Ak, skaistā jaunība, tā nenāks vairs. TIEŠĀM nenāks

­

Mēdz teikt, ka savi gadi jāciena. Mēdz arī teikt, ka nav lielāka muļķa par vecu muļķi. Vērojot atsevišķus cilvēkus, nereti nākas secināt – taisnība vien būs... Lūkosim saprast, kādas ir “galvenās vadlīnijas”, kā, kāpēc un cik daudzos un dažādos veidos cilvēks sevi padara smieklīgu – reizēm pat nožēlojamu –, jo neparko nespēj atlaist vaļā rokas no jau pasen pagājušās jaunības. Un nodrāztais teiciens par to, ka katrs ir tik jauns, cik jauns jūtas... Atvainojiet – labāk nevajag!

Būtu daudz jaukāk, ja katrs paturētu prātā, cik gadu viņam ir, un izpaustos adekvāti savam vecumam – nedz sevi speciāli “pavecinot”, nedz “pajauninot”. Protams, ir apsveicami un arī labā nozīmē apskaužami, ja cilvēks, kuram sen vairs nav nedz 20, nedz 30 un pat ne 40 gadu, ir saglabājis staltu augumu, veselību, možu garu un jauneklīgu (to lietoju kā antonīmu vārdam “vecišķs”) attieksmi pret dzīvi, kā arī spēju uztvert un aptvert visu jauno, nu – vismaz nenoliegt ar vārdiem “manā laikā darīja tā, tāpēc darīt šitā apriori ir nepareizi”. Bet – ak tu brīnums! – akurāt šī cilvēku grupa savus gadus ciena un sešdesmit gadu vecumā nedz ģērbjas, nedz izturas tā, lai līdzinātos divdesmitgadīgajiem.

Katastrofa sākas tad, kad sešdesmitgadīgas omītes aizņemas savu mazmeitu rozā matu sprādzes, krāso spilgti rozā lūpas un glupi ķiķina mazu meitenīšu balstiņās. Vai – skaties no mugurpuses – kalsns augums, nenosakāms dzimums, nekādi džinsi, īsa sarkana pusaudžu jaciņa, adīta bumbuļcepurīte – domā – 14 gadu puika... Kad puika pagriežas – izrādās, sažuvusi tantīte bērna drēbītēs. Vai četrdesmitgadīga mamma, apvilkusi piecpadsmitgadīgās meitas bruncīšus, lepojas ar joprojām skaistajām kājām un slaido augumu – redziet, visi, es varu atļauties, man nav jāvīkstās garos kankaros, lai noslēptu to vai citu nepilnību! Jauki, ka tā, tikai – skatiens no tiešām slaidajām kājām un tiešām plakanā vēdera slīd uz augšu un... atduras četrdesmitgadīgajā ģīmī, un tas (lai arī cik labi uzturēts būtu ģīmis) rada kliedzošu disonansi.

Jau dzirdu bļāvienus – a ko man tagad – vecenēs ierakstīties un valkāt tantucīgus paltrakus?! Es vēl esmu jauna, turklāt labi izskatos! Lai resnās tuņķējas – man ir, ko rādīt! Nav jābrauc no viena grāvja otrā, ir milzums iespēju, kā rādīt vai nerādīt un kā iespējami labi izskatīties jebkurā vecumā. Precīzāk – labi savu iespēju robežās. Un tieši “savu iespēju robežas” visbiežāk tiek ignorētas (lasi – pārvērtētas, vērtētas nekritiski). Runa, saprotams, nav tikai par apģērbu – vienkārši to pamana pirmo.

