Kristīgu mākslinieku izsviež no baznīcas
Mākslinieks Māris Subačs, kas pazīstams ar saviem kristīgi meditatīvajiem zīmējumiem un grāmatām, ir izslēgts no baznīcas — viduslaikos tas bija teju vai ļaunākais, kas var notikt ar cilvēku.
Pašlaik Rīgas Mākslas telpā zem Rātslaukuma skatāma Subača izstāde. „Kāpēc lai es rakstu dzeju, ja man nav grēcīgas meitenes, kam to parādīt” — šāds uzraksts rotā vienu no Subača lielformāta zīmējumiem. Draiskas, mīļas uguntiņas iespīdas Subača acīs: „Jā, jā, man tās grēcīgās meitenes patīk! Smukas un grēcīgas — tās jau visiem pavisam patīk!” Tomēr mākslinieks patlaban ir brīvs vīrietis, turklāt dziļi ticīgs.
„Dzīvoju celibātā. Nevis tāpēc, ka tas ir kas tāds, ko baznīca liek darīt visiem dievbijīgiem cilvēkiem, bet sanāk tā. Joprojām viens pats kaut kā dzīvoju. Neuzskatu, ka sekss ir slikts, draudzība ir slikta vai sievietes ir grēka ievazātājas pasaulē. Tas tā nav. Reizēm gadās kāda draudzene, kaut kas notiek, pēc brīža atkal ir tāds dīvains mūks, kam sekss nav speciāli aizliegts, bet viņš atkal dzīvo vientulībā ar savām idejām. Varbūt no tādas Dieva gara jušanas šāds celibāta stāvoklis sanāk,” prāto mākslinieks.
Subačs pārsteidzošā kārtā kritis baznīcas nežēlastībā. Līdz 1999. gadam viņš ne vien piederēja pie katoļu baznīcas, bet arī divus gadus jau bija studējis katoļu paspārnē esošajā Rīgas Katehētikas institūtā. Cik lielam gan jābūt nodarījumam, lai izsviestu gan no baznīcas, gan no Katehētikas institūta?
Katoļiem nepatīk grāmata
Iemesls bija 1999. gadā izdotā trešā grāmata, kas tapusi sadarbībā ar luterāņu mācītāju Juri Rubeni. Viņš un viņa. Pasakas par mīlestību — līdzīgi kā citas, arī šī rakstīta labāko Subača un Rubeņa tradīciju stilā. Filozofiska, brīžam pasakas lakoniskajā un labsirdīgajā valodā ieskanas mūsdienu realitātes nots, un visam pāri Dieva klātbūtne. Pat ar kašķīgu aci lasot, nekā TĀDA grāmatā nebija, bet par gaumi nestrīdas. Liels bija Subača pārsteigums, kad viņam priesteris pēkšņi liedza pieeju dievgaldam.
„Es jau sev liekos tāds mīļš lācītis. Man neviena pasaka nav rakstīta kā kaut kāds speciāls dumpis pret pastāvošo baznīcas sistēmu, bet viņiem ļoti nepatika,” joprojām neizpratnē ir mākslinieks. Katoļiem Subačs nav īsti iepaticies jau 1994. gadā, kad viņš vēlējās kristīties katoļticībā. Lai gan viņš bija izgājis iesvētības mācību, tomēr katoļi viņu aizraidīja prom, un mākslinieku kristīja luterāņu mācītājs Rubenis Torņakalna baznīcā. Katoļticība tomēr Subaču vairāk uzrunāja, un jau pēc pāris gadiem viņš kļuva par grieķu rita katoli — šis katoļticības novirziens, kas rituālu ziņā tuvs pareizticībai, fascinēja mākslinieku.
Kā vārna Dieva priekšā
Tomēr Subačs izsviešanu no baznīcas uztver filozofiskā mierā un nav meklējis citu konfesiju, kura tik saasināti neuztver sievietes un vīrieša attiecību atspoguļojumu. „Es vairāk aizgāju atpakaļ mākslā. Formāli joprojām skaitos katolis. Ziemassvētkos, Lieldienās apmeklēju Torņakalna baznīcu, kur esmu kristījies. Dažkārt ieeju pareizticīgo baznīcā, nolieku svecīti. Reizēm dvēsele tā prasa apliecināt šo rituālu. Vairāk darbojos mākslā. Dievs ir realitāte, kas man palīdz strādāt, bet Viņš nav kaut kāda dogmatiska parādība,” skaidro Subačs.
„Dogmatiski ņemot, Dievs ir kaut kas labs, un visiem ir jāuzvedas ļoti labi. Tie, kas uzvedīsies pavisam labi, varēs uz mākoņa sēdēt un runāt ar Dievu par teoloģiju,” pasmaida mākslinieks. „Arī man bija periods, kad domāju, ka Dievs ir svēta persona, un es esmu viņa priekšā grēcinieks. Tagad man ir pavisam cita domāšana — Dievs ir gaisma, un es esmu nevis grēcinieks, bet kaut kāda vārna, kaut kāds zvēriņš absolūti transcedentas gaismas priekšā.”
Māris Subačs. Jaunie darbi un retrospekcija
Ikonu gleznotāju noslēpums
Kļūt par katehētu un veidot baznīcā savu karjeru mākslinieks nebija plānojis, taču studijas Katehētikas institūtā pavēra labu iespēju izzināt baznīcas dogmas un dziļāk pētīt Dieva vārdu. Par laimi, šī nav vienīgā vieta, kur studēt kristietību un tās vēsturi.
Pašmācības ceļā Subačs studējis ikonogrāfiju, pats darinājis svētbildes, un no šiem mēģinājumiem attīstījies viņa kristīgo zīmējumu stils. Tās sākotnēji radušās kā sarunas ar Dievu, lakoniskajā, naivajā zīmējumā iekļaujot neredzamu, bet spēcīgu Dieva klātbūtnes lādiņu.
Darinot svētbildi baznīcai, ir ļoti svarīga mākslinieka garīgā harmonija, tāpēc ikonu gleznotāji ilgi pirms ķeršanās pie otām gremdējas lūgšanās, gavē un atturas no seksa. „Lai uztaisītu nopietnu baznīcas priekšmetu, tā ir jādara,” apstiprina mākslinieks, taču skaidro, ka viņš tik striktus noteikumus neievēro, jo viņa zīmējumi nepretendē uz svētbildes statusu.
,
