Kāpēc latvietes nerunā par seksu

...viņas interesē tikai dārgas augstpapēžu kurpes, zīmolu somiņas, atraktīvākās pozas seksā, vagīnas muskulatūras trenēšana, bet orgasma iztrūkums jau ir traģēdija.

Atpazināt? Pareizi! Seriāls „Sekss un lielpilsēta”, kas sākotnēji bija iecerēts kā parodija par turīgām, seksuāli neapmierinātām pusmūža sievietēm, nu jau daudzus gadus kļuvis par instrukciju tūkstošiem sieviešu (85%  skatītāju ir sievietes), kas identificējas ar seriāla varonēm un dzīves piepildījuma meklējumos pielāgo sev četrotnes vērtību sistēmu.

Mēs dzīvojam laikmetā, kad visam, ko rada masu kultūra, ir seksuāls zemteksts. Vai esat pamanījuši, cik lielā mērā valodā ielauzies vārds “seksīgs”? “Ak, cik tev seksīgas bikses!”, “O, seksīga frizūra!” Seksīgums līdz sirmam vecumam ir panākumu atslēga, un šķiet, šis epitets kļuvis par augstāko novērtējumu it visam, un par seksīgiem drīz dēvēsim kā Platona „Dialogus”, tā tanku stobrus un kāpurķēdes. Un nav jau runa tikai par „Seksu un lielpilsētu” – ikvienā filmā vai seriālā neatkarīgi no tā, vai stāsts ir par kodolfiziku vai mājsaimniecību, ir obligātas seksa ainas un erotiski kairinoši tērpi.

Bet kāpēc seksualitāte tika gadsimtiem ilgi tīta kauna, baiļu un noslēpuma segās? Un – no kurienes aug kājas tam, ka vēl piecdesmit gadus pēc seksuālās revolūcijas sekss joprojām tiek dēvēts par kutelīgu tematu? Par to pārdomās dalīsies seksologs un pārmaiņu treneris Artūrs Šulcs.   

Kāpēc bauda ir aizliegta

Sensenos laikos, kad zāle bija zaļāka un debesis zilākas, cilvēki bija daudz brīvāki un dabiskāki – staigāja bez biksēm, mīlējās, radīja pēcnācējus un visu, kas ar to saistīts, bez kautrēšanās sauca īstajos vārdos. Tā vai gandrīz tā cilvēki dzīvoja līdz 17. gadsimta sākumam, kad ap šo tematu pamazām sāka vīties noslēpumainības tīkls. Piedienīgās sarunās no ķermeniskā vai nu izvairījās vispār, vai arī vārdus par bērnu radīšanu un kaisli aizvietoja ar eifēmismiem.

Iestājoties Viktorijas laikmetam, ap seksualitāti tika uzcelta klusuma siena – ne vārda par TO! Vienīgā atzītā vieta intīmai saskarei bija laulāto guļamistaba, bet, ja sekss nebija pakārtots vairošanās funkcijai, tam nebija eksistences tiesību. Leģitīmas vietas, kur drīkstēja runāt par seksu, bija tikai meitumāja un trakonams. Franču filozofs Mišels Fuko grāmatā „Seksualitātes vēsture” raksta: “Prostitūta, viņas klients, suteners, psihiatrs un viņa histēriķis – šie “citi viktoriāņi” šķiet paslepeni ievietojam baudu, par kuru nerunā, to lietu vidū, kas tiek mīti par augstu cenu.” Divus gadsimtus seksualitātes vēsture jāuztver kā aizvien pieaugošas apspiešanas hronika, bet par atbrīvošanos no apspiestības jāpateicas psihoanalīzes tēvam Zīgmundam Freidam. Kāds gan ir īstais iemesls tam, ka gadsimtiem ilgi bauda un kaisle tika uzskatīta par netikumu, kaunu un sodāmu parādību? Grūti noticēt, ka vienīgais iemesls tam būtu bijusi vēlme saglabāt ģimenes un dzimtas vērtības. “Vara,” uz šo jautājumu lakoniski atbild seksologs Artūrs Šulcs.

