Ja reālā situācija teātrī ir tāda, ka naudas trūkuma dēļ vai nu tiek samazinātas algas, atlaisti darbinieki, vai piešķirts bezalgas atvaļinājums, tad es esmu par pēdējo. Šādas ziņas spēju uzņemt bez konflikta. Latvietim taču raksturīgi klusējot ieņemt samierniecisku pozīciju. Tomēr tas nenozīmē, ka visam piekrītu. Ceru, ka pēc teātra direktora iniciatīvas tiks atrasts veids, kā nākotnē šos līdzekļus mums kompensēt. Bet atvaļinājumu veltīšu, lai vairāk palasītu grāmatas, apgūtu valodas un garīgi attīrītos. Pret naudu mēdzu izturēties visai vieglprātīgi.
Bezalgas atvaļinājums tomēr ir labāk nekā atlaišana no darba. Noteikti teātra vadība darījusi visu iespējamo, tāpēc ticu, ka šis ir vienīgais variants kā pastāvēt. Jāteic, ka šī vasara darbu ziņā ir brīvāka, jo nepiedalos brīvdabas izrādē kā tas bijis citus gadus. Kā izdzīvošu? Piemēram, cilvēki joprojām precas. Jau tagad zinu, ka augustā vadīšu divas kāzas. Un tikko kā kopā ar draugu esam atvēruši savu krodziņu „Restorācija”, kurā ir daudz darba.
Es par to īpaši nesatraucos, jo nav noslēpums, ka ar teātra algu vien dzīvei nepietiek. Tātad – pastāv arī citas iespējas, kā nopelnīt naudu.
