Izdots Jāņa Zābera kompaktdisks

„„Latviešu tautas gaišais ģēnijs”, „īsts pučīnists”, „tautas iemīļotākais dziedonis”, „patiess mākslinieks un brīnišķīgs dziedātājs” – šie ir tikai daži no apzīmējumiem, kādus savā īsajā mūžā izpelnījies Jānis Zābers. Dievs viņam bija devis visu, ko vien var vēlēties dziedātājs – pasakaini skaistu tembru, izcilu muzikalitāti un valdzinošu izskatu. Ikvienu klausītāju viņš apbūra ar savu siltumu izstarojošo balsi un sirsnību, kura pat vismazāko dziesmu spēja pārvērst neatkārtojamā šedevrā,” tā CD bukleta ievadā raksta darba producente Daiga Mazvērsīte.

    Skarbais liktenis atvēlēja dziedonim vien nepilnus desmit operas skatuves gadus, tomēr tieši Jāņa Zābera izcilās balss un personības dēļ uz teātri sāka plūst neapturama klausītāju straume no malu malām. Biļetes uz izrādēm ar viņa piedalīšanos izpirka zibens ātrumā.

        Par Zābera talantu un pievilcību sajūsminājās ne tikai Latvijā, bet visā Padomju Savienībā, kuras operteātros viņš bija biežs viesis ar savām iemīļotākajām lomām – Rūdolfu no Džākomo Pučīni „Bohēma” un Karavadosi  no Pučīni „Toska” . Tomēr par mūža lomu ar 53 nodziedātām izrādēm Jānim Zāberam kļuva Antiņa – Saulveža tēls Arvīda Žilinska operā „Zelta zirgs”. Stalts, gaišs, labsirdīgs – dziedonis kļuva par tautas gara gaismas simbolu, turklāt operas vienkāršā muzikālā valoda teātrim izrādījās necerēta veiksme, jo piesaistīja ne tikai skolotos pilsētniekus, bet arī lauku cilvēkus, kuri kopš 50. gadu beigām Žilinska dziesmas Zābera priekšnesumā bija klausījušies koncertos savos ciematos, kolhozos un skolās.

Jāņa Zābera izcilie vokālie dotumi rosināja viņu izvirzīt studijām Itālijā, jo tolaik PSRS bija noslēgusi līgumu par aspirantu un stažieru apmaiņu ar šīs valsts augstskolām. 1961. gadā, pēc augstskolas beigšanas jaunais tenors kļuva par pirmo un vienīgo Latvijas dziedātāju, kuram padomju varas gados laimējās apgūt bel canto tā dzimtenē. Vispirms – studijas Romas Santa Cecilia konservatorijā, bet pēc tām – stažēšanās Milānas operteātrī La Scala, kura vadība tik augstu novērtēja Zābera dotumus, ka lūdza PSRS Kultūras ministrijai atļauju vēl uz gadu pagarināt studiju termiņu. Itālijā apgūto Rūdolfa āriju itāliešu valodā 1963. gada vasarā Jānis ieskaņo diriģenta Edgara Tona vadībā, un šis ieraksts uzskatāms par viņa augstāko sasniegumu opermūzikas skaņu ierakstu jomā.

Tikai padomju ierēdņu intrigu dēļ Zāberam 1964. gada jūnijā neizdevās uz La Scala skatuves nodziedāt iemīļoto Rūdolfa lomu, bet tie, kuri dzirdēja viņa priekšnesumu

ģenerālmēģinājumā, atzina, ka Zābera spožā balss un zaļoksnais stāvs iederētos uz jebkuras no pasaules labāko operteātru skatuvēm.

Diemžēl dzelzs priekškars arī vēlāk aizšķērsoja Jāņa Zābera ceļu uz pasaules skatuvēm, tādēļ dziedoņa mūžs aizritēja PSRS republiku pārpildītajos operteātros un neskaitāmajos koncertos.

Pateicoties radiofona mūzikas redaktoru nekļūdīgajai izvēlei, ģeniālais dziedonis bija biežs viesis ierakstu studijā, un saglabājies samērā daudz Zābera veiktu opermūzikas ieskaņojumu, tostarp fragmenti no koncertiem.

Jāņa Zābera opermūzikas ieraksti dalāmi divās daļās – ne viss, ko Zābers dziedāja uz skatuves ir ieskaņots, savukārt ierakstos atspoguļojas arī tas, kas uz operas skatuves tā arī netika realizēts. Piemēram, jaunajā CD iekļautā prinča Kalafa ārija NessunDorma  no Pučīni operas „Turandota”, ko dziedonim neizdevās iestudēt. Tāpat skatuves dzīvi neieguva Džonsons no Pučīni operas „Meitene no rietumiem”. Padomju iestādes tā baidījās no vārda „rietumi”, ka opera tika pārsaukta par „Meitene no Kalifornijas”. Džonsona āriju Zābers ieskaņojis pat divreiz – latviešu (1963) un itāļu valodā (1965).

Kopā jaunajā darbā iekļautas 18 ārijas latviešu, krievu un itāļu valodās, tajā skaitā jau pieminētās – Rūdolfa no „Bohēma”, Karavadosi no „Toska”, Antiņa no „Zelta Zirgs”, kā arī trīs Hermaņa ārijas no Pētera Čaikovska „Pīķa dāma” u.c. Īpašs pārsteigums Zābera daiļrades cienītājiem būs trīs līdz šim nekad nepublicētie ieraksti: 1960. gadā ieskaņotā Fausta kavatīne („Fausts”), Nemorino ārija („Mīlas dzēriens”) no 1964. gada Zābera “atgriešanās” koncerta un Lorisa ariozo („Fedora”) no pēdējā solokoncerta Rīgā 1970. gadā.  

   „Zābera pasakaino balsi opermūzikas skaistākajās lappusēs nu varam klausīties atkal, labi apzinoties, ka šī izcilā latviešu dziedātāja vieta neapšaubāmi ir uz pasaules labāko tenoru pjedestāla!”ir pārliecināta  Muzikālās izdevniecības “Upe Tuviem un Tāliem” direktore Iveta Mielava.