“Totalitāra vara ielās var izdzīt tankus, cenzēt avīzes un interneta saturu, bet nevar iekļūt guļamistabā. Tāpēc absolūto kontroli tā cenšas realizēt ar kauna un vainas izjūtu, jo cilvēku, kas ir seksuāli brīvs, ir daudz grūtāk pakļaut. Seksualitāte ir brīvības komponente. Tas, kurš nav kliedzis orgasma priekā, apskauž tos, kuri ir izbaudījuši kaisli. Savukārt cilvēks, kas no mīlēšanās gūst baudu, ir dzīvs apliecinājums tam, ka puritāņu dzīve aiziet pa tukšo. Bet veidot attiecības ir grūti, var saņemt atteikumu, un tas ir nepatīkami. Tad jāmeklē citas iespējas, jākļūst atvērtākam, bet puritānis to nespēj. Vieglāk taču ir aizliegt pozīciju no aizmugures, kontracepciju, abortus... Ja nevar izkontrolēt to, kas iekļūst klēpī, jākontrolē tas, kas nāk ārā,” vēsturiskos aizliegumus no mūsdienu skatpunkta raksturo seksologs.  

Pirms turpināt par baudas nolieguma izcelsmi, noteikti jāpiemin, ka sava seksualitātes vēsture ir arī latviešiem. Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes dekāne Ausma Cimdiņa domā, ka latvieši kā tauta spējusi izdzīvot, pateicoties milzīgai seksuālajai enerģijai. Tā ir visa pamats un sākums – mūsu senči to zināja bez Freida, un latviešu seksualitātes vēsture spilgti ierakstīta nerātnajās dainās.

1915. gadā Petrogradā Ķeizariskās Zinību akadēmijas tipogrāfijā nodrukātajā „Latvju dainu” 6. sējuma ievadā teikts, ka grāmata nav paredzēta pārdošanai. Kā citādi: erotiska satura teksts ar nenormatīvu leksiku atklātībā taču nedrīkst nonākt! Kaut arī lielākajā daļā gadījumu lietoti neitrāli, skanīgi aizstājējvārdi, piemēram: „Ja tev stāvu oša zars, man gatava liepas sile” vai „Ja tev stāv kumeliņis, man gatava villainīte”. Mūsdienās nerātnās dziesmas ir nopietns pētījumu objekts filologiem, antropologiem, psihologiem un mediķiem. Pētnieki uzskata, ka nerātnās dainas bija veids, kā izzināt pasauli, un tajā nav nekā piedauzīga.

Būtiski piebilst, ka mūsu senču izpratnē tikumība nav vis saistīta ar seksuālo dzīvi, kas kolorīti atspoguļota nerātnajās tautasdziesmās, bet gan ar bieži pieminēto darba tikumu, labsirdību, čaklumu. Miesiskā mīla vispār netika uzskatīta par grēku. Seksologs Artūrs Vāvere saka – latviešiem, salīdzinot ar citām tautām, seksualitāte bijusi ļoti izteikta un veselīga. Dainas ir unikālas arī tāpēc, ka tur ir vieta gan grupveida seksam, gan homoseksuālām attiecībām, gan zoofilijai, jo kautrība mūsdienu izpratnē tolaik neeksistēja. Tautasdziesmās tiek doti padomi, kā sievietēm kopt apmatojumu, kā labākai slīdamībai izmantot tauku vālītes, ko lietot masturbējot... Modernā seksa industrija nav radījusi nekā jauna – vibratorus un lubrikantus izdomājuši mūsu senči. Viņi arī zinājuši, ka cilvēka seksualitāte nav vienkārša, un mūsu erotiskajās fantāzijās atrodas vieta gan romantikai, gan savai tiesai perversijas, un sapratuši, ka tas ir tikai normāli – svarīgi to nepaturēt sevī, bet gan izdziedāt.

Nerātnās dainas – latvju Kamasutra

Mūsu senči sauca lietas īstajos vārdos, un šiem vārdiem piemita spēks, auglības maģija. Cilvēks ir Dieva radījums, kas vienots ar dabu, un, skaļi izteikti, vārdi iedarbojas arī uz augiem un dzīvniekiem, tāpēc labāk aug zāle un govis dod vairāk piena. “Seksuālo simboliku iespējams iekodēt arī neitrālos vārdos – būtiski, ko mēs ieliekam katrā jēdzienā. Daudzviet tikai kontekstā atklājas, kurš tabu vārds ir aizstāts,” skaidro Ausma Cimdiņa.