Kādas manas paziņas radiniece, Rota vārdā, lai arī sasniegusi trīs ceturtdaļgadsimta slieksni, ir vēl makten sprauna, izdarīga un par pensijā iešanu pat nedomā – otrādi, Rota ir personāla atlases speciāliste palielā uzņēmumā. Melnīgsnējais tips, jaunībā bijusi itin glīta, ļoti maza auguma. Vizuāli viņu varētu aprakstīt ar kāda pigorus mīloša kolēģa vārdiem – re, mūsu burciņa arī klāt! Proti, Rota ir maza, bet ne smalki veidota – viņai ir lieli kauli un masīvas locītavas. Kāpēc tas ir svarīgi? Neraža tāda, ka Rota neparko negrib pieņemt nedz savus 75 gadus, nedz “burciņas” figūru – viņa nēsā platas trīsceturtdaļbikses, kas viņu vēl vairāk pastrupina un izceļ masīvās potītes, un melnas platmales (kā teica cits kolēģis – maza auguma sievietēm nēsāt “hūtes” vajadzētu aizliegt ar likumu, jo viņas izskatās pēc smieklīgām bekām. Un tā ir tiesa – “iznest” platmali var tikai dāma, kam dievs devis augumu, kamēr strupulītes kārotās elegances vietā izskatās groteski, kā bija arī Rotas gadījumā).

Neapšaubāmi, arī cilvēki gados var ģērbties spilgti un izskatīties tiešām eleganti, bet... Rota, kā par spīti, pamanās savilkt mugurā un sasmērēt uz sejas tieši to, ko vismazāk vajadzētu, turklāt turēdama sevi par īstenu modes dāmu, kura seko laika garam. Un iepūt viņai. Bijusi viņa kolēģu nemīlēta nelāgas dabas persona, visi, raugoties viņas centienos, ļauni smīkņātu, bet Rota ir jauka un ieredzēta, tālab pārējie viņas vietā tā kā jūtas neērti un mēģina Rotu dažādos veidos aizbildināt jaunpienācējiem. Traģikomiski, ka Rota ir nešaubīgi pārliecināta, ka viņu par prasmi pucēties (kā arī, protama lieta, par sasniegto rezultātu) apskauž visas sievietes no trīsdesmit uz augšu. Īsākā anekdote: Rota kādai jaunai kolēģītei bija solījusi – iemācīšu arī tev, kā vienmēr izskatīties nevainojami; ja klausīsi un centīsies, brieduma gados būsi tikpat smuka kā es! Nē, nē, kur nu – tik smuka es noteikti nebūšu! – šausmās no tādas domas vien ar rokām vēcinājās pārbiedētā meitene.

Sirdī jauns...? Labāk nevajag!

Ar sirdsjaunumu var iznākt tāpat kā Elīnas Zālītes romāna „Agrā rūsa” galvenās varones dzīvokļa saimniecei. Atgādinu – tā bija padzīvojusi zivju sieva, resna kā lāva, kura piedzērusies žēlojās, ka neko nevarot sev padarīt, jo viņas dvēsele, neraugoties uz rumpja prāvumu, esot trausla, tieviņa un mīlētgriboša, un viņa tā vien sapņojot par to, lai kāds viņu paceltu uz rokām un aiznestu. Galvenā varone Elza savā jaunības un slaiduma pārākumā spēja tikvien saprast, cik smieklīgi ir iedomāties, ka šādu blāķi kāds spēs pacelt uz rokām...

Patiesībā jau te nebūtu nekā smejama – gadi iet, bet ilgas diemžēl tiem ne vienmēr pakārtojas; tās nevar atslēgt ar prātu – līdz 29,5 gadiem un sešdesmit kilogramiem man piedienējās par to sapņot, bet tagad, kad ir n-gadu un n-kilogramu par daudz, pārslēdzam kloķi uz dārzkopību. Tomēr, tomēr – nedrīkstētu visu mest vienā katlā, proti, romantiskas ilgas, kuras laikam taču piemīt jebkuram dzīvam cilvēkam jebkurā vecumā, nav gluži tas pats, kas nespēja reāli uz sevi paraudzīties no malas.

