Ķesterim traucē Lūriņas skaistums

Jums abiem ir viegli saspēlēties?

Ģirts: Ar Ditu ir vienkārši, bet man ir ļoti sarežģītas attiecības ar Leonu un Martu. Aktieriem var būt savstarpējas cilvēciskās simpātijas un ideāla partnerība, bet viņu atveidotie tēli jau vienmēr atrodas kaut kādā konfliktsituācijā. Un tas uzreiz visu padara grūtāku.

Man ir gan viegli, gan grūti. Viegli, jo tas ir partneris, par kuru zinu – uz viņu es varu paļauties. Grūti, jo visu laiku jābūt uzmanīgai. Kāpēc? Jo tas ir arī partneris, kas var piedāvāt neparastus pavērsienus, un man jābūt spējīgai atbildēt uz tiem. Tā ir tāda spēle, un tajā arī slēpjas kaifs, ko nevar tik vienkārši formulēt – viegli vai grūti. Tas ir spēlēšanās prieks, jo nekad nezini, ko tu sagaidīsi pretī.

Pirms filmēšanas kopā daudz mēģināt?

Protams, mājās scenārijs tiek pārlasīts un domās izspēlēts krustu šķērsu, bet pirms filmēšanām laika trūkuma dēļ nesanāk daudz mēģināt.

Ģ.: Mums katram ir savs teātris, sava dzīve, savs Rīgas rajons, kur dzīvojam, tāpēc mūsu satikšanās brīži ir īsi. Bet tas nenozīmē, ka mēs viens par otru nedomājam. Aktiera darbs jau nesākas un nebeidzas tikai filmēšanas laukumā, tas ir arī mājas darbs un domāšanas process. Tāpēc mēs viens ar otru sarunājamies arī scenārija apgūšanas laikā.

Mājās es to parasti daru vannasistabā, jo šī telpa mani mobilizē darbam. Istabā jūtos nonācis pārāk lielā komforta zonā, bet mans tēls nepārtraukti atrodas absolūtā diskomfortā, tāpēc vannasistaba man kļuvusi par sava veida darba kabinetu.

Otra mana iecienītākā darbavieta ir mašīnā uz Vesetas ielas. Tur degvielas uzpildes stacijā nopērku kafiju, atveru savu eksemplāru, un tad – čau, mani mīļie skatītāji, un čau, Leon!

Ģ.: Dita ir skaista sieviete, un tas ir gan pluss, gan arī mīnuss. Jo tas palīdz un reizē traucē strādāt. Taču domāju, ka tas valdzinājums Ditai ir no unikālās vitalitātes, kas viņai piemīt.

Ģirta pluss un mīnuss ir tas, ka viņš ir riktīgs vīrietis, riktīgs vecis. Pluss tāpēc, ka tādam viņam ir jābūt, jo tieši to sieviete sagaida, sevišķi tādās mīlas attiecībās, kādas ir Leonam ar Martu. Mīnuss – ja Martas un Leona dialogā tiek risināta kāda problēma, Ģirtam tik ļoti ir skaidrs vīrieša viedoklis, ka es pat mēdzu pēkšņi apmulst. Jo iepriekš, lasot šo dialogu, no sieviešu loģikas esmu redzējusi to pilnīgi savādāk, bet, redz’, izrādās, ka vīrieši domā tā, kā man pat prātā nebija ienācis.

Seriālā jums abiem bijušas vairākas nopietnas attiecības, Leonam pat laulība... Cik emocionāli ir viegli vai grūti pārslēgties jaunām attiecībām, partnerim? Jo katrs no viņiem jau ir ļoti dažāds.

Seriāls ir ļoti pietuvināts patiesajai dzīvei, tāpēc arī tajā mēdz būt mīlestība no pirmā acu uzmetiena, un līdz ar to šī pārslēgšanās notiek zibenīgi, bet mēdz būt arī tāda mīlestība, kad ceļš pie tā otra cilvēka ir garš. Turklāt ļoti svarīgi ir arī tas, vai starp diviem partneriem veidojas attiecību ķīmija, tas netveramais, kā dēļ skatītājiem viņi kļūst simpātiski kā pāris vai viņus vispār akceptē kā pāri. Dzīvē ir ļoti līdzīgi...

D.: Vispirms jau visi seriāla partneri ir kolēģi, kuri arī dzīvē ir ļoti dažādi, un tieši tur saglabājas tas interesantums. Saspēli uz skatuves var salīdzināt ar deju – tu mēģini noķert, kā katrs konkrētais partneris tevi vada. Tas pats ir uz skatuves. Būtībā tā ir deja, kuras laikā mēģini saprast, uz kuru pusi šim otram cilvēkam tajā brīdī dvēsele kustas.  

D.: Domāju, ka Martā no Ditas ir daudz, bet novilkt robežu ir grūti. Lai saprastu vai pieņemtu Martas rīcību, domas, Dita šim tēlam noteikti kaut ko iedod no sevis. Es gan nedomāju, ka to, ko dara Marta, varētu darīt arī Dita, bet, kā Marta to dara, tas gan šim tēlam noteikti ir no Ditas. Piemēram, Martai pārmet pārlieku pareizību, un Ditai ir tāpat...