Turklāt senajiem latviešiem dzimumorgānu un seksa apzīmēšanai bija lielāks vārdu krājums nekā mūsdienās, kad tas sarucis līdz infantilai vienkāršībai: “darīt to”, “kniebties”, “drāzties”, “draudziņš”. Tomēr nerātnās dainas neskandēja, kā pagadās, tām bija rituāla nozīme, tāpēc izvēlējās īpašu laiku un vietu. Piemēram, saulgriežos. Jāņos ikviens varēja doties papardes zieda meklējumos, un tobrīd izlīdzinājās pat sociālā hierarhija – saimnieki līksmoja kopā ar kalpiem un gājējiem. Pantiņi uzrunāja caur smiekliem, reizēm – pat izsmieklu. Te varēja paķircināt puišus par dzimumlocekļa izmēru, formu, erekcijas stiprumu. Tas nozīmē, ka locekļa izmērs bijis aktuāls jau mūsu senčiem. Lūk, dažas četrrindes!

Tieva gara pipelīte

Nekā laba neģeldēja;

Lai būt’ īsa, tikai resna,

Tā to pizdu piepildīja.

Ak tu, mazais Pēterīti,

Tev ir švaka pederīte;

Atnāks lielais vēršu Jānis,

Tam ir labs velkamais.

Nerātnās tautasdziesmas bija arī intīmās dzīves izziņas avots. Sieviete, kas savā mūžā, piedodiet, tikai vienu pipelīti redzējusi, kaut ko iemācīties varēja tieši no tām. Ikvienas tautas seksuālajā praksē atrodama kāda atšķirīga nianse. Latviešiem tā ir sievietes lielā loma seksā, no kā viņa gūst lielāku labumu nekā vīrietis. Turklāt atšķirībā no mūsdienās tiražētajām primitīvajām miesas baudām dainās miesas prieki vienlaikus ir arī dvēseles prieki, jo miesa nav pretstats garam. Nerātno dainu izlases „Mīlestības avotiņš” ievadā sacīts: “Šajās dziesmās cilvēka augšdaļa nav ienaidā ar apakšējo, ķermeņa kreisā puse ar labo, galva ar sirdi.”

Tomēr latviešu seksualitātes vēsture līdz ar kristietības uzspiešanu diemžēl saplūst ar jau iepriekš aprakstīto, visai Eiropai kopējo – bauda kļūst par grēku, netikumu un sodāmu parādību.

Par seksu – cietumā

Un tā – pulkstenis sit stundas, dienas, mēnešus, gadus, gadsimtus, bet seksualitāte turpina būt cītīgi apsargājams klusums. Sardzē stāv priesteri, tiesneši, žandarmi, mediķi, ciema vecākie. Seksualitātes formām, kas nav pakļautas stingrai atražošanai (tātad – neauglīgām aktivitātēm), tiek sacīts – nē. Nav pagājuši pat divi gadsimti kopš laika, kad smagāko grēku sarakstā figurēja netiklība, laulības pārkāpums, garīgs un miesisks incests, sodomija, glāsti. Tiesneši varēja notiesāt par neuzticību, laulību bez vecāku piekrišanas vai bestialitāti (sakariem ar zvēriem, briesmoņiem). Turklāt izvirtība vairāk nekā gadsimtu bija viens no biežākajiem administratīvā ieslodzījuma iemesliem. Nav nevienas psihiskas slimības, kam 19. gadsimtā vismaz daļēji nepiedēvētu seksuālu izcelsmi.

Šādu gadījumu aprakstījis Mišels Fuko. 1867. gads. Kāds jauns, vientiesīgs laukstrādnieks, vārdā Žuī, no Lapkūras ciema ceļmalas grāvī pieķerts ļaujamies tajā laikā iecienītai rotaļai, kas beidzas ar glāstu saņemšanu no meitenes. Tiek paziņots ciema vecākajam, kas tālāk ziņo žandarmam, tas savukārt – tiesnesim, līdz beidzot puisis nonāk mediķu ekspertu rokās, kuri uzraksta ziņojumu un to publicē. Zemniekam, kas vēl tikko bija ciemā labi ieredzēts panaivs palīgstrādnieks, nu ņemas mērīt galvaskausu un meklēt sejā deģenerācijas pazīmes – un tas viss dažu pieskārienu dēļ... Visbeidzot Žuī ievietoja Marēvilas slimnīcā, nododot zinātnes pasaulei. Tikmēr Lapkūras ciema skolotājs saviem audzēkņiem māca par šo lietu nedomāt un skaļi nerunāt. Šis fiksētais notikums skaidri parāda, ka cilvēkus par nodošanos baudai vajāja un nicināja. Un tas, protams, slēdza mutes uz daudziem jo daudziem gadiem. Kā citādi?  

