Jaunnedēļ Saeima trešajā lasījumā skatīs Invaliditātes likumu. It kā specifisks jautājums, tomēr patiesībā tas atklāj būtiskas pretrunas veselības aizsardzības sistēmā Latvijā. Respektīvi, ierobežoto finanšu resursu ietvaros nauda tiek atvēlēta pirmkārt cilvēka dzīvības glābšanai, kas neapšaubāmi ir pareizi, bet...
Kad sliktākais iznākums ir novērsts, ne mazāk svarīgi, lai cilvēks fiziski un morāli atgūtos, atkal kļūtu (cik nu iespējams) pilnvērtīgs strādātājs utt. Respektīvi, svarīgai sistēmas sastāvdaļai vajadzētu būt t.s. rehabilitācijai. Vajadzētu, bet... Mediķu un speciālistu aprindās norāda, ka pieminētajā likumā sarakstītas n-tās pareizās lietas, tikai nelaime tā, ka naudas to veikšanai nav, un veselības iestādes, kas specializējas rehabilitācijā, zināmā mērā ir vēl spiedīgākā situācijā nekā klasiskās klīnikas. Piemēram, mūsu rīcībā esošā informācija liecina, ka Nacionālais rehabilitācijas centrs „Vaivari” ik mēnesi noslēdz ar „mīnusu” 60 000 Ls apmērā.
Ar rehabilitācijas iestādēm kopumā un „Vaivariem” konkrēti saistās vēl kādas nelāgas aizdomas. Zinātāji norāda uz kādu dīvainību: no vienas puses, ministrija neliek šķēršļus centra ēku rekonstrukcijai, bet, no otras puses, pašai centra darbībai naudu atvēl arvien skopāk (runā, ka kāda roka izsvītroja „Vaivarus” no atbalstāmo iestāžu saraksta, kad valsts nosedza slimnīcu parādus). Tā teikt, nekustamais īpašums tiek pucēts un spodrināts, savukārt rehabilitācijas process gremdēts. Un tad nu var gadīties, ka „Vaivari” kā struktūra tiek pārcelta uz, teiksim, Gaiļezeru Rīgā, savukārt nekustamais īpašums Jūrmalā... Nu, kā jau parasti.
Diezgan dīvainu pavērsienu Rīgas domes aizkulisēs iegūst t.s. Ziemeļu koridora projekts. Pēc tam, kad Upes ielas u.c. Brasas stacijas rajona namu iedzīvotāji sacēla brēku par to, ka estakādes būvēšanas gadījumā viņu dzīve kļūs par mazu elli (vai arī viņiem vispār nāksies pārvākties), pilsētas tēvi it kā piekāpās. Lai piedāvātu ... estakādes vietā tuneli zem kapiem. Tā teikt, mēs ieklausījāmies vēlētāju viedoklī, un piedāvājam citu variantu. Tas, ka variants ir ne mazāk eksotisks, Ušakovu & Šleseru laikam nesatrauc. Interesanti arī tas, ka paši vadoņi nu esot sākuši runāt, ka koridora izmaksas varētu „nodzīt” no diviem līdz vienam miljardam eiro. Malači, protams, tomēr pakrūtē rodas sajūta, ka kādam vienkārši šausmīgi gribas projektu „palaist” – solot lētākas izmaksas, solot netraucēt dzīvos rīdziniekus, lai tikai varētu sākt apgūt naudu. Jo – tā, protams, ir sakritība! – „palaišana” harmonē ar nākamajām pašvaldību vēlēšanām. Līdz tam jāpaspēj, paši saprotiet.
Vēl jaunnedēļ notiks apvienības „Vienotība” dibināšanas kongress. Apvienību veidojošās trijās partijās ir dažādi ļaudis – gan sakarīgi, gan ... Lai kā arī būtu, pats apvienošanās process nebūtu kritizējams, tomēr, lai gan process nonācis jau līdz kongresam, skepse par jaunā veidojuma dzīvotspēju saglabājas. Proti, nav jau noslēpums, ka savstarpēja rīvēšanās un aprunāšana ir neizbēgama parādība ikvienā kaut cik daudzskaitlīgā organizācijā, tomēr tik žultainas piezīmes, kādas neformālās sarunās nākas dzirdēt no „Jaunā laika” cilvēkiem par kolēģiem no „Pilsoniskās savienības” (protams, arī citādās kombinācijās) parasti viena „kantora” ietvaros nav nācies. Kā viņi strādās kopā – patiešām nezinu, lai gan šajā kompānijā ir cilvēki, kurus atbalstu un uzskatu par valstij noderīgiem.