­

Bet neba vizuālais vien pie vainas, to, kā jau minēts, tikai pirmo redz. Tikpat žēlīga mēdz būt arī izturēšanās, piemēram, ja skolotāja vai vecāki uzspēlēti, pārmēru “čomiski”, izturas pret skolojamajiem vai saviem bērniem, lai it kā demonstrētu, cik ļoti savējie ir – man jau, re, tas jauneklīgais gars, ne tā kā pārējiem –, bet iegūst pretēju efektu, jo bērni un jaunieši par to labākajā gadījumā sprauslā, sliktākajā – atklāti ņirdz. Bērni brīnumlabi jūt jebkuru falšumu un neciena nevienu, kurš cer gūt panākumus, mēģinādams piebraukt pseidočomiskā vīzē. To aizgūtnēm skandē visi psihologi: nu, nevajag pusaudzim vecākus – draugus! Velti jūs lielāties, teikdami – meita (dēls) ir mana labākā draudzene (labākais draugs)! Pat 20 gadus veci bērni no vecākiem gaida drošības izjūtu un autoritāti, draugiem ir citas funkcijas.

Arī mānīt sevi ar pieņēmumu “ak, visi mūs ar meitu uzskata par māsām!” varbūt glaimo pašapziņai, tomēr vienlaikus arī parāda, ka māte ir, maigi sakot, infantila. Kādai paziņu meitai mātes nemitīgā paštīksmināšanās gar savu labo ārējo izskatu (viņa izskatījās tiešām labi) bija tā apnikusi, ka viņa kļuva nekaunīga – mam, tu šodienas ciemiņiem vēl neesi trešo reizi stāstījusi, kā aizpērn tevi no mugurpuses sajauca ar mani – togad, kad tev palika 53... (mammai ir 42).

Kad vecums neiet roku rokā ar veselo saprātu, iznākums diemžēl ir samocīts un līdzjūtību raisošs. Tiem, kas tiešām ir sirdī jauni – nav saskābuši, nav paštaisni, nedzīvo, vadoties no dogmām un pēc principa “ir tikai divas taisnības – mana un nepareizā”, ir demokrātiski noskaņoti, “nenoliek” jaunatni tikai par to, ka viņi ir jauni – tiem nav vajadzīgi puķaini šorti, riņķis degunā, knapi bruncīši u. tml., lai pasvītrotu visas tikko nosauktās īpašības. Un viņus gan “ņem galvā”, gan ciena, jo viņi nemāžojas un nezaudē pašcieņu, kļūdami par vecējošiem ākstiem.

Kā stāstīja pazīstams bārmenis – nav nožēlojamāka skata par... domājāt – piedzērušos sievieti? Nekā! Izrādās, vēl nožēlojamāku “efektu” rada izbijušas karalienes, kuras nespēj aprast (vai saprast?), ka viņu laiks ir beidzies pirms krietniem divdesmit gadiem. Agrāk viņai pietika ienākt, cēli aizlīgot līdz bāra letei un nesteidzīgi apsēsties, lai izmaksāt un iepazīties gribētāji sāktu spietot apkārt tajā pašā mirklī, taču tagad viņas parādīšanos neviens pat nepamana, par intereses izraisīšanu nemaz nerunājot. Tālab sen pārziedējušo daiļavu paģērošā uzvedības maniere “te ES atnācu – leciet, skrieniet, pakalpojiet un apjēdziet, kāds jums, niecībām, tiek izrādīts gods!” arī pieder pie traģikomiskajām dzīves pusēm. Ļoti bieži šīs ekskaralienes grēko arī ar piecdesmitgadīgo Bārbiju sindromu, proti, saģērbušās kā Bārbijas, tikai... nu ja. Ar savu vēlmi koķetēt – ja neatrodas pielūdzējs no apmeklētāju vidus (un tāds neatrodas, ja vien kāds onka nav iedzēris tik daudz, ka neviena cita ar viņu sarunās neielaižas), tad daiļava koķetē ar bārmeni.