Izrādās, kauninātāju un soģu rokas ir tik garas, ka sniedzas pāri vairākiem gadsimtiem. Tas, kas veidoja mūsu senču dzīves labo toni pirms vairākiem gadsimtiem, iekodēts mūsu gēnos, un atbrīvoties no tā vienas paaudzes laikā nav iespējams. Lūk, arī iemesls, kāpēc vēl šobaltdien tik dzīvi ir aizspriedumi, kāpēc mēs dziļi sevī atļaušanos brīvi mīlēt uzskatām par robežu pārkāpšanu. Tāpēc arī mums pietrūkst mīlas kultūras – vārdu, žestu, vibrāciju. Ārēji izliekamies atraisīti, bet dziļi sevī esam tikpat nedroši un sabijušies kā 18. gadsimta zemnieki no puritāniskā ciematiņa. Vulgāri izbļaustīties protam, taču, kad jāatzīstas mīlestībā, kļūstam bikli kā mazi bērni.  

Varmācība un pārmantotā pieredze

Seksualitāte ir milzu spēks, pirmatnējā enerģija – dabiska un dzīva; sekss ir praktiski visas mūsu rosīšanās pamatā. Tad kāpēc tas gadu simtiem ticis turēts noslēpumā? Izrādās, kopš pirmsākumiem seksuālais akts tiek analizēts kā varmācīgs mehānisms, kas tendēts uz spermas izsviešanu. Sengrieķu ārstam Hipokratam piedēvē apgalvojumu, ka seksuālajai ekstāzei ir nelielas krītamās kaites forma.

“Seksuāla kopošanās ir mazā epilepsija” – šī doma pieder filozofam Dēmokritam, bet Platons par baudu rakstīja kā par ciešanu sastāvdaļu un partnerus dēvēja par upuriem. Savukārt kristīgajā doktrīnā akts tiek aplūkots kā patvaļīga varmācība, kas radniecīga ļaunumam. Piemēram, Svētais Augustīns iekāres spēkā saskata pret Dievu sacēlušos cilvēku dumpi. Kristietībā tikai cilvēkam, kas spējis novērsties no kārdinājuma, ir pieejama garīgas patiesības un mīlestības pieredze (seksuālā aktivitāte to izslēdz).

Vai gadsimtiem ilgo baudas noliegumu vecmāmiņas un mātes, varbūt pat negribot, ar intonāciju un žestiem nodod nākamajām paaudzēm? Artūrs Šulcs uzskata, ka pieredze tiek pārmantota. Tas notiek caur apskāvieniem, žestiem, skatieniem.

“Ģimenēs nerunā par sāpēm, vardarbību, incestu, negatīvo pieredzi. Šajos gadījumos pozitīvās informācijas trūkst. Diemžēl Latvijā vardarbības pieredzes slānis ir biezs. 20. gadsimtā vara mainījās vismaz septiņas reizes, un katru varas maiņu pavadīja seksuāli pāridarījumi. Par politisko vardarbību – slepkavībām, apcietinājumiem, izvešanu – runā daudz, bet reproduktīvā vardarbība tiek noklusēta. Muižkungi izmantoja pirmās nakts tiesības, kā arī seksuāli izmantoja katru zemnieku meiteni, kas viņiem iepatikās, un, ja viņa palika stāvoklī, izprecināja zemniekam. Kā zemnieks atriebsies muižniekam? Viņš nevar nodedzināt muižu, bet var seksuāli izmantot muižnieka bērnu. Ienākot padomju varai, mātes sūtīja meitas atdoties vietējiem komunistiem, lai ģimeni neizvestu. Diemžēl jārunā arī par incesta pieredzi. Ko tāda sieviete, kuru no deviņu gadu vecuma seksuāli izmantojis tēvs, var labu pastāstīt savai meitai?” retoriski vaicā Artūrs Šulcs.

Tādējādi varbūt arī mūsu tieksme uz vīriešu aprunāšanu ir tāds kā protests pret gadsimtiem ilgo vīriešu varu pār sievietēm. Interesanti, ka atēnieti izvarotāju sodīja mazāk bargi nekā pavedēju, mīļāko, jo izvarotājs ieguva tikai sievietes ķermeni, bet pavedējs sagrāva vīra cieņu. Grieķu vēsturnieks Hērodots izteicies, ka sievas kautrībai nav jākrīt līdz ar kleitu, nedz tumsai jāslēpj izvirtība. Rakstnieks Plūtarhs piebilda, ka tumsas aizsegā, kad nevar redzēt ķermeni, jāliek starot tam, kas viņā tikumīgs, – proti, padevība vīram...

