Augšāmcelšanās pēc klīniskās nāves: vēsta aculiecinieki

Vēl ir ceturtie un piektie viedokļi, bet ir arī cilvēki, kuri, piedzīvojuši klīnisko nāvi, apgalvo — tādas nāves nemaz nav. Ir tikai pāreja citā, daudz skaistākā dimensijā.

Nekā skaistāka par šo pārdzīvojumu pasaulē nav! — tā „Patiesajai Dzīvei” atzinās visas trīs rakstam intervētās personas, kuras piedzīvojušas klīnisko nāvi. Un arī vairāk nekā simt cilvēku, atklājot savus pārdzīvojumus amerikāņu izcelsmes doktoram Reimondam Mūdijam, kurš pētījis klīniskās nāves un izdevis grāmatu „Dzīve pēc Dzīves”, apgalvo to pašu.

Jocīgi, vai ne? Kur tad paliek mūsos ieliktā izdzīvošanas maņa, pašsaglabāšanās instinkts, un galu galā — vai tādā gadījumā ārstiem vispār vajadzētu par mums cīnīties, nereti ar lieliem pūliņiem izvelkot cilvēku no „kaulainās” kampiena?

Tomēr tā nu tas ir — lai gan doktors Mūdijs savā grāmatā raksta, ka „ātrās medicīniskās palīdzības vienībām „piekrāpt” nāvi ir kļuvis par ikdienu”, no tās saules atgriezušies ļaudis uzskata — ārstiem ar to nav nekāda sakara. Izvēli izdara pats cilvēks, nevis ārsti.

Par norisēm klīniskās nāves laikā ir dzirdējis teju ikviens — tunelis, balta gaisma tā galā, mirušo radinieku sirsnīga satikšana, sava ķermeņa vērošana no palātas griestiem un tā joprojām. Taču ar to nepavisam neaprobežojas nāves brīdī piedzīvotais — sajūtas un redzētais bieži vien esot krietni krāšņāks, turklāt katram cilvēkam pārdzīvojums ir citādāks.

Piemēram, neviena no tālāk rakstā minētajām sievietēm tradicionālo tuneli klīniskās nāves brīdī neredzēja, lai gan divas no viņām savā mūžā ir piedzīvojušas vairākus nāves „pieskārienus”. Vēl kāda kopīga iezīme — viņas visas uzskata, ka uz zemi atpakaļ atsūtītas (jā, tieši atsūtītas!), jo vēl nav izpildījušas savu zemes dzīves uzdevumu. Arī bērēs neviena no viņām vairs neraud. Jo neesot, par ko! Gan viņas, gan Mūdija pētītie cilvēki vienā balsī skandina — šai saulē vēl nav izgudroti vārdi, lai varētu pilnībā aprakstīt viņsaulē piedzīvoto. Un šie stāsti ir elpu aizraujoši.

Tomēr Mūdijs raksta: „Būs daudzi, kuri uzskatīs, ka šī grāmata ir neticama, un viņu pirmā reakcija būs to aizsviest prom.” Jā, arī tā ir taisnība. Un es labi apzinos, ka arī manis rakstītais var izraisīt līdzīgu reakciju. Jo arī es šajos cilvēkos klausījos, nespēdama ar sevi vienoties — ticēt vai ne. Līdz raksta tapšanas laikā notika kāda sīka epizode...

Runājoties ar savu tēvu, daloties savās izjūtās par šo tēmu, viņš piepeši atzinās, ka izbaudījis ko līdzīgu. Ne īsti klīnisko nāvi, bet, kā to klasificē doktors Mūdijs, — nāves tuvumu, kas izraisa ļoti līdzīgus, reizēm identiskus pārdzīvojumus. Un proti — nepilnu 30 gadu vecumā mans tētis saslima ar meningītu. Sešas dienas viņš nogulējis bezsamaņā, un ārsti tuviniekiem teikuši tikai to, ka viss ir Dieva rokās. Bet sestajā dienā viņš tik tiešām ieraudzīja sevi paceļamies pie palātas griestiem un pie pilnas saprašanas „izdzirdēja” sevī domas: „Ha! Tur taču es guļu!” Tā kādu mirkli viņš tur palidinājies, tad sabijies: „Kā es tikšu atpakaļ — tur, lejā?!” un tajā brīdī pamodies.

Vai nav interesanti? Tieši tagad viņš man to izstāsta! Un pasakiet, lūdzu, kā gan man neticēt miesīgam tēvam!

