Uzmanieties, jūs vervē! Kā nekļūt par spiegu: eksčekista padomi
Igaunijas slepenpolicija „KaPo” jau 2006. gadā brīdināja cilvēkus, kas apmeklē Krieviju, ka turienes slepenie dienesti mēģina savervēt aģentus. Pat ar brutālām metodēm.
Tolaik vēl nebija atmaskots Hermanis Simms, kurš kā Aizsardzības ministrijas Drošības nodaļas vadītājs iztirgoja Krievijai NATO noslēpumus. Simma guvums bija no dažiem simtiem līdz 1000 eiro mēnesī. Trūkums gan nevarētu būt nodevības iemesls, jo Simmu ģimenes legālie ienākumi bija 2250 latu mēnesī.
Tikšanās vieta „Nostaļģijā”
Tagad Simms ir notiesāts uz 12,5 gadiem un atklājies, ka spiegs vairākkārt apmeklējis Latviju, kur ticies ar Krievijas ārējās spiegošanas virsnieku Sergeju Jakovļevu. Viena no tikšanās vietām bija kafejnīca „Nostaļģija” pie Līvu laukuma. Viņiem noveicās, ka abi nekrita par upuri slavenajām Vecrīgas konsumācijas meitenēm, bet varbūt ar profesionāliem spiegiem „neiet cauri” lūgumi izmaksāt kokteilīti.
Raidījums „Nekā personīga” ziņoja, ka valsts un NATO noslēpumus Simms nodevis tukšās sulu pakās, ko izmetis miskastēs. Mūsu Satversmes aizsardzības birojam šajā lietā izdevās atklāt spiegu nelegāli — Jakovļevu, kurš uzdevās par Spānijas uzņēmēju un Latvija periodiski uzturējās vairāk nekā astoņus gadus. Kā jau īstam profesionālim Jakovļevam (un vai tas vispār ir īstais uzvārds) izdevies nozust.
Igaunijas Iekšlietu ministrijas attīstības plānā līdz 2010. gadam teikts, ka pie Krieviju apmeklējošajiem Igaunijas civildienesta darbiniekiem, uzņēmējiem un studentiem savervēšanas nolūkā aizvien biežāk un agresīvāk vēršas turienes specdienesti. Mērķis ir radīt aģentūras tīklu Igaunijā. Turklāt krievi izmantojot aizvien uzbāzīgākas metodes, pat šantāžu un fizisku vardarbību, ko izturēt varot tikai ļoti spēcīgi cilvēki. „Šādi, ar barbariskām un vardarbīgām metodēm iedarbojoties uz parastiem pilsoņiem, kuri pieraduši pie demokrātijas, vervētājs, kurš jūtas nesodāms, ļoti bieži var panākt vēlamo rezultātu,” vēstīja „KaPo”. Lielākoties Krievija savos tīklos vēlas sagūstīt armijas, „KaPo”, robežsardzes, policijas, muitas darbiniekus un politiķus.
Mūsu valsts Satversmes aizsardzības birojs publiskajos izteikumos vienmēr bijis atturīgs, bet Krievijas speciālo dienestu interesi par Latviju allaž vērtējis kā „stabilu un nepārejošu”. 2004. gada jūnijā SAB priekšnieka vietnieks Uldis Dzenītis intervijā Latvijas Radio atklāja, ka gada laikā birojs atteicis iebraukšanu Latvijā astoņiem iespējamiem spiegiem. Lielākā daļa viņu bija diplomāti, bet iekļauti melnajā sarakstā kā valstij nevēlamas personas. Pērn „neitralizēts” vismaz viens spiegs, kurš atgriezies savā valstī. Biežākā metode, arī šajā gadījumā — nepagarina vīzu.
Kā atšķirt spiegu un nekļūt par sveša izlūkdienesta upuri? Kas ir viņu ieroči? Par to „Kas Jauns” stāstījis bijušais čekists, Latvijas PSR Valsts drošības komitejas Rīgas Kirova (tagad Centra) rajona nodaļas priekšnieks Valerjāns Leitāns.
1990. gadā arī Leitāns stāvēja Doma laukumā un klausījās Augstākās padomes balsojumu par 4. maija deklarāciju. Priekšniecība bija aizsūtījusi viņu uzmanīt, kas notiek, bet Leitāns skaitīja līdzi, cik deputātu nobalsos par Latvijas neatkarību. „Pēc tam ar kolēģiem no prieka turpat Doma laukumā iedzērām šampanieti,” viņš atceras. Par to sekoja brāziens no vadības, čekā jeb VDK balsoja par attieksmi pret Latvijas neatkarību. Leitāns bija to apmēram 20 darbinieku vidū, kas nostājās Latvijas pusē, un darbu zaudēja.
Atšķirībā no augsta ranga komunistiem, kas deva rīkojumus kārtīgi ņemt priekšā studentus par ziedu likšanu pie Brīvības pieminekļa, Leitāns kandidēt vēlēšanās nedrīkst, un ne to vien. „Es nevaru atbildēt par deportācijām, tad vēl dzimis nebiju, arī NKVD neesmu strādājis,” viņš saka. Savas zināšanas no VDK laikiem Leitāns neslēpj — tās valstij vienmēr var noderēt.
Uzmanīgi pie glāzītes
„Krievijas specdienesti īpaši neatšķiras no PSRS Valsts drošības komitejas,” skaidro Leitāns. „Fiziskas ietekmēšanas nav. Kompromitējošu materiālu izmantošana gan ir iespējama.”
