Nācijas mēroga atkarība: Ferma

Pēc darba dienas ģimenes galva un apgādnieks pārrodas mājās, atzveļas dīvānā, bet tikmēr 12 gadu vecā meita ir rosības pārņemta — burkāni jānovāc, dilles jāpārdod. Un kā klājas govij? Ak, vai, pirms minūtes nobeidzās. Arī labradoram atlikusi vairs tikai viena diena.

Suņa mūžam dāvāti 24 gadi

Patiesībā virtuālajiem lopiņiem atvēlēts pat ļoti ilgs laiks. „Fermas” līdzautors, „Brain solutions” valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Īviņš pasmaida: „Spēlē centāmies modelēt reālākus laikus. Ja jau dārzeņus var izaudzēt sešās stundās, tad sunim dzīves ilgums ir adekvāts septiņām dienām, kas būtu apmēram 24 reālās dzīves gadi.”

Ap 350 000 „Fermas” spēlētāju — teiciens par latviešiem kā zemnieku tautu izrādījies patiess arī virtuālajā vidē. Īviņš atzīst, ka tādu aktivitāti nebija gaidījuši. „Brain solutions” izstrādā un uztur prāta spēles portālā „Draugiem.lv”, un šī ir vislielākā veiksme. No idejas līdz gatavai spēlei aktīvā darbā pagājuši vairāki mēneši, projekta īstenošanu sākuši pagājušā gada beigās, pabeiguši 21. janvārī.

Darba gaitā pētīts desmitiem līdzīgu spēļu pasaulē, arī „Facebook” publika aizrāvusies ar „FarmVille”, Krievijā spēlē „Laimīgo fermeri”, kas īpašniekiem devusi 20 miljonus dolāru. Par Latviju vismaz pagaidām oficiālu ziņu nav, Īviņš pat neatklāj, cik īstu latu (jeb spēlē — supernaudas) izteiksmē ir vērta visdārgākā ferma.

Lai arī savā „Skype” profilā Īviņš ierakstījis, ka patīk „stādīt un rakt”, tas ir tikai izteiciens, „kas parāda, ka gandrīz visu laiku domāju par to, kas notiek spēlē, un par jaunām idejām”. Arī viņš ar kolēģiem spēlē, tikai, testējot dažādas jaunas „Fermas” iespējas, savs spēlētāja profils jāziedo šiem eksperimentiem. Pagaidām „Ferma” gluži kā Rīga nekad nav gatava  — tai nav noteikts līmeņu skaits, paplašinoties lietotāju „saimniecībām”, firma palielina arī iespējas un līmeņu skaitu.

Kur tad slēpjas tas kaifs? „Prieka vairs nav, jo ir apnicis,” pasmejas Dzintars, kurš strādā kādā no Rīgas centra tirdzniecības uzņēmumiem. Viņš ir ticis līdz 30. līmenim, no sava maka netērējot ne santīma. Birojā kolēģu vidū jau ierasta ir pukošanās — klausies, tu man atkal kabačus nozagi! „Tā ir viena no izklaidēm — kurš kuru apfenderēs,” uzjautrinās Dzintars. Arī viņš tieši tāpēc līdis svešos dārzos. Citi šim nolūkam sagaida vēlu nakti, kad ļaudis pārsvarā guļ un dārzus sargā tikai virtuālie suņi. Dzintars tomēr pulksten trijos naktī neceļoties, jo ikdienā ir agri jāmostas.

„Pavasarī man ir daudz citu darbiņu, ziemā tumšajos vakaros gan pie datora ir pagājušas divas, trīs un vairāk stundas. Pilnīgi nemanot,” viņš stāsta. Dzintaram ir arī māja ar īstu dārzu, bet ar reāliem zemes darbiem viņš nav vēl aizrāvies: „600 kvadrātmetru, galvenokārt zāliens, lai var atpūsties, šašliku uzcept, alu padzert.”

„Fermas” spēlētājs Mārtiņš nobriedis ķerties pie īstiem lauku darbiem — viņam ir īpašums laukos, strauji tuvojas pēdējais laiks sēt un stādīt, no datordārzeņiem paēdis nebūsi. Viņš „Fermai” iztērējis 4,50 latu — nopircis „Zelta zivtiņu”, lai nav ilgi jāgaida līdz pirmajiem augļiem.