Kā maza koka lellīte

Olgai ir nedaudz pāri četrdesmit, un viņa klīnisko nāvi piedzīvojusi vienu reizi. Tas noticis pirms diviem gadiem. Viņas piedzīvotais klīniskās nāves brīdī ir visai neparasts, jo Olga nedz pacēlās virs mirušā ķermeņa, nedz lidoja debesīs — viņa vienkārši peldēja pa upi...

„Sāpes vairs nejutu, jutu tikai mieru. Skanēja klusinātas balsis no augšas... Un tālāk bija jocīgi — es peldēju pa upi, abās pusēs bija krasti, turklāt par vienu krastu es visu zināju, kas tur atrodas, zināju, ka tur daudzi dzīvo, bet otrais bija nezināms. Un kaut kur fonā nemitīgi kāda vīrieša balss mani mudināja — izvēlies, izvēlies, izvēlies. Tā es peldu un domāju — vai, cik man ir labi un cik ļoti es negribu tajā zināmajā krastā izkāpt!”

Te nu es atceros doktora Mūdija aprakstu, kur arī viņš vēsta, ka balsis, kuras mudina izvēlēties, ir ļoti bieži sastopama parādība. „Vispirms „Viņš” man uzdeva jautājumu, vai es esot gatava/gatavs mirt vai kaut ko no savā dzīvē izdarītā es gribētu viņam parādīt,” — tā Mūdija kungam atzīstas grāmatā aptaujātie.

Bet Olga atceras, ka aicinājums izvēlēties nepavisam nav bijis patīkams, jo viņai ļoti negribējies atgriezties zināmajā krastā. „Tur viss šķita tik pretīgs! Tur nav nekā interesanta, es nodomāju,” turpina Olga. „Bet tad man ienāca prātā vai varbūt kāds man atgādināja — neatceros —, ka man ir bērniņš un viņa dēļ jāatgriežas.”

Visnotaļ saistoši Olga attēlo arī savu peldošo dvēselīti. Vismaz, mēs tā vienojamies, ka tā varētu būt dvēsele. „Es biju kā mazs faraoniņš vai koka lellīte — aptuveni plaukstas lielumā. Un tā es peldēju. Nebija nekādu gaismas staru, bija kā dzīvē, tikai ēnaināk. Ziniet, tagad mēs runājam un man it kā vajag visu loģiski izskaidrot. Taču tas ir grūti. Jo tur nebija loģikas, tur darbojās tikai sajūtas. Piemēram, kā es jums varētu izstāstīt — kāda ir sarkanā krāsa? Grūti. Es visu atceros, bet neprotu to noformulēt vārdos,” nopūšas Olga. „Nekādu objektu vai priekšmetu nebija — tikai upe, augsti krasti un es. Es, kurai bija ļoti labi, kurai bija viegli kā lidojuma laikā. Bija mierīgi. Ļoti, ļoti mierīgi,” stāstītāja kavējas jaukajās atmiņās, ka pat satrūkstas no nākamā jautājuma. „Kas notika tālāk? Neatceros. Tad jau redzēju medicīnas māsiņas.”

„Kad atgriezos, jutos kā uzpūsts burbulis. Par piedzīvoto nevienam neko nestāstīju, jo man likās, ka tuvinieki tāpat ir izbijušies, lai vēl viņiem galvu jauktu ar maniem redzējumiem.” Varbūt tas tiešām bijis tikai sapnis, slimības radītā vīzija — ieminos. „Nē! Kā gan tas varēja būt sapnis!? Es pat fiziski nebiju spējīga sapņot,” iesaucas Olga un stāsta, ka bija zaudējusi ārkārtīgi daudz asiņu, nieres un aknas jau bija pārtraukušas darboties un ķermenis sācis dzeltēt. Kas bija noticis? Sieviete to atklāj nelabprāt un palūdz, lai par to neraksta. Tāpēc aprobežošos vien ar paskaidrojumu — Olgai bija nopietna iekšēja asiņošana.

„Pēc atgriešanās likās jocīgi — un vēl tagad man tā šķiet —, ka visi man apkārt esošie priekšmeti izskatās kā butaforija, it kā viss apkārt esošais ir dekorācijas! Iegāju mežā, un arī tur viss likās kā butaforija — sastutēti koki, putni... Visa dzīve atgādināja teātri, kur darbojas lupatu lelles, kur ieslēgts magnetofons, viss kā lielā, lielā spēlē.”

