Patiesība par katamarānu „Kaupo” var izrādīties šausminoša
No dienas, kad okeānā pazuda Latvijas katamarāns „Kaupo”, ir pagājuši astoņi mēneši. Ir pamats domāt, ka ir noticis kas šausminošāks par dzinēja sabojāšanos vai ugunsgrēku.
Šādu versiju izvirza laikraksts „Telegrāfs”, kas soli pa solim mēģinājis izsekot notikumu gaitai. Mehāniķis Nikolajs Vederņikovs, kurš uz katamarāna pie Portugāles krastiem cieta ugunsgrēkā, atgriezās Rīgā. Taču mehāniķa galvu klāja rētas un zilumi, viņam bija sarkanas rokas, it kā viņš būtu kāvies. Vederņikova savādās frāzes norāda, ka uz katamarāna noticis kas nopietns. Viņš noteikti zina vairāk nekā stāsta...
Turpmāk bez panikas
2008.gada 1.novembrī „Kaupo” pasaules ceļojumā devās jau otro reizi, komandu veidoja pieredzējuši burātāji – kapteinis Aleksandrs Popovs (1948.g.), viņa dzīvesbiedre, koks – radiste Svetlana Timofejeva (1948.g.), bocmanis Aigars Grenenbergs-Grīnbergs (1970.g.), kā arī mehāniķis Nikolajs Vederņikovs (1957.g.).
Ceļotāju radinieki no krasta sekoja „Kaupo” liktenim un periodiski no tālienes saņēma skopas ziņas. Tradicionāli tajās bija norādītas koordinātes, kā arī gaiši un cerīgi vārdi: „Mums viss kārtībā. Ejam tālāk.”
2.septembrī Svetlanas un Aleksandra vedekla Kristīne Timofejeva saņēma ziņu: ”Samirka, nosusinājām.” Ar to bija domāts sakaru aparatūra „Iridium” – vienīgā civilo sakaru sistēma. Pēc tam sekoja liktenīgā rindiņa; „Turpmāk nekādas panikas gadījumā, ja nav sakaru.” Tieši šis paziņojums izrādījās pēdējais. Turpmākos astoņus mēnešus nekādu ziņu.
Lai sāktu katamarāna meklēšanu, radiniekiem bija jāuzraksta oficiāls iesniegums. 2010.gada 2.februārī tika sākta ekipāžas starptautiskā meklēšana.
SOS signāls netika saņemts
Noskaidrojot detaļas, aiz kurām varētu aizķerties „Kaupo” meklējumos, „Telegrāfam” izdevās uzzināt, ka pērn 25.augustā tika reģistrētas aktivitātes ceļotāju banku kontos. Pēc tam vairs nauda no kontiem netika noņemta. Līdz ar to versija, ka ceļotāji izmetuši enkuru pie kādas salas, lai remontētu 32 gadus veco katamarānu, tika noraidīta. Kristīne apgalvo, ka uz „Kaupo” klāja atradās glābšanas signāls – boja. Ārkārtas situācijā to varēja nolaist ūdenī, bet gadījumā, ja kuģis grimst, boja tiek izmesta automātiski. „Es sazinājos ar Austrālijas un Keiptaunas glābšanas dienestiem – viņu praksē vispār nav gadījies, kad boja nenostrādā. Vēl vairāk – mēs precīzi zinām, ka boja bija darba kārtībā – to pārbaudīja Portugāles krastos,” laikrakstam pastāstīja Kristīne. „Būsim reāli – cilvēki pazuda krietni sen,” saka bocmaņa māsa Inge Grenenberga-Grīnberga. „ Austrālijas krasta apsardze mums uzrakstīja, ka jāsāk meklēt tajā vietā, no kuras tika saņemti pēdējie signāli – tātad, no Keiptaunas. Ja katamarāns sāktu grimt, tiktu saņemts SOS signāls, bet tas nenotika.”
Tieši šis saulainās valsts krastos 2009.gada 7.janvārī uz „Kaupo” klāja notika kas ārkārtējs. Pēc vienas versijas, sabojājās dzinējs. Savukārt no glābšanas dienestu ziņojumiem izriet, ka 110 jūras jūdžu attālumā no Portugāles uz katamarāna, kas devās uz Kanāriju salām, izcēlās ugunsgrēks, kurā cieta Nikolajs Vederņikovs. Viņu nācās steidzami hospitalizēt, bet pārējie trīs jūras braucēji turpināja ceļu.
Pēc incidenta Kristīnes ģimene ieradās Kanāriju salās. Pēc sarunas ar Kristīni Timofejevu, „Telegrāfam” izdevās uzzināt, ka todien uz borta noticis kas briesmīgāks.
Es vēl ilgi murgoju...
Vederņikovam tuvi cilvēki, ar nosacījumu, ka paliks anonīmi, atklāja: oficiālās versijas nav nekas vairāk kā vien aizsegs patiesībai. Arī Kristīne Timofejeva detaļas neatklāja, aizbildinoties, ka šobrīd tas jau vairs nav svarīgi.
Turpinot izmeklēšanu, žurnālisti vairākkārt centās sazināties ar cietušo Vederņikovu. Sākumā viņš intervijai piekrita, bet pēc tam kategoriski atteicās runāt ar mediju pārstāvjiem. „Un ja nu viņi atgriežas? Man ir sāpīgi to atcerēties. Es tik ilgi naktīs murgoju. Es viņiem piedodu un vēlu labu,” tieši šādas frāzes saraustīti nodiktēja Vederņikovs. Un tās izskanēja pietiekami pārliecinoši, lai saprastu – uz kuģa bija ne tikai ugunsgrēks, raksta „Telegrāfs”.
Pēc piecām dienām Nikolaju Vederņikovu no Lisabonas pārveda uz Rīgu un ievietoja Gaiļezera slimnīcā. Tie, kuri viņu apmeklēja slimnīcā, bija vienisprātis – Nikolaja galvu klāja rētas un zilumi, viņam bija sarkanas rokas, it kā viņš būtu kāvies.
Sazinoties ar tiesu medicīnas ekspertu, „Telegrāfs” saņēma neoficiālu slēdzienu: piepampušās rokas var liecināt par to, ka Vederņikovs ilgāku laiku bijis sasiets, vai arī viņam patiešām nācies kauties. Un vēl kāda nianse: pēc gadījuma uz katamarāna Nilolajs plānoja vērsties ar iesniegumu Interpolā, bet pēc tam nez kāpēc pārdomāja.