Ja nu kādas vervēšanas metodes kļūst tik uzmācīgas, ka ir labi pamanāmas, Leitāns droši galvo, ka tad pie vainas nav specdienesti — tie tik primitīvi nestrādā. „Profesionāļi nepieļaus, lai kāds no malas pamana, kur ir viņu intereses.”
Klīst mīti, ka, piemēram, Krievijas vēstniecības trešais sekretārs vienmēr ir spiegs. Leitāns pasmaida: „Ne tikai trešais vai ceturtais, pieļauju iespēju, ka tur lielākā daļa ir saistīta ar specdienestiem.” Mūsu Satversmes aizsardzības biroja pienākums ir zināt, kuri, bet izraidīt no valsts var tikai, ja ir pierādījumi par reālu darbību. Vislielākā iespēja notvert spiegu ir informācijas nodošanas brīdī. Šis posms ir visvājākais izlūkdienestu darbā.
Kā atpazīt vervētāju? Tas nav tik vienkārši. „Spiega portrets ir ļoti dažāds,” uzsver Leitāns. „Cilvēkam, kam ir minimālas zināšanas, būs grūti viņu atšifrēt.” Piemēram, uzņēmējs, kam ir labi sakari valdībā, friziere, kuras klientu vidū ir armijas virsnieki, var kļūt par mērķi. Pat santehniķis, ja vien viņa brālis ir amatā ar pieeju valsts noslēpumam.
Dodoties uz Krieviju, viņiem jārēķinās, ka var gadīties visādi. „Pirmais solis var būt nevainīga saruna jebkurā iestādē, kas nepavisam nav saistīta ar izlūkdienestu, vai pasēdēšana krogā. Vēlēšanās vēlreiz tikties, apmainīties ar telefona numuriem, apciemot. Un tas, ka iedzerat kopā glāzīti un apmaināties ar adresēm, nenozīmē, ka drīz jūs apciemos. Varbūt jums piezvanīs pēc gada vai diviem, varbūt kāds cits,” brīdina Leitāns. Drošs var būt tikai cilvēks, kas pats neieņem nozīmīgus amatus un ir bez vērā ņemamas pazīšanās.
Bijušos čekistus neizmanto
Krievijas izlūku interese par Latviju saistīta kā ar NATO dalībvalsti. „Viņu objekts nav kurš katrs pilsonis. Specdienestus interesē cilvēki, kuri var kaut ko reāli ietekmēt, kuri strādā aizsardzībā, iekšlietās, valdībā. Reizēm presē parādās mājieni par bijušajiem komitejas darbiniekiem. Neviens specdienests nekad nesadarbosies ar bijušajiem, bet tagad legālajiem saviem darbiniekiem. Viņi ir redzami,” atgādina bijušais VDK vīrs.
Viņam ir gadījies satikt bijušos kolēģus, kas tagad dzīvo Krievijā un ieradušies Latvijā apciemot radus vai atpūsties. Nav bijis nekāda pamata domāt, ka šie kādreizējie čekisti cenšas izspiegot Ādažu poligonu vai Audriņu lokatoru. „Tagad ir jauna paaudze.” Arī Latvijā atstātajos čekas maisos nekā jēdzīga un tiešām bīstama neesot — viss, kas vajadzīgs, sen ir Maskavā.
Mūsu politiķi kompromatam par cietu
Iespējamais vervējamais spiegu tīklos visvieglāk iekrīt, ja viņam ir kādas problēmas, vislabāk finansiālas. Tās palīdzot atrisināt, viņš var kļūt atkarīgs. Ja augstam ierēdnim vai armijas virsniekam pēkšņi nav parādu, ir pamats aizdomāties, kāpēc.
Šantāža nepavisam nav labākā metode, īpaši, ja politiķi ir biezādaini. Piemēri nav tālu jāmeklē. Pēc Jūrmalas zvanu skandāla Ainārs Šlesers gan bija piespiests pamest satiksmes ministra amatu, bet atgriezās kā deputāts Saeimā un nu ir Rīgas mērs ar nezūdošajām pretenzijām uz premjera krēslu. „Kretīnu speciālists” Andris Šķēle atkal jau atgriezies Tautas partijas priekšsēdētāja amatā un arī tēmē uz valdības vadītāja vietu. „Diemžēl politiķiem nav nekādu seku. Iedomāties viņus uz šā pamata šantažēt — tas ir izslēgts,” piekrīt Leitāns. Vismaz vājš mierinājums sabiedrībai — mūsu politikāņi ārzemju spiegiem ir ciets rieksts, kompromatam jābūt ļoti iespaidīgam.
Turklāt jārēķinās, ka ar tādu āķi notverts aģents savus vervētājus ienīdīs, un tas nu neveicina labu sadarbību. „Kompromitējošie materiāli der uz īsu psiholoģisko brīdi,” skaidro Leitāns. Izlūkdienestiem labāk tīk vervēšanai izmantot naudu, ideāli — ja aģents kalpo pārliecības dēļ. No darba VDK Leitāns gan ar nepatiku atceras tos ziņotājus, kas paši no brīvas gribas nākuši vēstīt par kaimiņiem, kolēģiem vai studiju biedriem, ka viņi stāsta nepareizas anekdotes vai lamā padomju varu. Tie esot bijuši nepatīkami cilvēki.
Leitāns seko norisēm valstī, bet nevar apgalvot, ka kāds deputāts vai ministrs acīmredzami darbotos sveša izlūkdienesta pavadā. „Ne gluži valsts labā gan,” viņš nopūšas.
Māris Puķītis/Foto: Mārtiņš Purviņš, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva, LETA