Tomēr Olga bija atgriezusies, un dzīve turpinājās. Lai gan pavisam citādāka. „Kopš piedzīvotā principā mainījies ir viss,” neslēpj Olga. „Mana attieksme pret dzīvi, draugiem, skatījums uz cilvēkiem, dažādām dzīves situācijām. Piemēram, ja kaut kas atgadās, es redzu, kāpēc tā noticis, kā tas notiek, kā no tā varēja izvairīties. Zinu, kurš cilvēks vainīgs, kurš — nevainīgs. Jā, man ir parādījušās tādas kā spējas. Esmu redzējusi dzīvi no otras puses, un tas ir palicis manā atmiņā. Nezinu, kā citādi savas jauniegūtās spējas lai izskaidro. Tagad es tās attīstu — mācos pie gudriem, zinošiem cilvēkiem.

Sākumā bija ļoti grūti. Likās — mīļais Dievs, cik apkārt ir daudz dumju cilvēku! Ka viņi dēļ materiālām lietām ir gatavi uz tādām šausmām! Tas nav tā vērts! Vēlāk regulāri pieķēru sevi pie domas, ka ļoti vēlos atgriezties tajā harmonijā, ko piedzīvoju klīniskās nāves brīdī.

Tas tiesa, esmu sākusi „strādāt” arī ar kārtīm. Pats dīvainākais ir tas, ka tieši pirms klīniskās nāves es nopirku kārtis un pamēģināju izlikt. Vienkārši izliku, bet neko nesapratu, nespēju saskatīt ne cēloņus, ne sekas. Un arī tagad es daudz ko nezinu — viss vēl ir procesā, taču pilnveidošanās notiek. Tomēr, runājot par kārtīm, te nu gribas teikt — ir tik daudz viltvāržu. Pirms tā liktenīgā pagrieziena manā dzīvē biju izmēģinājusi vairākas zīlnieces, kuras vienmēr man stāstīja kaut kādus sīkumus! Tāpēc, kad iznācu no slimnīcas, es pat aizgāju uz kādu salonu un teicu: „Kā jūs varat tik elementāras lietas neredzēt un nepateikt cilvēkam? Nu, cik var melst tādus niekus, bet neteikt galveno? Kā var ņemt tik lielu naudu un sabāzt cilvēka galvā tik daudz muļķību!””

Vai Olga nenožēlo, ka „izkāpusi” tomēr šajā krastā — jautāju. Varbūt ārstiem nemaz nevajadzēja cīnieties par viņas dzīvību, ja tur ir tik jauki un te — slikti.

„Nē, tā nav ārstu vaina! Tā bija mana izvēle,” papurina galvu Olga. „Es domāju, ka ārstu spēkos nav noteikt, vai es dzīvošu vai miršu, cilvēks pats pieņem lēmumu aiziet vai neaiziet no šīs pasaules. Nekad pozitīvā vai letālā gadījumā nav jēgas vainot ārstus. Jā, tā ir taisnība, ka bērēs vairs neraudu — esmu absolūti mierīga, tomēr mēdz būt arī dusmas, ja zinu, ka cilvēks vienkārši atsacījies no dzīves, jo vairs negrib cīnīties. Aiziet bojā, neizpildot savu dzīves uzdevumu. Jo es zinu, ka tā savārītā putra būs jāizstrebj viņa bērniem, mazbērniem un tas ir negodīgi. Es atgriezos, lai pildītu savu dzīves mērķi — attīrītu savu dzimtu. Tieši tā, vēlos mūsu dzimtu «savest kārtībā», lai mani bērni un bērnubērni būtu laimīgi.”

Es visu atceros

Nākamais cilvēks, pie kura dodos, ir Marta, kundzīte ap piecdesmit. Viņai „paveicies”, piedzīvojot veselas trīs klīniskās nāves. No kurām pirmā notikusi — tikai deviņu mēnešu vecumā.

„Man bija asins saindēšanās — ielaida ar netīru šļirci stafilokoku,” pēc īsa ievada paziņo Marta, bet uz manu uzsaucienu — tad jau mediķi vainīgi — attrauc: „Kas to lai zina! Varbūt tā vajadzēja notikt.”