“Ja tu zinātu, kā reizēm jāsaņemas, lai nepateiktu kādu rupjību!” teic 28 gadus vecais Pēteris, kurš strādā populārā bārā. “Bet es esmu darbā, man jābūt laipnam, un žēl jau ar’... Bet tā viņu pārliecība par savu lieliskumu un sievišķo pievilcību ir tik, sacīsim, neadekvāta! Nesaprotu, vai viņas spogulī neskatās? Labi, lai cik smuka viņa arī kādreiz būtu bijusi un pat ja vēl tagad izskatās labi – nu, un? Mana mamma arī labi izskatās, bet es aiz kauna nobeigtos, ja viņa tā uzvestos. Un ne jau tāpēc, ka mammām, lūk, nedrīkstētu būt privātā dzīve, bet tieši tāpēc, ka tās izdarības tik ļoti neatbilst vecumam... Turklāt šīs sugas madāmas sagaida komplimentus un ļoti bieži nejauki aprunā pārējos apmeklētājus – it īpaši pēc trešās vīna glāzes. Piemēram? Piemēram, aicina paskatīties tur uz to resno meiteni pie galdiņa pie loga – vai ne, ka es izskatos daudz labāk? Un tad nāk visbriesmīgākais – viņas lēnām piedzeras. Jā, ir arī uzmākušās... Brrrr! Ko es varu teikt – saku, ka nedrīkstu, ar klientēm nav brīv...”

Rau, kādu gadījumu pastāstīja Rita. Viņi ar vīru gājuši uz teātri un paņēmuši līdzi senu draudzeni Ingrīdu (kura, jāpiebilst, agrāk bijusi kāda TV raidījuma vadītāja). Atceļā no teātra iegriezušies bārā. Ritas vīrs pēdējā brīdī iedomājies, ka viņam rīt agri jāceļas, tālab kopā ar dāmām pavadījis tikai minūtes piecpadsmit, tad devies mājup, novēlējis dāmām no sirds izpļāpāties. – Labāk būtu aizgājusi arī es, – nopūšas Rita. Kas notika? Kolīdz Ritas vīrs bija prom, teju 51 gadu vecā Ingrīda, kurai joprojām galvā bija sakāpusi viņas TV pagātne, proti, viņa jutās kā dīva, sāka “uzņemt apgriezienus”. Jāteic, ka Ingrīda ārkārtīgi lepojās ar savu slaidumu un diezgan kliedzoši ģērbās, reizēm balansēdama uz gaumes robežas. Lai gan, jāatzīst, viņa neizskatījās slikti, bija acīm redzami, ka viņa atrodas tuvāk piecdesmit nekā četrdesmit piecu gadu robežai (viņa pati bija no sirds pārliecināta, ka izskatās uz 32–33 gadiem). Vēl jāpiebilst, ka Rita bija gan glītāka no vaiga, gan, kā smejies, labāk saglabājusies.

Kas notika? Ingrīda izspēlēja viena aktiera teātri. Kad bārmenis, kurš acīm redzami nebija sasniedzis 25 gadu vecumu, jautāja, ko dāmas vēlas, viņa izrieza krūti, atmeta galvu un caur pievērtiem plakstiem (nez kurā pornofilmā viņa šito ir noskatījusies? – stāstīdama neizpratnē plecus raustīja Rita) taisīti zemā krūšu balsī samāksloti dvesa: “Jūs izskatāties pēc vīrieša, kurš spēj sievietes vēlmes nolasīt no acīm – nu, tad nolasiet!” Bārmenis piedāvājis kādu vieglu kokteili. Labi, dāmas ar to bijušas mierā. Necik ilgi, un Ingrīda atkal sākusi žākstīties – miegusi bāra puisim ar aci, uzlikusi krūtis teju uz letes un dūdojusi: “Nu, kādai īpašai klientei taču tu vari arī uzsaukt, vai ne? Tu, puis’, noteikti atpazīsti, ar ko tev darīšana! Un – novērtē – es ar kuru katru nemaz nerunājos un kuram katram nemaz neļauju sev izmaksāt!” Ingrīda lielāka efekta labad piespricēja kādu bišķi no bargās kundzes repertuāra – lai jūt, ar ko darīšana! Bārmenis palika nesatricināms (Ingrīda domāja – stīvs aiz mēmas apbrīnas un mulsuma) un mierīgi pajautāja, ko dāmām vēl piedāvāt. Rita izvēlējās īru kafiju, bet Ingrīda pieprasīja, lai viņai uzsauc smalku kokteili, kur turklāt būtu kārtīgi jākrata šeikeris; viņa vērošot, kā bārmenis darbojas, viņa gribot šovu.

