Latvijas seksa atkarīgie izveidojuši pašpalīdzības tīklu

Sākumā tā bija Holivudas modes slimība, ar ko sirga slavenības, bet vēlāk šo kaiti konstatēja vienkāršajiem amerikāņiem. Šobrīd tiek uzskatīts, ka pārmērīgas vajadzības pēc seksa cieš 3-5% amerikāņu.

Arī Latvijā aizvien vairāk cilvēku vēršas pie speciālista. Par atkarības pazīmi tiek uzskatīta bieža partneru maiņa, sekss ar prostitūtām, pārlieku liela aizraušanās ar pornogrāfiskiem materiāliem un pārmērīgi bieža masturbācija.

Atkarīgie Latvijā nesen izveidojuši pašpalīdzības tīklu. Tas nozīmē, ka ar seksu apsēstie reizi nedēļā tiekas, pārrunā savas problēmas, dalās pieredzē un lūdz Dievu, lai tas atbrīvo no slimības. Šulcs pret to izturas skeptiski, apgalvojot, ka sekss ir nevis atkarība, bet pamatvajadzība tāpat kā maize, siltums, miegs un arī jogurts, kuru esam pieraduši ēst katru dienu un bez tā nespējam iztikt, tāpat kā sekss rada kairinājumu un labsajūtu. Viņaprāt, tas, ka kādam gribas vairāk un biežāk ir normāli un nav tajā mākslīgi jāmeklē problēmas.

„Vajadzība pēc seksuāla kairinājuma ir pilnīgi normāla. Piektajā klasē bioloģijā māca, ka dzīva būtne no nedzīvas atšķiras ar to, ka ir kairināma. Mutē kūst sviests un mēs gribam mīlēties – tā ir dzīvības pazīme. Kāpēc tad, ja mums gribas vairākas kotletītes dienā neviens nesaka, ka esam slimi, bet, ja vairākas reizes seksu – jāārstējas. Varbūt amerikāņi, kuri grib vairākas reizes dienā ir slimi, bet latvieši, kuri grib vēl vairāk – veseli,” ironiski papildina Šulcs.

„Cilvēks, kurš mīlējas, dara to sevis dēļ, pastāv par sevi, atļaujas iegūt. Ja cilvēks nespēj neko iegūt, viņš neko nespēj dot arī otram. Kāpēc  reklāmās izmanto fallisko un klēpja simboliku? Tāpēc, ka tās ir mūžīgas vērtības. Man prieks, ka cilvēki izmanto aizvien vairāk jauna seksā un gūst no tā gandarījumu.”

Gadiem ilgi kultivēts, ka daudz seksa gribēt ir slikti un tas atstājis negatīvu iespaidu uz cilvēku sevis uztveri. Šajā jomā nekādu normatīvu nav, viss atkarīgs no cilvēka paša izjūtas,  psiholoģiskā, emocionālā un fizikā komforta. Turklāt latvieši par seksu atklāti sākuši runāt relatīvi nesen un neprot to darīt.

Ārsta teikto netieši apliecina kādas blogeres pieredze. Merelina, kura  emuārā atklāti apraksta savus seksa piedzīvojumus, novērojusi, ka, lai gan apmeklētāju skaits ir ļoti liels – vairāki simti, tikai retais uzdrošinājies komentēt viņas rakstīto. Ne uzaicinājumus tikties, ne atklātību raisošus komentārus, ne atziņas vai ieteikumus viņai nav nācies lasīt. Merelina secina, ka latvieši, lai gan lasa un interesējas par citu gultas piedzīvojumiem, ir bailīgi, seksu joprojām uzskata par  kaut ko aizliegtu, tabu tēmu, neprot par to runāt un „viņiem labāk patīk stāvēt gultas malā, lūrēt un bubināt pie sevis.”