Otro klīnisko nāvi Marta piedzīvoja 21 gada vecumā plaušu tuberkulozes dēļ, bet trešo — 23 gadu vecumā — dzemdībās. „Tas bija 11. maijā, kad dzima meita,” paskaidro sarunu biedre un tieši tāpat kā Olga apgalvo — kamēr uz zemes neesi izpildījis savu uzdevumu, augšā tevi neviens nepieņems. „Nomirt jau ir viegli, izpildīt savu uzdevumu — ne,” bez šaubīšanās attrauc Marta un pavēsta, ka daudzas lietas atceras jau kopš zīdaiņa vecuma.

Vai klīnisko nāvi arī? — brīnos. Nē, to viņa neatceras, toties atceras, kā vecmāmiņa cīnījusies par viņas dzīvību. „Mani atdzīvināja vecāmamma. Jā, jā. Es jau biju aizvesta uz morgu, bet, tā kā vecāmamma pati „strādāja medicīnā”, viņa mani no morga izņēma uz aizveda ārstēt mājās. Jā, tā sanāk, ka biju mirusi, bet dvēsele vēl bija dzīva! Lai gan — neesmu pārliecināta, vai tajā brīdī, kad ārsti fiksēja nāvi, tā tiešām bija iestājusies — vai arī tā bija kļūda. Medicīnā taču var kļūdīties, vai ne? Varbūt sajauca kaut ko, bet varbūt tā vajadzēja notikt.

No tā laika atmiņā man palikusi tikai tumša, slēgta telpa. Un vēl es atceros, kā vecmāmiņa mani ārstēja ar pulverīšiem un zālītēm. Vēl tagad no viņas dziedināšanas uz gurniem rētas palikušas. Kāpēc uz gurniem? „Jo tās vietas ir saistītas ar dvēseli!” noslēpumaini paziņo kundze. Turpinājumā uzzinu, ka drīz vien mazajai Martai konstatēta plaušu tuberkuloze. „Ja slimo ar plaušām, pēc ezoteriskajām zināšanām sanāk, ka iepriekšējā dzīvē esmu bijis skops cilvēks,” viņa smejas. „Bet ziniet — kā ir? Slimojot ar tuberkulozi, ir tā — vai cilvēks dzīvos vai mirs, izšķiras 15 gadu laikā. Un es esmu dzīvi izcīnījusi! Kad mani mazu lika izolatorā, es visiem teicu — es par spīti nemiršu!” Jā, Martai ļoti patīk smieties. Bet kā tad ar klīniskajām nāvēm? Vai ko varēja redzēt, dzirdēt?

„Tas bija pēc tās otrās nāves! Man bija tik labi, tik skaisti! Vienreizēji forša sajūta, it kā tu būtu atgriezies mājās. Faktiski, tieši to pašu — zeltaino gaismu — es redzēju arī trešajā reizē. Nebija ne tumšā tuneļa, ne mirušo baru, vienīgi zeltainā gaisma, tāda skaista — gluži kā pasakās raksta. Es uzreiz nonācu kaut kādā citā sfērā — nenolūkojos uz savu gultā guļošo ķermeni, kā stāsta citi! Domu arī nebija, tikai ļoti laba sajūta. Man apkārt bija gaisma, un es pati biju gaisma. Es nemāku izstāstīt! Vai varbūt tā lieta neļaujas, lai to izstāsta. Itin bieži mēs ar savu muti un mēli iebraucam ne tur, kur vajag!”

Un tomēr arī Marta atgriezās — secinu. „Kad vajadzēja atgriezties, bija tāda sajūta, it kā mani ar spēku nosviestu pret zemi. Gluži kā tu būtu riktīgi kritis un sasities. Tajā momentā arī atvēru acis,” atminas Marta. Pēdējā reizē mostoties vēl nodomājusi: „Es vēl neesmu tam gatava.” Kam gatava? „Nu aiziešanai. Kā jau teicu — jau zīdaiņa vecuma atceros daudzas lietas — piemēram, tolaik nomira mana vecvecmamma, es visu atceros! Atceros, ko visi šajā sakarā darīja. Bet līdz septiņu gadu vecumam man vispār viss rādījās tādos gaišos, zeltainos toņos, bija sajūta, it kā es atrastos starp zemi un debesīm. Arī tagad brīžiem es tā jūtos, kad nevaru izstāstīt, kur īsti esmu. Vai tā nebija bērna fantāzija? Es nezinu! Bet tagad... Reizēm mājinieki prasa, vai esmu tur vai šeit. Jo pa dzīvi es eju tā viegli, viegli — kā pa mākoņiem! Izņemot brīžus, kad esmu pilsētas drūzmā.”