Nebūt ne tik senā pagātnē labais tonis skaitījās ģimenē par seksu nerunāt, tikai darīt – tumsā, naktskreklā, zem segas. Nerunāt ne ar vecākiem, ne draudzenēm, ne vīru, ne bērniem. Bet kā vērtēt to, ka kārtīgai saimniecei, mātei, priekšzīmīgai sievai nezināšanas un nerunāšanas sekas ir gandrīz divi desmiti abortu? Toties pieaugušos dēlus, kuriem nu jau ap četrdesmit, viņa apmazgā un apgādā kā mazus bērnus. Abiem dēliem izjukušas laulības, bet neviena draudzene mātei nav pa prātam. Teiciens “Vīra māte – vella māte” nav radies no zila gaisa. Dzīvot kopā – tā ir elle, saka daudzas jaunās sievas.

Visizteiktākā Latvijas nacionāli seksuālā pataloģija ir incestuālas attiecības (tas nav tas pats, kas fizisks incests) ģimenē, ar pārliecību saka Artūrs Šulcs. “Incesta aizliegums ir ģenētiski noteikts, bet tas visu laiku jāuztur spēkā. Kāpēc Latvijā incestuālas attiecības ir izplatītas? Tāpēc, ka nav neviena, kas pasaka, ka mātei no sevis jāatdala dēls, jāļauj iet, jāatbrīvo, citādi viņš nevar veidot attiecības. Daļa vecāku ir vienkārši perversi – viņi nerēķinās ar bērnu interesēm, nedomā, ka bērniem jāveido ilgtspējīgas attiecības, viņus interesē tikai vara. Mums ir viena no bēdīgākajām situācijām pašnāvību skaita ziņā. Arī autoavārijas var pieskaitīt pie šīs statistikas, jo risks un neprātīga braukšana ir tiekšanās uz nāvi. Latvijā cilvēkiem ir spēcīgi izteikts nāves instinkts. To veicina noslēgtība dzimtas ietvaros: katrs savā viensētā dzer un neko nesaka, klusē. Daudzi cilvēki reproduktīvā vecumā nav spējīgi izveidot attiecības, jo visu dzīvi ir saistīti ar vecākiem, kas viņus tur saitē un nelaiž prom. Tas ir patoloģiski, ja vīramāte ir greizsirdīga uz vedeklu. Viņa krampjaini tur dēlu pie sevis un dara visu, lai jaunajā ģimenē būtu skandāli un tā izjuktu.

Vai arī – lūk, kāds brīnišķīgs vectētiņš, bet viena no meitām nodzērusies un mirusi, otra ārstējas no alkoholisma, trešā kaut kā ķepurojas pa dzīvi. Viņas ir vienas. Tās divas, kas var, atnāk pie manis un izstāsta, ka tēvs viņas bērnībā seksuāli izmantojis. Tikmēr “jaukais” onkulītis brauc ciemos pie ģimenes, tur rokās bērnus, un neviens neklapē ne ausi. Tas jāpasaka skaļi un skaidri, to nedrīkst noklusēt,” uzsver seksologs.

Pašnāvības iemesls – menstruācijas

Pazīstama ginekoloģe stāstīja, ka sievietes savu anatomiju nepārzina vēl mūsdienās. Divdesmit trīs gadus veca sieviete, gatavojoties dzemdībām, ārstei jautā: “Vai man ilgi dzīs naba, kad pa to iznāks bērniņš?” Jācer, ka tas ir tikai viens šokējošs piemērs. Tomēr atcerēsimies padomju laikus, kad aptiekās nebija elementāru higiēnas preču – pat vati varēja dabūt par blatu. Artūrs Šulcs atceras, ka medicīnas studentiem tampons tika rādīts kā brīnums – auditorijā to laida apkārt un pētīja kā eksotiku.

