Manas mammas Vankūveras misija

Brīvdienās, kad nav noskaņojuma braukt kaut kur tālāk, ziemas priekus ar bērnu ejam baudīt uz vienīgo slidkalniņu, kas netālu no mājām... Uz tā mūždien kā bišu stropā. Lielākoties – mammas un tēti ar pirmsskolas vecuma atvasēm un pa kādam jau mazliet pastāvīgākam šļūcējam. Vecāki tad parasti organizē uz trases kārtību un pienācīgu distanci.

Godīgi sakot, es pat nemēģināju atgriezties bērnībā, vismaz reizi arī pati nošļūcot (kaut tāda doma man bija), jo slidkalniņš ir ar diviem tramplīniem, piezemēties pēc katra no tiem varētu būt sāpīgi. Turklāt, kā jau teicu, kārtība te ir svēta. Vecāki pieskata savus bērnus, lai viņi no starta pozīcijas lejā laižas tikai tad, kad trase ir brīva... Turklāt slidkalniņš sākas uzreiz aiz pilnībā apledojušas iekšpagalma ielas apmales, noturēties kalna galā, lai sagrābtu savējo aiz jakas malas, kad ledus celiņam pēkšņi sadomā iet pāri divgadnieks, ir visai problemātiski – kājas pašas sāk slīdēt lejā...

Šoreiz, kad atkal ar dēlu devāmies uz slidkalniņu, ceļā satikām manu mammu... Laiciņš jauks, viņa piesakās nākt līdzi... Un, kā jau omēm tas raksturīgi, visur ir jāiesaistās, arī kārtības nodrošināšanā. Tā vienā brīdī tik manu, ka mana mamma, skaļā balsī kliegdama, jau pilnā ātrumā traucas no slidkalniņa. Un ne jau sēdus uz dupša, kā bērni... Slīpi visā augumā! Pat Mārtiņš Rubenis kamaniņās nespētu ieņemt tik sportisku stāju! Pie katra tramplīna, kad māte no zemes pacēlās un ar būkšķi piezemējās, ne mirkli nesamazinot ātrumu, es aizžmiedzu acis. Pat nepamanīju, kā dēls jau laidās lejā pa pēdām vecmāmiņai, brīdinoši saukdams: “Omīt! Es tuvojos!” Bet vai tad omīte var tik zibenīgi uz ledus piecelties? Pa sniegu metos no kalna lejā – ome smejas kā traka, pat parunāt no smiekliem nevar, dzirdu tikai – sāp, sāp... Muguru viņa sasita pamatīgi. Bija gatava pat mazdēlam laupīt ziemas sportiskos priekus, apgalvojot, ka “tramplīni ir bīstami, var atsist nieres”. Kad palīdzēju piecelties, mana mamma taisnojas: “Es tikai centos viņu pieturēt.” Bet uz kalna – jautrība neaprakstāma. Mazie spiedz no sajūsmas, lielie līdzjūtīgi smaida, gatavi saukt neatliekamo medicīnisko palīdzību, ja vajag... Tā nu visi trīs jau sākam iet uz māju pusi, kad atskan “O! Jopčik!” Atskatāmies. Un ko redzam – lejā pa slidkalniņu jau laižas vectētiņš. Mazliet uz sānu, vaigs pret ledu... “Nu, vai zināt, uz tā kalna taču šausmīgi slīd!” Vai tad nav viena sportiska kompānija!?