Līdz ar zeltaino gaismu mazā Marta redzējusi arī zeltainus tēlus, bet mammai neko par savām vīzijām nav stāstījusi — māte jau tā uzskatījusi, ka meitai pārlieku labi strādā fantāzija. „Mēs saviem bērniem diemžēl ļoti bieži neticam, neieklausāmies...” saskumst Marta un stāsta, ka bērnībā redzētie tēli bija tērpušies zelta tērpos. „Tādi kā Dievi! Vēl ilgi es runāju savā valodā ar viņiem, man bija (un ir) arī ļoti izteikta brīvības sajūta, kā kaķim — neviens nekādā veidā mani nevarēja ielikt rāmjos. Bet — kā zināms — cilvēks cieš, jo viņš nerīkojas tā kā visi citi vai kā vajag. Jā, biju tāda kā atkritēja.”

Bet kopš „draudzības” ar zeltītajiem tēliem Martai ļoti patīk dažādas spīdīgas lietiņas. „Nuja, visi, kas nāk ciemos, vienmēr atnes kaut ko spīdīgu, lai gan nezina, ka man tādas lietas patīk! Un man ļoti patīk viss, kas ir sarkans ar zeltu,” smejas Marta, bet es pievēršu uzmanību uz galda uzklātajam galdautiņam, kuram ir tieši šāda krāsu kombinācija. „Taču, kad strādāju vai lieku kārtis, tad gan uz pirkstiem velku sudraba gredzenus, jo tā jūtos labāk. Varbūt sudrabs ir tas, kas manu temperamentu piezemē.”

Nu gan gribas sasist plaukstas. Kā?! Vai arī Martai pēc klīniskās nāves parādījušās neparastas spējas? To Marta nevar tieši apgalvot. Tiesa, viņa prot izskaidrot kāršu rādītās zīmes, prot dziedināt ar dažādām zālītēm, glabā zināšanas par dabas veltēm, kas izmantojamas veselības un pašsajūtas uzlabošanai, taču — vai tam ir kāds sakars ar klīniskajām nāvēm, (vēl jo vairāk, ka pirmā piedzīvota ļoti agrā vecumā) to viņa nezina.

„To, ka mani no augšas kāds sargā un ir blakus, to visu laiku jūtu. Iespējams, pateicoties klīniskajām nāvēm, es pasauli uztveru smalkāk, iespējams, tas ir kāds mantojums. No senčiem vai iepriekšējām dzīvēm. Es pat nevarēju strādāt ātrajā palīdzībā — ātri vien sapratu, ka tas nav paredzēts mani. Pēdējā laikā cenšos neiet arī uz bērēm, jo arī tur visu redzu un saprotu citādāk. Atceros, man nomira draudzene. Kamēr visi bija iekšā, atvadījās, es sēdēju ārā uz soliņa. Un tad es ieraudzīju savu mirušo draudzeni. Kā? Nu tā. Skatos — viņa! Iznāk ārā tieši tajās drēbēs, kā tika apglabāta, — lai gan es nebiju redzējusi, kas viņai ir mugurā, un man saka: „Čau, es esmu šeit!”

Nu, Inga, kā es vēl kādam to varu pateikt? Domās, ka esmu sajukusi. Agrākos laikos neviens bērēs neraudāja — laida dvēselīti projām un pēc bērēm dziedāja un dejoja gluži kā kāzās. Starp citu, nesen biju bērēs Latgalē, tur bija tā ļoti jauki. Taču, kad vakarā ielīdu tās mirušās tantes gultā, kāds mani no turienes izgrūda ārā, tikai noskaldīja: „Tā nav tava gulta! Tā ir manas meitas!” Es teicu: „Skaidrs!”

