Kaut tev pieliptu “labā gripa”!
Ko tik visu dzird apkārt? Rupjība un kluss naids esot kā mūsu jaunās realitātes ikdienas piedeva? Pēkšņi uznākušo grūtību dēļ cilvēki ir nelaipni, cenšas savas neveiksmes kompensēt uz citu rēķina.
Lasu kāda advokāta blogā, ka slinkums, paviršība un vienaldzība veikalos, bankās un citur ir krīzes galvenais iemesls. Vai tiešām?
Man ir pavisam citāda un ļoti svaiga pieredze. Tāpēc es nepiekrītu, ka visi kā viens esam slikti attiecībās ar apkārtējiem, ka tikai primitīvs izdevīgums vai bailes ir laipnības un laba servisa pamatā.
Īsi pastāstīšu vienā vakarā vienas stundas laikā piedzīvoto, ko vēlos nosaukt par laipnības un labvēlības vilni.
Ap pulksten 19.00 iebraucu CSSD tehniskās apskates stacijas teritorijā Rīgā. Diemžēl pie kases lodziņa izrādījās, ka “sistēmā nav redzams” šajā gadā vienīgais administratīvais sods 20 LVL apmērā, kas sen samaksāts interneta bankā. Biju steidzīga un nogurusi, apskati vilkt garumā vairs nebija iespēju, tāpēc piedāvāju sodu samaksāt vēlreiz, lai pēc tam naudu atgūtu no Rīgas pašvaldības policijas. Tomēr darbiniece sacīja, ka tas būs krietni sarežģītāk, un ieteica doties uz tuvumā esošo “Riga Plaza”, kur bankas nodaļā ātri vien izdrukās manu maksājumu. Līdzi viņa man iedeva uz lapiņas uzrakstītu soda protokola numuru, lai dokumentu vieglāk atrast, jo “ar interneta maksājumiem tā gadoties daudziem”. Nesos uz lielveikalu, kur trīs minūtes pirms bankas filiāles slēgšanas pieskrēju pie operatores. Uz lūgumu sameklēt manu maksājumu, viņa ieteica pieiet pie i-neta bankas datora un izdarīt to pašai, jo tad man par to nebūs jāmaksā. Ātri tiku galā, un bankas sargs laipni mani izlaida cauri jau nolaistajām slēgtās filiāles ieejas žalūzijām.
Atgriezos CSSD nodaļā, ātri vien tiku pie apskates. Bet arī tajā gadījās problēma – mana auto ritenim bija pazudis vienas riteņa skrūves uzgrieznis. Izbrīnījos, kā tas var būt, ja iepriekšējā dienā biju dīlera oficiālajā autorservisā veikt gadskārtējo auto apkopi. Kad jau biju samierinājusies, ka šā nieka dēļ (kas neatbilst standartiem) man nāksies veikt atkārtotu apskati un šķirties no vēl desmit latiem, darbinieks sacīja – labi, ticēšu, ka to salabosiet! Lūk, trīs cilvēki vienas stundas laikā ne lūgti, ne pierunāti izrādīja laipnību, ļaujot man ietaupīt naudu un iegūt labu garastāvokli. Viņiem nebija pienākums būt laipniem. Viņi neko neguva no šīs attieksmes, izņemot parastu paldies un priecīgu acu skatienu. Tieši otrādi – bankai pat tika par vienu komisijas maksas vienību mazāk. Nekas īpašs nebūtu noticis, ja viņi man liktu maksāt un izturētos “normāli”. Vēlāk es nolēmu, ka noteikti, cik ātri vien iespējams, kādam izdarīšu ko labu! Un izdarīju, jo labums ir jāvairo kā vīruss, kā jauna un globāla “pozitīvā gripa”!