Rita, teju vai uz letes izplājušos Ingrīdu un viņas izdarības vērodama, aiz kauna līda vai zemē, jo labi saprata, ka puisis aiz bāra letes ar nicinājumu skatās uz viņām abām. “Ai, nepievērsiet uzmanību, viņai jautra daba! Mēs esam pieaugušas sievietes, nauda mums ir, un nekas nav jāuzsauc!” Rita neveikli mēģināja glābt situāciju. “Ko lien pa vidu!?” Ingrīda jau bija krietnās burās. “Skauž, ja, ka es vēl varu iepatikties jauniem zēniem? Skaties un mācies! Tu vari maksāt, man Uģītis uzsauc!” (Ingrīda ar visu savu tuvredzību bija izburtojusi bārmeņa vārdu.) Saņēmusi pasūtīto kokteili, Ingrīda, kamēr bārmenis apkalpoja citus apmeklētājus, no viņa nenolaida ne acu un, kad skatieniem gadījās krustoties, zīmīgi smīkņāja, izbāza mēli un lēni slidināja to pār lūpām, un divdomīgi glāstīja glāzes kājiņu (viņa manieres tik tiešām ir apguvusi no prastām vācu pornenēm! – līdz mēles slidināšanai un “erotiskajām” pirkstu kustībām savā stāstā tikusi, vēlreiz nošausmināsies “dīvas” izgāšanās aculieciniece).

­

Rita tikām beidzās vai nost, viņa gribēja tikai vienu – tikt prom. Ingrīdai viņa tā arī pateica – tu kā zini, man jāiet mājās! Tā kā pie letes cilvēku nu jau bija daudz un bārmeni vairs nevarēja dabūt nedalīti savā rīcībā, Ingrīda neko daudz pretī nerunāja, vēl jo vairāk tāpēc, ka viņām bija pa ceļam. “Nu, tad maksā ciet, cik tev tur jāmaksā, un – gājušas! Uģīt, tu nekreņķējies – es itin drīz pienākšu! Viena pati.” Ingrīda daudzsološi pamirkšķināja. “No jums, dāmas, 16 lati un 50 santīmi,” paziņoja bārmenis. “Turklāt es tiešām būtu pateicīgs, ja jūs nesauktu mani par Uģīti, omīt,” to viņš nobubināja jau pie sevis, bet Ritai bija laba dzirde. Ingrīda, par laimi, to gan nedzirdēja.

“Kā – no mums?!” Ingrīda ieķērcās. “Divi kokteiļi – Ls 3,50 katrs. Īru kafija – arī 3,50, un jūsu (puisis pamāja uz Ingrīdas pusi) kokteilis – 6 lati,” nesatricināmi noskaitīja bārmenis. “Lūk, rēķins – te viss ir uzrakstīts!” Ingrīda jau pavēra muti, bet Rita viņai iebukņīja sānā, nolika uz letes 20 latus un izbīdīja draudzeni pa durvīm. Rita gaidīja histēriju, bet, par brīnumu, Ingrīda bija sarkana kā biete un klusa kā zivs. Rita “noķēra” taksi, abas iekāpa. Ingrīda klusēja visu ceļu. Rita tikām varonīgi rija nost sakāmo, kas lauztin lauzās ārā – sak, vai tiešām tu nejūti, ka tavs laiks ir sen garām? Ne tu kāda dīva, ne karaliene! Un pat ne vienkārši jauna un smuka meita, kam apriori atļauts šitā darīties. Tu esi pusmūža kundzīte, kura apmātībā ar savu iedomāto lieliskumu pat nemana, ka jaunais puika tevi nevis apbrīno, bet riebumā skurinās, tavas izdarības vērodams, kamēr pārējiem apmeklētājiem tu esi uzjautrinoša atrakcija, amizants pekstiņš, par ko vēlāk draugu lokā pasmieties. Un tas, ka tevi kāds var atpazīt kā izbijušu ekrāna seju, ir nevis pluss, bet kauns dubultā, jo tagad stāstīts nevis par anonīmu tantuku, bet par raidījuma vadītāju X, kā viņa sevi apsmieklā likusi.