Jocīgi, bet daudzi cilvēki pirms nāves mani redz un pat kontaktējas ar mani. Es nezinu, esmu kā pavadonis, vai. Varbūt — lai cilvēkam vieglāk būtu? Vai — lai brīdinātu? Piemēram, reiz laukos braucām ar mašīnu — pie stūres bija vīra kolēģis, bet mašīna pilna ar bērniem. Viņš gribēja pašikot un brauca ar ātrumu 120 kilometri stundā. Brauc pa lauku ceļu, bet tur — bedre, gribēja apbraukt, bet te mašīna sāk griezties uz riņķi, visiem panika, un tad notika brīnums. Mašīna it kā tika pacelta uz rokām un nolikta uz lauka — pāri visam lielajam grāvim. Nevienas skrambiņas nebija nedz pasažieriem, nedz mašīnai! Un tādu gadījumu manā dzīvē ir daudz. Vai es zinu, kas tas ir? Nezinu! Vēl viens gadījums. Mana meita bija aizbraukusi uz Ēģipti, un tieši tajā laikā tur sākās terora akti. Es biju mājās, gulēju uz dīvāna un nevarēju pat pakustēties — man bija sajūta, ka esmu Ēģiptē, blakus meitai. Mājiniekiem stāstīju, kā tur ir, lai gan nekad neesmu bijusi Ēģiptē. Bet kad atbrauca meita un sāka stāstīt piedzīvoto, mājinieki teica — zinām, zinām, mamma visu jau izstāstīja! Kā tas notiek? Es nevaru to izskaidrot! Kā es smejos — es neatbilstu Eiropas standartiem,” smejas Marta, sakot, ka viņa no citiem atšķiras arī ar to, ka spēj saredzēt pasakainas lietas.

„Maza būdama, es redzēju zalkšu kāzas — pārim bija zelta kronīši galvā. Tādās kāzās viņi iet organizēti pa ceļu, un viņus nedrīkst traucēt. Vēlāk, liela būdama, kad biju kopā ar savu mazo puiku, mēs abi redzējām arī vardi ar zelta kronīti galvā. Bet citu reizi — elfiņus. Un rūķīšus es arī redzu! Protams, nav tā, ka tagad varu aizvest un visu tev to parādīt, bet, ja gadītos — varbūt arī izdotos. Palasiet latviešu brīnumpasakas! Tādas lietas cilvēki patiešām ir redzējuši un piedzīvojuši.”

Šeit tev nav, ko darīt!

„Klīniskā nāve — tas ir pats labākais, ko cilvēks savā dzīvē var piedzīvot!” jau atkal mani pārsteidz stāstītāja, šoreiz Dace, kurai ir 17 gadu ilga darba pieredze tiesā. Pirmo klīnisko nāvi viņa piedzīvoja 15 gadu vecumā, operācijas laikā. „Man kļuva tik viegli, sāpes vairs nemocīja. Es pati redzēju, kā guļu gultā un kā man pa muti izslīd ārā tāds „s” veida taisnstūrītis, mazliet lielāks par žurnālu. Viena strīpiņa balta, otra — gaiši zila, tad atkal balta — tādi kā diedziņi, starp kuriem bija mazas atstarpītes. Es domāju, ka tā bija mana dvēsele. Vēl es ļoti viegli jebkurā virzienā varēju lidot! Vienkārši kustējos un skatījos, kas notiek ar manu ķermeni lejā. Redzēju, ko dara ārsti, ko viņi runā. Un nesapratu, kāpēc viņi ap to manu ķermeni tik ļoti nopūlas, jo man taču ir tik labi!”

Pavērojusi ārstu rosību ap savu ķermeni, Dace aizlidoja — nokļuvusi kādā telpā, kur nebija ne sienu, ne griestu, bet skaidri bijis jūtams, ka tā ir telpa. Krēslaina telpa. „Ielidoju iekšā pa ļoti skaistiem kaltiem vārtiem un redzu — tur ir milzīgi gara krēslu rinda. Neredzu, ka uz tiem kāds sēdētu, bet jūtu — visi krēsli ir aizņemti. Sajutos tāda kā sagurusi un gribēju piesēst, līdz redzu — pēdējais krēsls pie vārtiem ir brīvs. Gribu jau sēsties, bet tad no tālienes atskan balss: „Tur tu nedrīksti sēdēt, tas ir citam paredzēts! Šeit tev nav, ko darīt!”

Pacēlos augstāk. Pirmajā, zemākajā līmenī bija tā kā pārpildītā tirgus laukumā — burzma, kur visi spiežas, grūstās, šausmas, lai tiktu tam cauri! Bet tiku un, jo augstāk laidos, jo man bija vieglāk. Tā es nonācu līdz piektajam līmenim un man atkal kāda balss — nu jau cita — saka: „Tev jāiet uz zemi atpakaļ, jo vēl neesi izpildījusi savu uzdevumu.”