„Varēju vispār nelikt īsto naudu, tikai tad būtu nedēļu ilgāk,” saka Mārtiņš. Kad viņš redz, ka kāds lieliem lēcieniem aiziet garām, ir skaidrs, ka te ieguldīti īsti lati. Tādus Mārtiņš par īstiem spēlētājiem neuzskata: „Man „Ferma” ir kā matemātika, tā ir stratēģiska spēle. Iepriekš spēlēju šahu, vienam, otram meistarkandidātam ieliku turnīros. „Fermā” paskatos, kas ir pirms un pēc manis, paanalizēju, ko viņi dara, man ir tuvu saprātīgajam maksimumam.”

Katrā spēlē ir robi, ko pat gudras galvas nav iedomājušās. „Fermā” gūst pieredzes jeb punktus, Mārtiņš ātri vien atklājis, ka tās var dabūt, ja salātus izaudzē un... uzreiz norok zemē. To pašu var izdarīt ar bišu stropiem. Viņš smalki izplāno, kad un cik ilgi būs pie datora, atkarībā no tā izlemj, vai iesēt ko tādu, kam raža gaidāma pēc 20 stundām, vai arī izvēlēties trīs ražas — ik pēc astoņām stundām. „Ja zinu, ka man būs darbs pie datora divos naktī, sakārtoju tā, lai uz to laiku nāk raža.”

Mārtiņš ir ticis 53. līmenī, viņš ir jau kārtīgs lielsaimnieks — ar četrām dzirnavām, ceptuvi, dārziem, tīrumiem, dīķi. Vismaz stunda jānosēž, lai 120 lauciņus novāktu un pārsētu. Spēlētājs gan uzsver, ka darba dēļ viņš tāpat pie datora pavada daudz laika, tad kāpēc gan neturēt atvērtu arī „Fermu”.

Mārtiņš suni netur, ja grib, lai nāk un zog, tomēr tieši zagļu dēļ ir drusku dusmīgs: „Sirojošie sīko bari noslogo serverus, zagšana spēli izkropļo.” Viņaprāt, tāda iespēja varētu būt, ja spēlētājs iepriekš samaksā: „Ja neizdodas, pats vainīgs.” Lielākoties ražas zagšana ir bērnu izklaide, dažs pat iemanījies ar veiklu datorpeles kustību aizbēgt no suņa. Mārtiņam gadījies, ka ticis pie datora pulksten sešos no rīta, trīs stundas pēc plānotā laika, un raža nočiepta. Tomēr viņš atzīst, ka arī pats nav bez grēka, ja raža vēl jāgaida un nav ko pārdot.

Gadījumam, ja zagšana datordārzos var kristīgiem un vienkārši godīgiem cilvēkiem šķist kā bauslības pārkāpums, spēlē ir smalka atruna — paretināja tavus laukus, pasaki draugam paldies! Var arī nākt ar labiem darbiem, aplaistot citam izkaltušās dobes. Pretī dabū pieredzi jeb punktu, bet Mārtiņš uzskata, ka par to nekas nav jādod — lai palīdz citiem patiešām aiz labas sirds, bez mantkārības.

Saeimas deputātam, dabas draugam Ingmāram Līdakam ir ko darīt reālajos laukos, tomēr arī viņa ģimene nav izvairījusies no „Fermas” trakuma. Ar to aizrāvies Līdakas dēls, tiesa, tas gan viņu neatbrīvo no darbiem tēva zemnieku saimniecībā Vecumniekos. „Gadās, ka kamēr nedēļas nogalē darbojamies laukos, dēlam datorā sapūst nenovāktās dilles un loki. Viņš jau mēģina sarunāt ar draugiem, lai tie novāc, bet viņiem reizēm ir citas darīšanas,” stāsta Ingmārs.

Lai arī pats nespēlē un īpaši pavasarī maz sēžas pie datora, viņš nav virtuālās pasaules pilnīgs pretinieks: „Spēle veicina ģimeniskas saites, kolektīvu darbu, reizēm arī ģimenē tuviniekiem palūdz pieskatīt „Fermu”. Tā nav kaitīgākā spēle. Pats gan nepiedalos, labāk filmēju medņu riestu vai strādāju reālā fermā.” Un īstajā saimniecībā ir ko darīt, zem ziemas lielā sniega sabrukusi siltumnīca un kokmateriālu nojume, briežu govis noēdušas augļu dārzu. „Lieldienās jau nav smuki strādāt, bet uzcēlu brīvdienās siltumnīcu. Vēl jāatjauno nojume.” Kas būs ar augļu kokiem, vēl redzēs, bet pagaidām Līdaku ģimene vēl aizvien ēd savus, ne veikala ābolus no pērnā gada.