“Bija tīri feins sievišķis, nezināju, ka ar viņu ir tik bēdīgi. Tiešām – vecums nenāk viens, un nav lielāka muļķa par vecu muļķi... ” Bet Rita, gods kam gods, noturējās, jo spēja iedomāties, kāds iedomīgajai Ingrīdai tas bija trieciens. Turklāt dubults – jo Rita bija Ingrīdas fiasko lieciniece (vēlāk izrādījās – sava kauna lieciniekiem tiešām nemēdz piedot, jo kopš notikuma bārā pagājuši nu jau vairāk nekā divi gadi, un visu šo laiku Ingrīda no Ritas konsekventi izvairās).

Kad jūsu padevīgajai kalponei bija 19, reiz, braucot metro kopā ar studiju biedriem, kāds mūsu puisis nejauši sadūrās ar 50–60 gadus vecu kundzīti. Viņš ļoti pieklājīgi atvainojās, bet kundzīte neadekvāti uzsprāga un, ļauni pārgrieztu ģīmi, ņēmās mūs visus gānīt. “Klau, kas viņai lēcies?” kursa biedrs neizpratnē vērsās pie manis. “Ai, nomierinies – tas ir ļoti vienkārši, tā ir skaudība par jaunību!” labi skaļi teicu (tā kā saruna norisinājās krievu valodā, teikums skanēja: “Eto prosto zavistj za molodostj!”). Kundzītes seja pieņēma tumši violetu toni. Biju trāpījusi – vai, kā trāpījusi!

Tad nu, lūk – ir novērota īpaša ļaužu kategorija, biedru grupa, kurai, dziedot rindiņu “tā nenāks vairs”, tie vairs nav tikai dziesmas vārdi. Pienāk brīdis, kad šie tie iegūst briesmīgu jēgu, jo viņi, it kā pat negaidīti, vienā brīdī līdz pašam kaulam apjēguši, ka TIEŠĀM NENĀKS, sāk klusi neieredzēt visus tos, kuriem jaunība vēl nav pagājusi vai arī pagājusi tikai nosacīti (kā zināms, šīs robežas izplūst, mums pašiem kļūstot vecākiem). Un tad sākas cirks – kā šodien atceros, kā mana tante ciemiņu klātbūtnē tīksminājās – re, viņai jau 23 gadi, bet vēl neviens neprec – tad jau vairs neprecēs ar’... kad es apprecējos, man vēl nebija pilni 22!”

Onkuļi, protams, neatpaliek – sākumā gados jaunos sava dzimuma konkurentus viņi uzlūko viegli smīnīgi – ko tas jaunais gurķis vispār zina; ko viņš var pret mani, vecu buku –, bet, “vecajam bukam” plūdeni pārtopot vecā graustā, sākas tāds kā alkoholiķa sindroms (alkoholiķim cilvēkos gribas ieraudzīt vēl lielākus alkoholiķus par sev un tad stāstīt – labi, es arī kādreiz iedzeru, bet tas Jānis nu gan ir galīgi nodzēries... tas ir tā attaisnojoši un mierinoši), proti, viņi revidē nekrietnā jaunuļa vecumu pret sasniegumiem – es trīsdesmit gados gan! –, pret ārieni – man gan tad vēl nebija pliks pauris! –, pret veselību – he, šis pa dakteriem staigā – es gan varēju dzert, turēt un sportot! – un tādā garā, līdz ir “pašapmierinājušies” uz visām līnijām. Ja kopā sanāk vairāki šādi “frukti”, tad, protama lieta, visu vakaru uzmundrina cits citu ar tekstiem, kas viņi par vareniem ērgļiem un cik gaudeni, tizli, nemākulīgi, neveiksmīgi utt. ir 20–30 gadus jaunākie brāļi iekš dzimuma. Kādam laikam viņiem ar to pietiek.

