Kādas mātes grēksūdze

Trolejbusā pretim apsēdās divi jaunieši, iemīlējušies, šķiet. Visu ceļu vienā laidā dūdoja. Vienā brīdī meitene palūkojās zēnā ar suņa žēlīgajām acīm, sakot – gribi, tev nopirkšu kokteilīti?! Jau sastingu – kas tad nu, pašai tak noteikti knapi sešpadsmit, kaut gan ko var zināt?! Tagad tās vecuma barjeras pašas no sevis “nojaukušās”. Zēns, protams, neatteicās. Protams, kāpēc atteikties, ja jau pati piedāvājas. Meitene staroja laimē, ka spējusi mīļotajam izdabāt. Ak, laiki, ak tikumi – pati pilnīgi miru no vēlēšanās pazust vairākus gadsimtus senā pagātnē, kad cēlie bruņinieki cīnījās par savu dāmu sirdīm. Vai tagad mums ir kāda stabila vērtība? Gandrīz retorisks jautājums... Izdabāšana? Drīzāk jau taisnākais ceļš uz elli. Zagšana? Kur nu, tā jau tāda antivērtība. Atceros, mana bērna skolā nesen bija izcēlies skandāls – trešās klases skolēni bija izdomājuši jaunu spēli “Veiklākais zaglis?” Spēle drīz vien pārtapusi realitātes šovā, un klases audzinātāja vienkārši nespēja atrisināt radušos problēmu. Jāpiebilst, ka šajā klasē mācās visnotaļ pārtikušu vecāku bērni. Ziņa: “Jūsu bērns zog!” vecākos izraisīja strausa sindromu: “Manējais?! Nu ko jūs?! Manējais nav spējīgs nozagt ne santīma.” Galvā atkal absolūts tukšums. Vai tiešām arī es esmu tāda pati māte?! Vienaldzība. Bet vērtības?! Manējā, mācoties tautasdziesmas, činkstēja: “Mā’, kādas vērtības tad ir tajās latvju dainās?! Es nekā nesaprotu...” Nuja, ko lai dara mākslīgā intelekta laikmeta paaudze, kas mūsu pat vecvārdus uztver kā svešvalodu: “Mā’?! Kas ir bārabērni? Vai bērni no bāra?” Vērtība vēl nav iecelta svešvārda statusā... Bet varbūt es esmu vecmodīga?! Jūtīgie ātri iznīkst, cilvēcīgums nav modē, brīvība arī nav modē, bet kas tad ir?! Kāda ir vērtības cena, lai tā atkal kļūtu par vērtību?