā McDonald restorānā, kas gadījās ceļā, un pavaicāja vai neatrastos darbs. Viņam piedāvāja pārdevēja palīga vietu. Vajadzēja ieliet kafiju, padot maizītes. Tas īsti nebija tas, par ko Jānis sapņotu, tāpēc viņš paralēli meklēja labākas iespējas un turpināja klauvēt pie visām darba devēju durvīm, līdz atrada vietu viesnīcas reģistratūrā.
Jānim ir ļoti labas angļu valodas zināšanas un aizrautīga daba, tāpēc viņš neapstājās pie sasniegtā un drīz jau strādāja Latvijas-Ukrainas privātbankas filiālē. Banka meklēja cilvēku ar labām krievu valodas zināšanām un Jānim bija arī tās. Izrādās bankai ir daudz krievu valodā runājošu klientu, kuri paņēmuši kredītus, bet procentus aizmirst laikā samaksāt. Jāņa uzdevums bija zvanīt, pieklājīgi aprunāties un atgādināt par saistībām. Un tā, daži cipari - par divu dienu darbu McDonald Jānim samaksāja 80 eiro, par dienu viesnīcā - 30 eiro, bankā alga bija stabila - 800 eiro. Divistabu dzīvokļa īre Portu maksāja 120 eiro (īre +komunālie maksājumi). „Ir droši jāiet iekšā, jārunā ar cilvēkiem un jāpārliecina, lai pieņem mani darbā, nekas vairāk,” saka Jānis. Galvenais smaids un pozitīva pārliecība! Tā vienkārši, neiespringstot... Pērn oktobrī Jānim nācās atgriezties Latvijā, jo Madridē, kur viņš bija devies nopirkt jaunu datoru, viņam izrāva somu ar naudu, kredītkartēm un pasi. „Bankā mani gaida, tur varu atgriezties jebkurā brīdī, bet vēl neesmu izlēmis ko darīt. Iespējams braukšu uz Portugāli vai Itāliju,” saka Jānis.
Žurnālista Māra stāsts ir nedaudz skarbāks, bet pieredzes bagāts un ar laimīgām beigām. Pērn vasarā viņš devās uz Kipru pie paziņu paziņām, kas apgalvoja, ka tik tālā Eiropas Savienības valstī darbs noteikti atradīsies. „Gadījās tā, ka pēc pusotra mēneša es aplauzos un tagad esmu Britu Karalistē. Sākusies Anglijas iekarošana! Laiks Kiprā atmiņā palicis kā briesmīgs, ko, pat dzīvojot pie paziņām, nevienam nenovēlu. Piedāvājot sevi jebkuram darbadevējam, staigāju uz darba biržām un būvobjektiem. Kiprā visi saprot angļu valodu, bet valsts valoda ir grieķu un tās zināšanu prasa pat apkopējam. Bet nav ļaunuma bez labuma - ieguvu pamatīgu mācību un rūdījumu. Sazinājos ar draugu, kas dzīvo netālu no Mančestras, un tagad dzīvoju un strādāju tur. Anglijā man patīk, jo te visi tiek uzskatīti par cilvēkiem, nevis kā Latvijā - par mēsliem. Nav būtiski vai esi parasts strādnieks vai direktors. Te visa kā ir pietiekoši un dzīve lētākā nekā Latvijā. Sadzīve un pārtika noteikti. Latviešu te ir daudz un katru dienu atbrauc kāds jauniņais. Tiesa, no romantikas un piedzīvojumiem te nav nekā. Tas ir izmisums un ģimenes glābšana, kas cilvēkus te atdzinis. Vēl martā man Latvijā bija divi darbi un ienākumi ap 1000 latiem mēnesī, bet tad pēkšņi - vispār nekas. Atbraucēji dalās divās kategorijās - strādniekos - naudas taupītājos un piedzīvojumu meklētājos - uzdzīvotājos. Darbs nav viegls - 12 stundas rūpnīcā, bet par šīm stundām saņemu vairāk par 50 latiem. Tuvākajos gados negribētos atgriezties Latvijā – ja mana valsts turpinās grimt, pēc pieciem vai septiņiem gadiem gribētu ņemt Lielbritānijas pasi un mūža nogali pavadīt kā cilvēks. Nenoliedzami, ka pa šiem mēnešiem izieta lielāka dzīves skola nekā iepriekš nodzīvotajos 40.”
Cilvēki un viņu izvēles ir dažādas. Dzirdēts arī par jaunām un ne tik jaunām sievietēm, kas, bērnus atstāj radiem vai vecākiem, un dodas uz Īriju vai Angliju pie paziņām, lai gan angļu valodu zina slikti un darbs nav sarunāts. Tā vietā, lai neatlaidīgi meklētu darbu, viņas apgrozās latviešu sabiedrībā, apmeklē krodziņus līdz atrod kādu vientuļu, strādīgu latviešu vīrieti un sāk dzīvot uz viņa rēķina. Katrs cīnās par izdzīvošanu kā prot. Un ar ko gan sliktāks šāds modelis!