Un Dace man sāk skaidrot par aizsaules likumiem. Tie, kas atrodoties zemākajos līmeņos, uz augstākajiem netiek. Piemēram, ja nomirst vīrs un sieva, bet viņi ir dažādās attīstības pakāpēs, abi attiecīgi nonāk dažādos līmeņos. Tas, kurš ir zemākajā līmenī, aiziet paciemoties uz augstāko nevar, turpretī tas, kurš ir augstākajā līmenī — var,” stāsta Dace, tomēr pamanu, ka šo un to viņa nepasaka līdz galam. It kā sāk, bet tad apraujas. Kad savas aizdomas izsaku skaļi, Dace piekrīt — pirmās klīniskās nāves laikā kāda balss viņai teikusi, lai par piedzīvoto nevienam nestāsta. Un viņa apņēmīgi klusējusi padsmit gadus! „Es nezinu, vai vispār ko tādu drīkst stāstīt. Gribētos, protams, kādam gudram cilvēkam pajautāt, parunāt par šo tēmu, tomēr baidos...”

Sarunas debesīs

Arī Dace nāves elpu izjutusi trīs reizes. Tomēr savu stāstu atsāk tieši par pēdējo reizi, kas notika aptuveni pirms 15 gadiem. Šoreiz pēc atgriešanās dzīvē Dace centās noskaidrot, vai tiešām viņas redzētais, ko ārsti darīja un runāja, rosoties ap mirušo ķermeni, noticis īstenībā. „Es jautāju, vai tā un tā medicīnas māsa lika sistēmu? Vai tiešām rokās to nevarēja iedurt, tāpēc dūra kājā? Vai patiesi to un to cilvēku aizsūtīja uz kardioloģijas nodaļu pēc noteiktām zālēm? Es labi atcerējos, kura daktere sēdēja galvgalī, pavērusi manu labo aci un teica: „Galīgi blāva.” To es stāstīju ārstiem, bet tie tikai brīnījās.”

Atšķirībā no pirmā lidojuma padebešos, Dace krēslu rindas vairs neredzēja, vienkārši izlidoja no reanimācijas, pacēlās virs ēkas, palidinājās virs priedēm un lidoja tur, kā viņa saka, kur bija paredzēts. „Atkal ielidoju tādā kā telpā, kurā nav ne griestu, ne sienu, bet šoreiz bija daudz durvju, un domāju, pa kurām iet. Atveru vienas... bet es nezinu, vai drīkstu to stāstīt,” atkal Dace apraujas, tomēr turpina. „Skatos — iekšā ļoti daudz plauktu un tajos ir dažādas grāmatas — plānas, ar pavisam svaigiem vākiem, tīriem, skaistiem, citas ir biezas, apkaltiem stūriem, citas jau nobružājušās, atlocītām malām... Es taču redzu, tās ir grāmatas, bet vienalga jautāju — kas tie tādi? Man atbild: „Tie ir jūsu likteņi! Viņi jums uzrakstīti jau pirms dzimšanas. Jūs varat savā liktenī mainīt sīkās lietas, bet lielajās — neko nevarat grozīt. Pagāja kādi desmit gadi, es palasīju Bībeli — un uzšķiru vietā, kur gandrīz vārds vārdā rakstīts tā, kā man tur augšā stāstīja!

Tajā reizē es tur, augšā, uzdevu daudzus jautājumus un saņēmu izsmeļošas atbildes! Vienīgi nepajautāju, kāds īsti ir mans dzīves uzdevums, ko vajag izpildīt? Bet nu es esmu to uzzinājusi, taču nezinu, kādā veidā varu to izpildīt. Ilgāku laiku tas mani uztrauca — ka es nepildu savu uzdevumu. Bet man tika pateikts, ka jāpilda!”

„Pēc trešās atgriešanās kādu gadu es nejutos kā savā ādā! Fiziskā puse — jā, ir sāpes, bet tas tā, pārejoši. Turpretī psiholoģiskā puse — tā bija graujoša. Es redzēju, kādā ķermenī man ir jāatgriežas, kāds tas ir no iekšpuses! Man bija tāda sajūta, it kā man būtu jāiet iekšā tumšā, mitrā pagrabā, kur sienas jau apglumējušas. Iedomājieties, kā gan tādā var ielīst? Šausmas! Tik drausmīga sajūta, nomācoša, nepatīkama,” stāstītāja noskurinās.