“Kā panākt, lai sieviete justos vainīga par to, ka ir sieviete? Pavisam vienkārši – neteikt, ka ir mēnešreizes, kontracepcija. Sieviete jutās vainīga, nelaimīga, pazemota. Viņa nelaida sev klāt vīrieti, līdz ar to arī viņš jutās vainīgs. Latgalē bija stipra kristīgā ticība, kas, no vienas puses, ir liela garīga vērtība, bet no otras... Pie manis ārstējas četrdesmit gadu veca sieviete, kas bērnībā guvusi traumu no tā, ka, sākoties menstruācijām, domājusi, ka mirst. Neviens nebija uzskatījis par vajadzīgu izstāstīt meitenei, kas ar viņu notiek. Tas ir varas mehānisms, kas darbojas vēl tagad. Baznīca zākā sievietes par to, ka viņas lieto kontracepciju, taisa abortus, tā pārmetot, ka viņas atļāvušās būt seksuālas, tātad – brīvas. Nedzimušā bērna dzīvība patiesībā nevienu neinteresē,” stāsta dakteris Šulcs.

Senos laikos sievietes skala gaismā sēdēja pie ratiņa un runājās. Seksologa, ginekologa, vecmātes funkcijas pildītas visos laikos. To uzņēmās ragana, zintniece, zāļu sieviņa vai šamanis – kā nu kur viņus dēvēja. Kristīgā baznīca viedos cilvēkus dedzināja uz sārta, jo sabiedrībā, kurā nav veselības izglītības, ātri izplatās slimības un tā ir viegli pakļaujama, uzskata Artūrs Šulcs. Tieši kristietības laikā izplatījās infekcijas slimības un epidēmijas. Dzirdēti arī šausmu stāsti par meitenēm, kas atņēmušas sev dzīvību, savā naivajā bērna prātā uzskatot, ka asinis no “tās” vietas ir kaut kas šausmīgs un nelabojams.

Kā pretēju ārsts min Skandināvijas pieredzi, kur kopš seniem laikiem menstruāciju sākšanās ģimenes lokā tika īpaši svinētas. Tas bija liels, priecīgs notikums visas ģimenes dzīvē. Latvieši senos laikos pieaugušai meitenei dāvinājuši juveliera veidotu vainadziņu ar īpašiem ornamentiem.  

“Ne velti no visām dzīvajām radībām cilvēkam vienīgajam ir artikulēta valoda. Seksualitāte nav tikai bioloģiska un mehāniska funkcija – tas ir kultūras process,” uzsver Šulcs. “Ar valodas starpniecību mēs uzzinām iepriekšējo paaudžu pieredzi. Valoda ir arī instruments, ar ko veidot attieksmi. Tas, kādā intonācijā tu runā par seksualitāti, kādā vārdā nosauc orgānus un darbības, veido kontekstu – kā runājam, tā arī dzīvojam. Ja kāds runā par drāšanos, tad tā arī notiek. Bet, ja teiksi: “Gribu ar tevi satuvināties, lai izzinātu dziļāk!”, pavērsies kopīgs ceļš. Vēl valodai piemīt atzīšanas funkcija – ja par kādu procesu nerunā, nesauc vārdā, tad tā cilvēka apritē nav. Formālā izglītība mūsdienās nedod kopainu par dzīvi, nemāca, kas notiks, kad tu kļūsi par sievieti, vīrieti, vīru, sievu, māti vai tēvu. Izglītība vajadzīga pirms tam, nevis tad, kad jau esi iekšā situācijā. Tā neiedod arī vārdu bagāžu, nemāca, kā teikt mīlas vārdus, kā uzrakstīt mīlestības vēstuli...

Man savā seksologa praksē nākas mācīt latviešu valodu – cilvēki neprot izteikt komplimentus, aicināt uz tuvību, viņiem trūkst sociālo prasmju satikties... Iespējams, vainojamas pašu pedagogu bailes, jo nevar gribēt, lai cilvēki, kas nav jutuši kaisli, ar sajūsmu stāstītu par to, cik jauka ir tuvība. Ja arī mājās nav neviena, kas atklātu intīmo jomu, atliek draugi, masu saziņas līdzekļi... Bet tā nav sistemātiska izglītība. Juteklības valodu var attīstīt, piemēram, literatūras stundā. Atceros, kā mana literatūras skolotāja, kam pat nebija augstākās izglītības, veidoja manu pasaules uztveri, mīlestības valodu, viņa spēja ar niansēm nolasīt Raiņa dzeju par smalkajiem pirkstiņiem, glāstiem...”