Lielbritānijā ar „FarmVille” aizrāvies 12 gadu vecs puika notērēja 776 latus (pārrēķinot mārciņas mūsu naudā). Turklāt 531 latu viņš paņēma no mātes kredītkartes, iegādādamies virtuālo „supernaudu”, kas, tāpat kā mūsu „Fermā”, paātrina spēles gaitu. „Facebook” zēna spēles profilu izdzēsa, bet naudu atdot atteicās. Savukārt Bulgārijā atlaists kāds ierēdnis, jo darba laikā slaucis virtuālās govis un rušinājis dārzu.

Latvijā tik dramatiski gadījumi nav dzirdēti. Portālā kasjauns.lv gan Roze skumji ierakstījusi: „Mans 12 gadu vecais dēls arī kā apsēsts ar šo spēli. Ceļas brīvdienās septiņos, seko līdzi ražas sēšanai/novākšanai... Šodien atklājām, ka viņš pa kluso sasūtījis maksas īsziņas par 9 latiem,— pat zinot, ka mums pašlaik ir ļoti maz naudas...” Jānis atsauksmē kasjauns.lv vēsta, ka notērējis 25 latus.

Mārtiņam pazīstama spēlētāja atzinusies, ka likusi lietā īsto naudu — no drauga tālruņa. „Laikam čoms ir uzķēris, jo viņa ir iestrēgusi.” Tā esot ar tiem, kas tērē naudu — viņi ātri tiek uz priekšu, bet reālai spēlei nav prasmes un pieredzes. „Skatos, sāk spēlēt mans paziņa uzņēmējs — viņam uzreiz uzrodas koku rinda, kārtīgs lauks. Ar spēles naudu vien koks augļus dos pēc divām dienām.”

Kamēr īstā govs kūtī

Kāda kasjauns.lv lasītāja ar segvārdu „Kaut kur laukos” nav tik bagāta un ir sašutusi: „Aizliegt to sviestu! Mans puika arī pēc skolas spēlē „Fermu”, un esmu jau tuvu izmisumam, jo tā jau ir atkarība. Ir gatavs pat naktī celties, lai kaut kam tur „paretinātu zemenes” vai „izslauktu omei govi”! Jāatzīmē, ka govs ir tikai manā kūtī, omei tā ir datorā...”

Kundze uzsver, ka šāda spēle nerada reālu priekšstatu par faktiskajām naudas attiecībām, turklāt māca zagt. „Vēl jau zemenes dārzā nav izaugušas, bet ļoti šaubos, vai šī spēle veicinās puikam vēlmi ravēt kabačus vai iesēt pupiņas reāli. Tagad saku: „Taisi to savu „Fermu” ciet un aizej MANĀ FERMĀ (kūtī) un „paretini” sūdus!” Vismaz reaģē...”

Bet ne viss ir tik melni. Citēsim Nezāli no kasjauns.lv atsauksmēm, mammu, kas „Fermu” spēlē kopā ar 12 gadu veco meitu: „Agrāk viņu ar koku dārzā nevarēja iedzīt, šogad īstajā dārzā rok zemi, sēj zirņus, redīsus, spinātus, domā, kādas sēklas vēl pirkt.”

Ne tikai pilsētās, arī laukos „Ferma” ir atradusi plašu piekritēju pulku. „Tā ir kā sērga, mēs esam nelaimīgi,” atklāti pauž Dzelzavas 1. bibliotēkas vadītāja Vineta Truhanova. Galvenie spēlētāji ir bērni, it sevišķi bibliotekārei nepatīk zagšana, lai kādos citos vārdos to sauktu spēles „oficiālajā valodā”. Grāmatas lasa tikai retais, pārējie vien skolas obligāto literatūru, vēl var piedabūt uz lasīšanu, aicinot Bērnu žūrijā, ar balviņām, te tomēr iesaistās vairāki desmiti. Truhanova gan atzīst, ka arī pirms „Fermas” bijis tāpat, bērni uz bibliotēku nāk lielākoties tāpēc, ka ir pieejami datori ar internetu bez maksas.

Nu, un atgriežoties pie pašā sākumā minētā sakramentālā jautājuma — kāda ir dīķa jēga? Vairs nekāda... „Sākumā varēja ielaist vienu zivi, savairojās divdesmit, izvelc, pārdod, dabū naudu,” paskaidro Mārtiņš. „Tagad viņi ir pacēluši cenu zivju mazuļiem, un tas vairs nav izdevīgi.”