Vaicāju, vai tad pēc šādiem piedzīvojumiem nav zudusi dzīves jēga, dzīvotprieks? „Nē, nezūd,” viņa apgalvo. „Citreiz pamostos, spīd spoža saule, un es saku viņai: „Sveika, Karaliene! Paldies, ka tik jauku dienu atsūtīji!” Bet tad attopos, ka tuvojas piektdiena un jāmaksā īre par dzīvokli... Jā, tas, kas mani šobrīd nomoka, ir mans graujošais finansiālais stāvoklis. No malas gan šķiet, ka mans pašreizējais darbs ir gana labs, taču tas nav mans. Direktore lūdzas, lai neeju projām, bet es ar katru šūniņu jūtu — neesmu pareizajā vietā. Man ir tāda sajūta, it kā no rīta tiktu attaisīta milzīga bedre, mani iemet tajā iekšā un uz visu dienu aiztaisa ciet. Lai gan kolektīvs mums ir ļoti labs!”

„Kas ir mainījies?” Dace kādu brīdi padomā. „Mainījies ir tas, ka tagad uz daudzām lietām raugos atšķirīgi — tur, kur citi kliedz un raud, es skatos neitrāli vai arī pasmaidu, ka var trakot par tādiem sīkumiem. Arī nāvi tagad uztveru pavisam citāti — nebaidos no tās un nesaprotu, kāpēc daudzi par šo tematu izvairās runāt.”

Tad nu es ieminos, ka daudzi pēc klīniskajām nāvēm ir apjautuši sevī pārdabiskas spējas. „Nezinu. Es neko neesmu apjautusi. Varbūt vēl nav īstais brīdis. Bet varbūt tas arī nekad nepienāks,” viņa strupi atsaka, taču, turpinot stāstīt par savu dzīvi, vēsta brīnumu lietas, piemēram, ka viņa gaišā dienas laikā redz dažādus tēlus, kuri turklāt viņai dod padomus, kā rīkoties. „Reiz man bija tikšanās, kur bija jākārto dokumentu lietas. Mēs sarunājamies, bet skaidri redzu ainu — ka tiek svētīta viena sieviete. Kāds svētais vīrs met viņai krustus un kaut ko stāsta. Skaidrā, sadzirdamā balsī! Jā! Redzu kā kino. Pēc tam šis vīrs svētīja mani — tā bija īsta procedūra!” apgalvo Dace un stāsta, ka baidījusies, lai pa to laiku, kamēr viņa maisās starp divām realitātēm, kaut kas nenoiet greizi papīru kārtošanā. Kad mēģinu apšaubīt — varbūt Dacei licies, varbūt balss nebija īsta, varbūt nomoda sapnis, vīzija — Dace kļūst pikta: „Tad jau arī jūs esat vīzija! Man bieži vien kāds tā arī man konkrēti pasaka — aizej mājās un izdari to un to.”

Stāstītāja ir nesatricināma un apgalvo, ka arī izveseļošanās nereti notiekot brīnumaini un vajadzības gadījumā netiek liegti padomi. Taujāju, vai tā ir vīrieša vai sievietes balss, kas dod rīkojumus vai runā ar viņu. Viņa teic, ka to nevar noteikt, taču tēli, kas parādās, lielākoties ir vīrieši. Taču reiz kāds sievietes tēls viņai rokās ielicis mazu, baltu jēriņu. „Es to skaidri redzēju! Jēriņa siltumu sev rokās jutu līdz pat pusdienas laikam. Taču nekad neesmu sapratusi un neviens man nav mācējis izskaidrot, kāpēc tas bija jēriņš,” — tā saka Dace un smaida. Un skatoties manī normāla, izglītota cilvēka acīm, piebilst, ka laikam šīs nu ir tās ir lietas, par kurām skaļi nevajag runāt.

P. S. Lai gan visas sievietes stāstīja, ka tur ir ļoti skaisti, — pēc pārdzīvotās nāves tuvuma, visām dzīves vērtējums ir kļuvis nesalīdzināmi augstāks. Jo, izjūtot pietāti pret nāvi un zaudējot bailes no tās, līdzvērtīgi paaugstinās arī godbijība un cieņa pret dzīvi. Pēc Olgas sacītā — mainās tikai dekorācijas. Šo piebildi saku tiem, kuriem varbūt liekas, ka „tur” beidzot būs kārotais miers un laime. Tie ir maldi.

Visam ir jānotiek savā vietā un laikā. Kā teicis gudrais — dzīve īstenībā ir nemitīga gatavošanās nāvei. Kādreiz es to nesapratu. Tagad — sāku kaut ko nojaust.