Vienīgi nedomāju, ka Dita spētu būt biznesa sieviete. Pat tad ne, ja apstākļi spiestu. Marta gan spēj būt līdzvērtīgs partneris biznesā.

Ģ.: Ilustrēšu to ar vienu gadījumu. Cenšos iespējami biežāk aizbraukt pie māmiņas uz Valmieru. Vienā tādā reizē aizgājām uz tirgu, piegājām pie stenda, kur vīrietis tirgoja kāpostus. Kamēr iepirkāmies, viņš pētīja, pētīja mani, līdz beidzot teica: „Jūs esat apbrīnojami līdzīgs Leonam. Būtu ļoti labi, ja jūs arī varētu tajā Leonā filmēties...”

Šis vīrietis nebija „atkodis”, ka es patiešām esmu Leons. Un tad sapratu to fīču: Leonu viņš pazīst, bet mani kā Ģirtu Ķesteri – ne, un tas nozīmē, ka viņš manī kā aktierī patiešām redz šo seriāla tēlu. Nu, tad spriediet paši, cik daudz Leonā ir no Ģirta...

Vai seriāla dzīve jums nav tā kā apnikusi, neesat sevi izsmēluši?

Tikpat labi es varētu noliegt pats savu dzīvi, kura, neskatoties uz manu radošo profesiju, ir pietiekami rutinēta. Definīcija ir pareiza – dzīve seriālā, un tā nevar apnikt. Tas varētu notikt ar atveidošanu, bet ne ar dzīvi. Mēs nevaram prognozēt, kas ar mūsu varoņiem notiks turpmāk, tāpēc mēs ļoti intensīvi dzīvojam tieši šodien, līdz ar to ir daudz dažādas negaidītas situācijas, pavērsieni...

D.: Arī man tā nav, jo Marta ir ļoti mainījusies. Kaut vai tās pašas frizūras, imidžs. Tādā veidā arī saglabājas azarts un interese. Turklāt to interesantumu dod arī tas, ka pārējie tēli visu laiku krasi mainās – no negatīviem uz pozitīviem un otrādi.

D.: Jo vairāk Marta mainās, jo vairāk man viņa patīk. Tēlaini izsakoties, mana varone visu laiku varētu izpildīt salto, un es par to tikai priecātos.

Ja atklāti, reizēm Leons man ļoti simpātisks šķiet tad, kad viņš ir vājš un neaizsargāts. Piemēram, kad viņš atbrauca no Āfrikas, kad iznāca no cietuma, kad draugs pievīla, kad mīļotā sieviete atstāja... Tad, kad viņš ir tāds atkailināts. Tādu es viņu gribētu redzēt vairāk. Bet vispār man nav tendence viņu labot, un – jo vājāks un ievainojamāks Leons būs, jo vairāk kļūdīsies, un man viņš būs simpātiskāks.

Kādas ir jūsu abu attiecības ārpus filmēšanas laukuma? Mēdzat ciemoties viens pie otra, apsveikt dzimšanas dienās...

Tiekamies „legālajā” zonā, kas mums atvēlēta kameru priekšā, turklāt šeit, uzņemšanas laukumā, tomēr ir sava pasaule, kas man ir ārkārtīgi svarīga. Un šeit ir ne tikai aktieri. Viss sākas ar grimu, tad ir producenti, mīļotā direktore Ilze Forstmane, pēc tam lecu režisores apskāvienos, un tad jau sagaida rekvizitore Maija un veči operatori, ar kuriem pārrunājam jebkurus hokeja jaunumus... Tā ir ļoti profesionāla komanda, kurā galvenais nosacījums ir – būt cilvēcīgam vienam pret otru.

D.: Mūsu attiecības... Hmm... Raksti, kā tās ir jautras un brīnišķīgas, es viņam smērēju sviestmaizītes filmēšanām. (Smejas.)

Ģ.: Tā ir visdažādākā, turklāt tu kā varonis sāc viņiem identificēties ar ģimenes locekli. Man visbīstamāk ir iet uz Vidzemes tirgu. Tur es neprātīgi tieku sarāts un pērts par Leona izdarībām, turklāt pilnīgā nopietnībā. Paldies Dievam, ka man kā Ģirtam Ķesterim nav šīs vainas apziņas, lai gan faktiski viņi mani tieši tā arī spiež justies. Jāsaka gan, ka tā pēršana notiek ar mīlestību.

Starp citu, man ir apbrīnojami labs kontakts ar bērniem, jo starp viņiem ir ļoti daudz „UgunsGrēka” skatītāju. Nezinu, vai tas ir labi, ko mēs viņiem rādām, bet no dzīves jau neaizbēgsi. Un seriālā tā dzīve ir maksimāli tuvināta tādai vidējā latvieša ikdienai.

D.: Mums ir ļoti plašs skatītāju loks, lai gan visvairāk jūtam bērnu auditoriju, piemēram, saņemot neskaitāmas vēstulītes portālā draugiem.lv. Bet ne mazāk aktīvi līdzjutēji ir arī pieaugušie. Piemēram, pēc kādas teātra pirmizrādes satiku vienu no teātra zinātniekiem, no kura gribējās tomēr dzirdēt viedokli par tikko noskatīto izrādi, bet tā vietā es uzzināju viņa viedokli par… seriālu. (Smejas.)

Sintija Liepkalne/Foto: Aigars Hibneris