Kāda nozīme tam, ka cilvēks spēj skaļi runāt par savu seksualitāti? Šulcs domā, ka sarunas ir kolektīvās pieredzes, datubāzes izmantošana. “Kad sievietes dzīvē ir krīze, viņa vispirms zvana draudzenei. Viņas parunājas, un kļūst mazliet vieglāk.” Bet – kur garantija, ka draudzene informāciju neizmantos ļaunprātīgi?

“Tas vairs neraksturo cilvēku, par kuru stāsta, bet pašu stāstītāju. Kur gan var lietot šādu informāciju? Nekur. Kāda jēga slēpt to, cik tev bijis abortu, ar ko esi bučojusies? Vēl trakāk ir tad, ja pret cilvēku bijusi vērsta vardarbība. Tā nepieder viņam un ir jāatdod vardarbīgajam atpakaļ! Tad vardarbība tiks pārtraukta. Sarunai ir enerģētiskā līdzsvara, miera uzturēšanas funkcija. Kad noslēpumi ir likvidēti, to vara pārtraukta, tie vairs nevalda pār cilvēku. Kāpēc cilvēkiem svarīgi pateikt par savām seksuālajām īpatnībām, orientāciju? Viņi iznāk no slēptuves, no skapja. Viņus var apsūdzēt netikumībā, saukāt par izvirtuļiem, bet viņiem šīs īpatnības piemīt. Tiem, kas par to nicīgi izsakās, pašiem ir problēmas. Tas, kas nav krimināli sodāms un tiek darīts ar abpusēju piekrišanu, uzskatāms par personības sastāvdaļu, un normāls cilvēks to akceptē. Tev ir tā? Nu labi, lai ir. Ja cilvēkam visu laiku jātēlo, ka viņš ir tāds, kādu pieprasa sabiedrība, viņš cieš.”

Speciālisti atzīst, ka latviešu sievietes ir atturīgākas (atšķirībā, piemēram, no lietuvietēm) un par intīmām attiecībām savstarpēji runā maz, caur puķēm, piesaucot dzirdētus vai izlasītus stāstus. To apstiprina arī uzrunātās sievietes. Viņas nav gatavas iznest savu gultas pieredzi publiskā diskusiju telpā. Tas nav smuki, viņas nav tā audzinātas. Tiesa, jaunākā paaudze ir daudz atraisītāka un izteikumos brīvāka.

Par intīmās dzīves apspriešanas nepieciešamību speciālistu viedokļi atšķiras. Vieni uzskata, ka nav nekāda labuma no tā, ka draudzenēm pastāstām intīmās dzīves sīkumus, jo neapzinātā līmenī visas sievietes ir konkurentes, kas informāciju var izmantot ļaunprātīgos nolūkos. Dzīvē, tāpat kā kino, pārāk liela uzticēšanās rada problēmas, tāpēc par saviem trūkumiem ieteicams runāt tikai ar speciālistu. Turklāt sieviete vienmēr un visās kultūrās bijusi nedaudz noslēpumaina, un pārlieka atklātība nav pievilcīga.

Savukārt seksologs ir pārliecināts, ka draudzeņu sarunām ir psihohigiēnas, terapijas funkcija – sievietes atbrīvojas no noslēpumiem un kļūst atraisītākas. Tā, kura ir brīva no kompleksa “labās meitenes tā nerunā”, spēj dalīties pieredzē.

“Ja sieviete spēj draudzenēm pateikt: ziniet, man ir garas kaunuma lūpas un manam vīrietim tas patīk,  pārējām tā ir kā medusmaize, jo katrai ir savi kompleksi. Kādai varbūt viens krūts gals skatās uz leju, otrs uz priekšu, un viņa no tā kautrējas. Uzzinot, ka arī otrai ir kaut kas specifisks, viņa uz savu ķermeni sāk raudzīties pozitīvāk, pieņem to. Labi, tev ir tā, man šitā, bet ar mums viss ir kārtībā. Sievietes viena otrai spēj dot drošības izjūtu. Ja sievietei bijusi operācija, noņemta krūts, bet viņa to spēj pateikt simt sieviešu priekšā, kauns un bailes atkāpjas. Jā, mani apstaroja, bet es gribu dzīvot! Un viņa turpina dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Tas, ko spējam izrunāt, mūs vairs nebiedē!”

***

Šo un daudzus citus seksa tēmai veltītus rakstus lasiet žurnāla „Patiesā Dzīve” speciālizlaidumā „Māksla mīlēt un mīlēties”.

Evija Hauka/Foto: Atis Ieviņš, Bulls Press