Kad šādi kungi kļūst vēl vecāki, viņi tik tiešām atgūst bērna prātu – aizvilkdamies ķiķina par anekdotēm, kuras gāž no kājām trīspadsmitgadīgus puišeļus, bet nekādā veidā neielīksmo pieaugušus cilvēkus, gūst baudu, blenžot uz plikumiem (tos, zināms, pamana visi vīrieši, bet šie tvīkst, ļimst un pastiprināti slienājas), daudzi – runa ir par konkrēto tipu, nevis visiem, kam pāri piecdesmit¬ – sabiedriskajā transportā, veikalā vai uz ielas mēģina it kā neviļus piedurties ļoti jauniņām meitenēm, ar garšu un īpaši piedauzīgā manierē arvien pārstāsta sava mūža gultas varoņdarbus – ja kāds ir ar mieru klausīties. Turklāt šie varoņdarbi, nav šaubu, iztēles izmantošanas ziņā var sacensties varbūt tikai ar makšķernieku stāstiem. Visbeidzot – un tas ir konsekventi un nepārsūdzami – zemjostas tematika, lai arī kādā sabiedrībā un vietā viņi atrastos, šo kungu repertuārā dominē. Un viņi, kādu jēlu joku palaiduši, jūtas varen braši – re, kā es te tagad liku meitām sarkt; vai visi pamanīja, kas es par ziķeri?!

Un, kad pārklājas šāds “self-made-sprauns” personības izpausmju aspekts ar papagailīgi ģērbtā aktiera vizuālo efektu, tad skats ir tāds, ka nenopriecāties! Katrā ziņā nabaga vecās Ingrīdas apkārtējiem uzsauktais teijāteris nav ne par kapeiku žēlīgāks – te nu, kā smejies, valda pilnīga dzimumu līdztiesība!

Diemžēl...

...aprakstītie gadījumi nav nedz anekdotes, nedz sadomāti vai paspilgtināti stāstiņi – drīzāk jāteic, tie pat ir samērā saudzējoši, jo, kā saka dakteri, jāņem vērā, ka ar vecumu tiešām mainās domāšana un rodas grūtības ar kritisku attieksmi – tā lēnītēm pārvēršas nekritiskā. Par laimi, tā nenotiek ar visiem. Vēl piebildīšu, ka pēc šādu rakstu publicēšanas sarodas prototipi – sak, ko es tev esmu nodarījis... Un prototipu fenomens ir tāds, ka uz vienu tēlu “piesakās” vairāki – reizēm pat daudzi – kandidāti. Turklāt – ak tu piķis! – vienmēr tie ir cilvēki, kuri, aprakstot to vai citu gadījumu, tev nav bijuši pat prātā! Ej nu taisnojies... Vienlaikus tas tikai apliecina, ka aprakstītā problēma vai situācija ir aktuāla, jo teju katrā miestā ir vismaz pa vienai Ingrīdai un vairākiem spraunonkuļiem ar slikti nokrāsotām ūsām un matiem, kuri jau sen čurā biksēs, tomēr, pat ciema bodē rindā stāvēdami, protēzēm siekalas šļakstinot, kaut ko šļupst par ielikšanu...

Nav runas par krišanu galējībās (ja nu kādam atkal sagribas bļaut “bet es jūtos, jūtos, jūtos jauns!”), runa ir par atbilstību, samērojamību, reālu pašvērtējumu un – vissvarīgākais – par pašcieņu. Ticiet, tikpat nožēlojami, cik nožēlojami izskatās divpadsmitgadīga meitene, kura, pa kluso apvilkusi mammas drēbes un kurpes, kliedzoši nokrāsojusies, ar visiem pāri vērstu skatienu un atsvešinātu sejas izteiksmi karājas trolejbusā pie stangas, lai, ļodzīdamās uz neierastajiem papēžiem, nenoplātos zemē (un, lieki piebilst, vienīgā ir pārliecināta par savu nenormālo krutumu), izskatās arī visi iepriekš aprakstītie padzīvojušie ļaudis. Kā teica Knuts Skujenieks – ir skaisti, ja var būt ilgi jauns. Diemžēl var būt arī ilgi dumjš...

Māra Vilde

­­­